'Negribēju izraisīt žēluma sajūtu' – kā fotogrāfe Anna Džibuti savos darbos maina realitāti

Projekta ideja nākusi no labdarības fonda "Ticība. Cerība. Mīlestība". Anna ne mirkli neesot šaubījusies par to, ka tas jāatbalsta.

Tā kā jau sākotnēji bija izdomāts, ka fotografēsies bērni ar veselības problēmām (piemēram, ar Dauna sindromu, autismu, ģenētiskām saslimšanām), tad dalībnieku listi veidoja fonds. Dažādu apstākļu dēļ dalībnieku sastāvs procesā mainījās, tomēr nu fotosesijas aizvadītas un ikviens interesents var aplūkot rezultātus – 12 attēlus, kas veltīti 12 gada mēnešiem.

"Arī īpašie bērni tic pasakām. Arī viņi sapņo. Arī viņi ir ļoti talantīgi. Un arī viņi mums ir ļoti vajadzīgi. Jo šie bērni veido pasauli labsirdīgāku, māca mūs mīlēt, just līdzi tiem, kuri nokļuvuši nelaimē," teikts oficālajā informācijā par izstādi, kas no 5. novembra līdz 26. novembrim apskatāma modes un izklaides centrā "Rīga Plaza".

Sarunā ar "DELFI Woman" Anna Džibuti atklāj, ka šī bijusi grūtākā fotografēšana viņas karjerā: "Projekts sākās 2018. gada februārī, un jau pēc pirmās fotosesijas es sapratu, ka jāmaina pieeja. Pirmajā reizē es izvēlējos sižetu, apģērbu un noteicu vietu. Jā, viss notika, tomēr strādājot es sapratu, ka nevis vecākiem un bērniem ir jāpielāgojas man, bet man jāpielāgojas viņiem. Turpmāk noskaidroju, kāda ir konkrētās ģimenes dienas kārtība un ņēmu vērā viņu dzīvesvietas atrašanos."

Bija jāpielāgojas arī laika apstākļiem. "Februārī, kad projekts tikko tikai sākās, plānojām startēt ar salatēva fotografēšanu. Taču fotosesijas dalībnieks saslima, nācās pārcelt. Galu galā pārlikām uz rudeni, domājot, ka būs auksts un varbūt pat uzsnigs. Bet te sniega vietā plus 20 grādu siltums. Kamēr visi priecājās par jauko laiku, mums salatēvs bija jāfotografē zaļā zālītē," stāsta Anna.

Lai viss iecerētais izdotos, milzu ieguldījumu deva, protams, arī īpašo bērnu vecāki. No vienas puses – viņiem ir tik daudz rūpju, ka ne līdz fotosesijām, bet no otras – daudziem tā bija iespēja izrauties no ikdienas rutīnas un gūt jaunus iespaidus.

"Uz pirmo tikšanos atbrauca ļoti nogurusi mamma. Bija redzams, ka viņa jau sen nav atpūtusies un nav dzīvojusi sev. Pēc fotografēšanās viņa sacīja, ka arī pati gribētu piedalīties. Izveidojām baikeres tēlu, kas parāda viņas spēku un drosmi," atceras Anna un rāda bildēšanas rezultātu. Skaties uz to un aptver, kā radoša pieeja var mainīt realitāti un pilnībā pārstartēt visu.

Līdztekus darbam Anna daudz laika velta savai ģimenei – kopā ar dzīvesbiedru audzina trīs bērnus. "Bērni – tā ir laime. Mēs šo frāzi atkārtojam visu laiku. Var sacīt, ka tā ir mūsu ģimenes mantra."

Labdarības fonda projekts ir iespēja dot savu ieguldījumu īpašo bērnu un viņu vecāku atbalstam. "Kad bērns slimo, briesmīgākais ir tas, ja nevari viņam palīdzēt, atliek vienīgi atbalstīt. Es ļoti vēlos strādāt projektos, lai atbalstītu tos, kam nepieciešama palīdzība. Nesavtība ir ļoti svarīga. Ne vienmēr runa ir par finansiālu palīdzību. Jābūt labsirdīgākam pret apkārtējiem un nedrīkst paiet garām, ja kādam nepieciešama palīdzība. Mūsdienās, ja kaut kas notiek, cilvēki vispirms ķeras pie telefona, filmē, fotografē, sūta to draugiem un publicē soctīklos. Tā vietā, lai palīdzētu."

Anna uzsver, ka projekta rāmjos ļoti centusies, lai viņas darbs neizsauktu žēluma sajūtu. "Tas nav tas, uz ko mēs tiecāmies. Gluži pretēji – gribēju parādīt, ka šie bērni var iekļauties sabiedrībā, piedalīties ikdienas dzīvē. Viena dalībniece ir meitenīte, kas pārvietojas tikai ratiņkrēslā. Lai ratiņi nebūtu redzami fotogrāfijā, mamma līda zem plašķa, turēja meitiņas plecus, bet es ātri fotografēju. Rezultātā sanāca saulaina princese."

