Nepilngadīgo lietu inspektore: cilvēki, atjēdzieties, bērni jums visu atmaksās!  (5)

Irina Rūķe ir viena no tām retajām sievietēm, no kurām var gadīties izdzirdēt: "Atceros, kā reiz pie Vaterlo mēs..." No darba brīvajā laikā viņa tin vēstures ratu 200 gadus atpakaļ un pašaizliedzīgi bliež pa pretiniekiem: Austerlica, Borodina, Narva... Sagrautie pretinieki ļaunu netur – kad dūmi izkūpējuši, viņi piecelsies, pasmaidīs un paspiedīs roku...

Kopā ar vīru Irina nodarbojas ar vēsturisko kauju rekonstrukciju – atkārto 18.-19. gadsimtu kara notikumus. Tik emocionāls hobijs nepieciešams, lai emocionāli izlādētos, jo lielāko daļu savas dzīves Irina pavada īstās cīņās – par bērniem.

Pirms darba policijā Irina Rūķe 12 gadus bija sākumskolas skolotāja. "Tolaik praktiski nesaskāros ar nepilngadīgo lietu inspektoriem. Skolā sāku strādāt Padomju savienības sabrukuma brīdī, kad visiem, maigi izsakoties, bija ne līdz bērniem – daži vecāki knapi izdzīvoja, citi sāka bīdīt biznesu," atceras Irina. "Man pāris reizes bija jāraksta raksturojums "grūtam" bērnam, kurš trešo gadu palika 1. klasē... Bet pēc tam – viens zvans un mana dzīve mainījās: es aizgāju strādāt policijā savā "bērnu profilā".

– Mācību gada sākumu jūs pazīstat no divām pusēm – skolas un policijas.

– Gan vieniem, gan otriem mācību gada sākums ir ne tikai ziedi un pēc zināšanām izslāpuši bērni, bet arī kārtējā smagā darba sezona. Policistiem, pirmkārt, aktualizējas jautājums par bērnu drošību uz ceļa: vakaros ātri satumst, turklāt bērni, vēl nepieraduši pie dzīvākas satiksmes, uz ceļa nereaģē laicīgi, ir izklaidīgi, pakļauti emociju jūrai. Prioritāte ir pastiprināta satiksmes kontrole pie skolām, kā arī atgādināšana par atstarotājiem, apmeklējot skolas, inspektori nereti sarunu sāk ar noteikumiem, kā jāuzvedas uz ceļa.

Tajā pašā laikā nereti uzplaiksnī konflikti, kas saistīti ar līderu noteikšanu. Diemžēl nonāk līdz kautiņiem un ķermeņa bojājumiem. Pirms dažiem gadiem, kad bērniem parādījās pirmie viedtālruņi, šīs batālijas ar aizrautību tika filmētas, sūtītas tālāk un izliktas tīklā. Tagad šī tendence, par laimi, pazūd – līdz skolēniem izdevies aiznest domu, ka tas nebūt nav super, bet dažos gadījumos pat ir sodāmi.

– Pieņemsim, ka klasē ir skolēns, kurš visiem ikdienu padara par "murgu". Un ir upuri, kuriem tiek īpaši. Bieži tādos gadījumos vai nu vecāki apvienojas un uzstāj, lai agresoru izslēgtu no skolas, vai upura vecāki izņem dokumentus un maina skolu. Bet tur – viss no jauna. No jūsu pieredzes – kā šādos gadījumos rīkoties?

– Ja bērns ir agresīvs, tas ir signāls pieaugušajiem rīkoties, nevajag gaidīt, līdz sāks "līt asinis". Pirmā reakcija vienmēr ir skolā – ir jānoskaidro šādas uzvedības iemesli un jāizvēlas korekcijas metodes. Tajā pieslēdzas klases audzinātājs, sociālais pedagogs, psihologs, pedagoģiskā padome un pilnīgi noteikti – bērna vecāki.

Vairumam dumpinieku ar to pietiek. Ja skola netiek galā, tiek dots signāls sociālajam dienestam. Malā nepaliek arī nepilngadīgo lietu inspektori, kas sadarbojas ar skolu un pašvaldību. Šablonu nav. Situācijas ir tik dažādas, cik dažādi ir cilvēki. Viennozīmīgi – agresors ir jāieliek rāmjos, cilvēkam sabiedrībā ir jākontrolē savus izlēcienus. Gribi kļūt par līderi – esi tāds savu sasniegumu dēļ, nevis pazemojot citus.

– Bet kā ar upuri?

– Jebkurā gadījumā bērnam ir jāmāca pareizi reaģēt, "nebarojot" agresoru un neatsaucoties provokācijām. Un, protams, neklusēt par notiekošo. Bez pieaugušo palīdzības, kā likums, neiztikt.

Ir pētījumi par viktimizāciju: profesionāls noziedznieks izskaitļo upuri pūlī septiņās sekundēs – instinktu līmenī. Kaut kas līdzīgs bieži notiek arī kolektīvā, tādēļ pieaugušo uzdevums ir iemācīt bērnus izvairīties no situācijām, kas provocē agresiju. Bet, ja gadījies iekļūt jezgā, – iziet no situācijas ar cieņu, bez psihes un reputācijas kaitējuma.

– Vai ir atšķirība, ja vajāšana un pazemošana notiek nevis reālajā dzīvē, bet internetā?

– Būtībā tajā nav nekā jauna. Mūsu laikā to pašu rakstīja uz sētām un kāpņu telpu sienām, tagad parādījusies virtuālā siena – citas iespējas un tehnoloģijas, bet cilvēciskās kaislības tieši tās pašas.

Jāsaprot, ka jebkurā mobingā ir divas puses: no vienas – kāds sevi pasludina par līderi un stipro, no otras – upura reakcijas. Ja kāda no pusēm atkāpjas – mehānisms zaudē enerģiju. Kāda jēga pazemot internetā to, kurš tur neparādās un nereaģē? Pievērsiet uzmanību, flegmatiķus, kuriem viss vienalga, nekacina. Jo emocionālāk reaģē bērns, jo vairāk viņu vajā. Upura reakcija agresoram un viņa svītai ir kā skatītāju aplausi. Parasti pazemošana notiek ne tikai internetā – kā likums, tas ir "hibrīdkarš".

– Kurā vecumā vecākiem jābūt īpaši modriem un jāpievērš uzmanība šai tēmai?

– Parasti tas sākas 4.-6. klasē, kad skolēni aiziet no pirmā klases audzinātāja uz pamatskolu, vairs netiek tik ļoti pieskatīti. Un tad sākas... Šī vecuma bērniem mēs jau sešus gadus skolās rādām prezentāciju, kurā paskaidroti visi mobinga mehānismi, kā viss attīstās.

Šīs nodarbības laikā skolēni aizrautīgi dalās ar savām "iestrādēm" par šo tēmu: kā apsaukājušies, noslēpuši telefonu, iespļāvuši somā, uzrakstījuši vatsapā un vaiberā... Mēs to visu apspriežam, bet pēc tam skaidrojam, kā uz šādiem "varoņdarbiem" skatās likums. Sak, jums tā šķiet aizraujoša spēle, bet mums – nopietns likumpārkāpums...

Prezentācijas beigās mums ir spēle ar papīra lapu: pasaki ko aizvainojošu, saburzi lapu un padod tālāk, bet pēc tam – atvainojies, izgludini lapu un atkal padod tālāk. Šis vienkāršais piemērs uzskatāmi rāda, kas notiek upura dvēselē: papīru nevar pilnībā izgludināt, paliek burzījumu pēdas.