Labdarības fonds ar Annu sadarbojies arī agrāk, kad viņa gleznoja, nevis fotografēja. Pāreja no otas pie fotoaparāta notikusi apmēram pirms gada, kad dzima ideja fotografēt stāstus. Viss sākās ar fotosesiju Annas Kareņinas tēlā.

Viss notika nejauši un spontāni. Anna Džibuti gatavojās savas fitnesa treneres fotosesijai: "Sākotnēji gribējām radīt sievietes–vampa tēlu. Braucām izvēlēties atbilstošu tērpu. Cilājām, mērījām... Un vienā no tērpiem varone bija tik līdzīga Annai Kareņinai, ka tūlīt nolēmām mainīt koncepciju un fotografēt viņu šajā tēlā. Tā bija mana pirmā neparastā fotosesija," stāsta Anna.

Sagatavošanās process bija ļoti rūpīgs: "Pārlasījām šo literāro darbu, citātus, skatījāmies filmas, izvēlējāmies aksesuārus."

Fotografēšanās notika Rīgā, Dzelzceļa muzejā. Bija ļoti stiprs sals, bet tas netraucēja īstenot iecerēto. "Šī pieredze mani iedvesmoja atkāpties no banālākiem sižetiem un fotografēt īstus stāstus."

Viens no fotomākslinieces mīļākajiem tēliem ir klaidonis, ko attēloja pasaulslavenais aktieris, režisors un scenārists Čārlijs Čaplins. Šajā tēlā iejutās Annas labākā draudzene. "Gatavošanās procesā mēs daudz lasījām par Čārliju, skatījāmies filmas, mēģinājām, lai viss būtu līdzīgi."

Fotografēšana notika Vecrīgā un Jūrmalā. Bija vien +7 grādi, bet modele tērpusies tikai kreklā un frakā. Bet viss izdevās.

"Izdevās atrast arī zēnu. Ideja radās spontāni, bet nebija, kur meklēt bērnu, tādēļ nolēmām rīkoties pēc apstākļiem – man kā reizi bija jāizņem bērns no dārziņa. Tajā dienā tieši biju ar lielu cepuri, uzvilkām bērnam to, draudzene paņēma zēnu aiz rokas un nobildējām. Ar fotošopa un retušēšanas palīdzību izdevās noslīpēt tēlu un tagad šī bilde ir man mājās pie sienas."

Anna aizvadījusi arī fotosesiju pēc daudzu iecienītās filmas "Brokastis Tifānijā" motīviem.

"Fotosesijas varone bija redzējusi Čaplina sesijas bildes, gribēja kaut ko līdzīgu un atlidoja bildēties no Maskavas. Piedāvāju viņai Tifāniju, ņemot vērā viņas acis un interesi par retro. Izrādījās, ka Odrija ir viņas iecienītākā aktrise, tādēļ viss labi salikās kopā. Mums bija pārsteigums, ka meitene ir blonda, sociālajos tīklos publicētajās fotogrāfijās redzējām daudz tumšāku matu krāsu. Gan es, gan friziere uz mirklīti apmulsām, bet pēc tam izveidojām blondu Odriju – un arī viss izdevās neslikti," stāsta Anna.

Fotografēšana notika Vecrīgā un Jūrmalā.

Tagad Annas Džibuti dzīve ir viņas pašas iecerētu un īstenotu stāstu virkne. Iepazīstoties ar saviem fotosesiju varoņiem, viņa vienmēr cenšas ne vien sekot savām asociācijām par cilvēka ārieni, bet arī iepazīt šo modeli. Jo vairāk informācijas, jo vairāk radošo variantu var piedāvāt. Viens no nesenākajiem darbiem saistīts ar Helovīnu, uz ko iedvesmoja Tima Bērtona "Līgava-līķis".

Šāda fotosesija ir iespēja īstenot savas vēlmes, pārtopot par savai sirdij, raksturam un likteņa pavērsieniem tuvu un atbilstošu varoni.

Anna pati fotografētos dramatiskākā tēlā, visticamāk, tas būtu kāds no krievu klasiķu, piemēram, Dostojevska vai Tolstoja radītajiem personāžiem.

"Līdz šim neviena nozare nebija man radījusi sajūtu, ka es to vēlētos darīt visu laiku. Tagad man šķiet, ka beidzot esmu atradusi sevi," ar prieku saka Anna.

Tomēr viņa saprot, ka ir pašā ceļa sākumā, tādēļ daudz laika velta tam, lai mācītos fotografēt, apstrādāt bildes, uzlabot savas prasmes. Anna ir pārliecināta, ka viņai priekšā vēl daudzi projekti: "Latvijā ir daudz radošu cilvēku, piemēram, vizāžistu un modeļu, ar ko es vēlētos sadarboties. Ideju man ir daudz, tādēļ pakāpeniski īstenosim iecerēto."