Un tomēr, lai ko mēs nestāstītu, lielākajam darbam jānotiek ģimenē – pirmkārt, bērns pasaulē nes to, ko saņēmis no tēta, mammas. Lai gan reizēm mēs nespējam saprast, kādēļ normālā ģimenē divi vecākie dēli uzvedas brīnišķīgi, ir veiksmīgi un uzcītīgi, bet trešais grimst aizvien zemāk un galu galā izdara slepkavību. Nav šaubu, ka visi audzināti vienādi, bet kādēļ vienam virsroku ņēmis sliktais?

– Sakiet godīgi, vai Latvijā ir nāves grupas "Zilais valis"?

– Tik brutālas, kādas tiek atklātas Krievijā, Latvijā, paldies Dievam, nav. Lai gan, protams, ir bijuši mēģinājumi imitēt. Ir gadījumi, kad desmitgadīgs jokdaris saviem vienaudžiem uzraksta vatsapā un parakstās kā "Zilais valis".

– Bet krievu "grupas" caur internetu var visai pasaulei sniegt "pakalpojumus"?

– Protams, tādēļ nedrīkst zaudēt modrību. Un ne tikai "runetā", ņemot vērā to, ka mūsdienu pusaudži bieži itin neslikti pārvalda angļu valodu. Ja ir pieprasījums, parādīsies arī piedāvājums. Līdzīgas problēmas bijušas arī agrāk, piemēram, destruktīvas sektas no sērijas "mēs tevi mīlam, saprotam, mēs vienmēr esam ar tevi, bet tagad – kopā uz citu pasauli". Piedalīšanās nosacījumi praktiski tie paši. Tikai manipulēt caur tīmekli ir vēl vieglāk.

– Ko darīt?

– Šis ir jautājums, pirmkārt, vecākiem: ko mēs zinām par saviem bērniem? Vai protam atpazīt depresijas pazīmes, kad kaut kas ir ne tā? Mums šķiet, ja bērns nesmēķē, nedzer, netusējas pa klubiem, bet klusu sēž mājās ar telefonu – tātad paveicies. Jāsaprot, ka internets ir nedroša pasaule. Man ir dziļa pārliecība – vispasargātākais bērns ir tad, kad instinktu līmenī zina, ka viņa māja ir viņa cietoksnis, ka vecāki vienmēr pastāvēs par viņu, sapratīs un palīdzēs. Svarīgi, lai vecāki problēmu un rūpju gūzmā laicīgi pamanītu trauksmes signālu un atrastu ceļu caur pusaudža "nē". Tad bērns nedalīsies savos noslēpumos ar tiem, kuri pēc tam, izmantojot vājumu, piedāvās izlēkt pa logu, ķiķinot un filmējot to ar viedtālruni.

Diemžēl, izdzīvošanas režīmā skrienošajiem vecākiem, nereti nepietiek spēku komunikācijai ar bērniem. Gadās, es pati pārnāku mājās un saprotu – nav spēka ne tikai runāt, bet arī klausīties. Par laimi ne viss ir tik briesmīgi: zinu pietiekami daudz daudzbērnu ģimeņu – visnotaļ veiksmīgas un laimīgas, ir arī vientuļā māte ar trīs bērniem, kur visā finanšu sloga smagumā valda tāda mīlestība un rūpes vienam par otru, kādu reti sastapt. Manuprāt, tādiem cilvēkiem jāceļ piemineklis, vēl dzīviem esot.

– Atceros, 2000. gadu sākumā kolēģi no ASV policijas dalījās savā pieredzē lietās ar ģimenes vardarbību. Es tikko biju sākusi strādāt dienestā un ar atvērtu muti klausījos, kāds murgs notiek "tur, pie viņiem", būdama pārliecināta, ka pie mums tā nevar būt... Burtiski mēnesi vēlāk es piedzīvoju pirmo lietu ar vardarbību ģimenē – precīzi pēc "neticamā amerikāņu scenārija". Bet vēl pēc pāris gadiem man bija pārpārēm materiāla diplomdarbam kriminālistikā, pētot vardarbību ģimenē. Tā es sapratu, ka ir lietas, par kurām agrāk nebija pieņemts runāt, bet tas nenozīmēja, ka to nav.

– Piemēram?

– Vardarbība ģimenē – viena no tām. Piemēram, kad iepriekš sodīts tēvs dūrē sažņaudzis ne tikai savu ģimeni, bet arī pusciemu: sit māti, sievu, bērnus, iekausta kaimiņus... Gadiem ilgi, visu acu priekšā, ar pilnīgu pārliecību, ka mājās viss ir atļauts! Rezultātā, galu galā atsēdējis par saviem "varoņdarbiem ģimenes frontē", apprecas vēlreiz un atkal ķeras pie vecajiem grēkiem... Agresori paši nemainās – ir jābūt ļoti stiprai vēlmei, darbam ar sevi un speciālista palīdzībai.

Diemžēl, neraugoties uz mūsu pūlēm, vardarbība ģimenē joprojām ir viens no latentākajiem noziegumu veidiem. Iemesls ir tikpat saprotams, cik baiss – bērns cieš no pašu tuvāko un dārgāko cilvēku – vecāku – vardarbības.

– Ko darīt šai mammai, ja tēvs "šņabi dzer, mammu per"?

– Kopš 2014. gada spēkā ir virkne normatīvo aktu, kā rīkoties, lai novērstu vardarbības draudus un īslaicīgi pasargātu. Tagad policisti, ierodoties pēc izsaukuma un saņemot rakstisku iesniegumu no upura, var likt varmākam pamest mājokli un liegt tuvošanos līdz pat astoņām dienām no lēmuma pieņemšanas. Ja upuris nolēmis uz visiem laikiem atbrīvoties no šādām "attiecībām", aizsardzības termiņu var pagarināt tiesā uz neierobežotu laiku. Bet tiesas lēmuma nepildīšana ir krimināli sodāms pārkāpums.

– Cik bieži jūs saskaraties ar to, ka arī bērni manipulē ar savām tiesībām: ziņo, ka viņus sit un moka, bet patiesībā šādi izrēķinās ar saviem vecākiem vai pieaugušajiem?

– Tā mēdz gadīties. Bet ticiet man, ja bērni ziņo par vardarbību, kas nav bijusi, tā ir pusbēda, mēs spējam atšķetināt lietu. Daudz biežāk šādas pasakas sacer pieaugušie, kas iedomātu vardarbību izmanto kā trumpi attiecību atšķetināšanā. Īpaši – vētraina laulības šķiršanas procesa laikā. Lūk, tas ir patiešām briesmīgi!

Ticiet man, psiholoģiskā vardarbība bieži vien bērnus ietekmē ne mazāk skarbi kā fiziskā. Grūti novērtēt, kāda trauma rodas bērnam, kad vecāki, domājot, ka viņš guļ savā istabā, strīdas aiz aizvērtām durvīm un tētis paceļ roku pret mammu vai arī otrādāk. Mēģinot par jebkuru cenu iedzelt bijušajam dzīvesbiedram, vecāki noskaņo bērnu vienam pret otru. Bet mazulis domā, ka viņš vecākiem "sabojājis dzīvi". Bet viņš taču mīl abus. Fiziskās brūces arī pēc sadzīšanas ilgi sāp, bet tādas garīgās traumas atstāj pēdas uz visu dzīvi.

Nav noslēpums, ka bērnības pieredze ir pamats savas ģimenes veidošanai. Tie, kas izauguši mīlestībā, šo sajūtu nodod saviem bērniem un novecojušajiem vecākiem. Bet ko saviem bērniem spēs dot tas, kurš izaudzis skandālos, ķīviņos un bez mīlestības? Reizēm gribas kliegt: cilvēki, atjēdzieties, bērni izaugs un jums atmaksās! Tagad jūs mērāties, kurš ir labs, kurš slikts, bet ļoti drīz būsiet gados veci, nelaimīgi pieaugušu, neveiksmīgu bērnu vecāki...

– Medijos bieži lasām, kā juvenālie dienesti kaut kur Norvēģijā vai Lielbritānijā ar vieglu roku izņem bērnus no, viņuprāt, nelabvēlīgām ģimenēm un nodod viņus bērnunamos vai pie "jauniem, labiem vecākiem". Cik populāri tas ir pie mums?

– Šis nav stāsts par mums. Protams, mēdz būt smagi gadījumi, kad nav citas izejas – jautājums ir par elementāru drošību, reizēm arī bērna dzīvību. Tad lēmums tiek pieņemts operatīvi. Bet drīzāk tie ir izņēmumi. Parasti tiek strādāts ar ģimeni, bet aprūpes tiesību atņemšana ir ārkārtas, bet ne galējais risinājums.

Policisti nestāv malā. Ja redzam, ka mamma, tētis ir alkohola reibumā, bet ledusskapis kalpo kā zirnekļu pajumte, noteikti ziņojam bāriņtiesai un sociālajam dienestam. Ja vajag, nogādājam bērnu krīzes centrā. Lēmums jāpieņem bāriņtiesai, es viņus neapskaužu. Tas ir smags un atbildīgs darbs – izvērtēt, kur bērna psihe cietīs vairāk – pie vecākiem, kurus viņš mīlēs, pat pieņemot, ka viņi viņu ienīst, vai no traumas, ko radījusi izņemšana no ģimenes?

Ja grūtā situācijā bērnam līdzās nav vecāku vai likumisko pārstāvju, viņu ved pie mums uz nodaļu. Mūsu pamatkontingents – no bērnunamiem aizmukušie bērni. Daži pie mums nonāk vairākas reizes gadā. Gadiem strādājot ar šādiem bērniem, esmu sapratusi – katram bērnam vajag savas mājas un savu mammu, tēti, – es tam svēti ticu...

– Padomju laikos dzimušie mīl atgādināt, ka agrāk bērni diennaktīm dzīvojušies pagalmā un nekas neesot bijis. Vai toreiz nebija tik bīstami?

– Padomju laikos es nestrādāju milicijā. Ir grūti salīdzināt, tās ir divas atšķirīgas sistēmas. No savas bērnības atceros, ka toreiz nebija svešo bērnu. Mēs uzaugām kopā pagalmos, kur ikviens pieaugušais varēja aizrādīt jebkuram bērnam, atturēt no muļķīgas rīcības. Paziņot vecākiem par nedarbiem. Tagad: mans bērns, neaiztiec! Diemžēl, vēloties pasargāt privāto telpu no svešas iejaukšanās, mēs bieži nogriežamies uz ceļa "neko neredzu un nedzirdu, mana māja ir malā".

– Atmiņā uzreiz uzaust Ivana Berladina traģēdija – zēns, kurš gāja bojā apkārtējo vienaldzības dēļ. Kādus secinājumus no šī notikuma varam izdarīt?

– Par to arī ir runa, kamēr mums ir savi un svešie bērni, viss var atkārtoties. Tagad visi nosoda šoferi, kaut reaģēt par mazuli bez pieskatītāja varēja jebkurš. Tas autobuss ar Ivanu brauca uz ciemu, kur visi droši vien cits citu zina (tie taču nav Pļavnieki vai Ķengarags!), kādēļ pasažieri, kuri iekāpa un izkāpa maršrutā, neredzēja, ka autobusā ir mazs un svešs bērns? Kādēļ cilvēki pašā ciematā neprasīja nepazīstamajam mazulim, kur viņš klīst?

– Par ko gan te runāt, ja pat kaimiņiem nerūp, ka burtiski aiz sienas no bada kliedz un mirst mazuļi?

– Diemžēl mūsu sabiedrībā līdz šim brīdim valda ļoti spēcīgs stereotips, ka nav labi kaimiņam nodot kaimiņu... Uzskatu, ka ir pareizi sociālajiem dienestiem pieskatīt vecākus, kas ir atkarību varā. Un ne tikai alkoholiķus un narkomānus. Piemēram, kur garantija, ka badu necieš azartspēlmaņu bērni, kuru vecāki visu nolaiž automātos, ieķīlā dzīvokļus, riskējot atstāt ģimeni bez pajumtes?!

Bet es negribu visu mālēt melnā krāsā. Ivana traģēdija parādīja, cik daudz labu un atsaucīgu cilvēku ir mums apkārt – paskatieties, cik brīvprātīgo metās meklēt pazudušo. Nedrīkst visu likt uz valsts struktūru pleciem... Ir vienkārši ļaudis, kas nevar paiet garām. Atceros, bija reiz gadījums, kad pusi nakts meklēja 10 gadus vecu bērnu, kurš bija piedzēries un aizmidzis krūmos. Mums pievienojās brīvprātīgie ar suņiem... un atrada. Zēnu paguva "atkačāt". Bet tiem cilvēkiem taču nākamajā rītā bija jāiet uz darbu.

Pazīstu sporta trenerus, kuri bez maksas savā paspārnē ņem divus, trīs grūtos pusaudžus, lai viņi nepaliktu uz ielas. Vai ģimenes, kas brīvdienās dodas uz bērnunamu un iet ar citiem bērniem pastaigās. Viņi saka: es to daru sev. Labu cilvēku ir daudz vairāk nekā mēs domājam. Mums vienkārši nav sociāli aktīvā cilvēka kulta, par to maz raksta un vēl mazāk vēlas rakstīt, žēl, ka tā.

-– Sakiet, līdz kādam vecumam bērns nedrīkst atrasties uz ielas bez pieaugušo pavadības?

– Naktī – līdz 16 gadiem. Dienā bērnus līdz 7 gadu vecumam nevar atstāt vienus vai ar personām, kas jaunākas par 13 gadiem. Pretējā gadījumā – administratīvā atbildība par bērna atstāšanu bez pieskatīšanas. Ideāli, ja kāds var pieskatīt jaunākos skolēnus. Tomēr būsim reāli – ko prasīt no vecākiem, ja septiņgadīgs bērns viens iet uz skolu? Vecāki strādā, bet pirmklasniekiem stundas beidzas labi, ja vienos. Cik ilgi darbā noturēsies mamma, ja ies no darba projām pusvienos? Kā risinājums – pagarinātā dienas grupa.

– Pēc Ivana atgadījuma klīstošus puisēnus sākuši atrast un aizvest uz policiju pāris reizes dienā...

– Jebkurš skaļš atgadījums izraisa pilsoniskās aktivitātes uzplaiksnījumu, diemžēl pakāpeniski norietošu. Piemēram, Zolitūdes traģēdija, pēc kuras visi sāka ieraudzīt plaisas. Vai "Imantas maniaks", pēc kura aizturēšanas presei piegādāja ziņas par citu izvarotāju aizturēšanu... Patiesībā jau nekā nebija vairāk, vienkārši cilvēki uz laiku kļūst uzmanīgāki pret to, kas notiek līdzās.

Īstenībā labākus rezultātus nodrošina kaut ne tik acīmredzams, tomēr – ikdienas darbs. Piemēram, ja skolas vecuma bērns mācību stundu laikā vienkārši klaiņo pa ielām – pirmie jautājumi jāuzdod vecākiem un skolai. Noteikumi paredz – ja skolēns bez attaisnojoša iemesla kavējis 20 stundas, skolai jāceļ trauksme. Bet reizēm pie mums nodaļā nonāk bērni, kas skolā nav bijuši trīs gadus vai 15-16 gadu vecumā neprot lasīt un rakstīt. Viņam jāuzraksta viena rindiņa, tā nu es to uzrakstu drukātiem burtiem, bet viņš – pārzīmē. Kā tas var būt?

– Kāda ir situācija ar neseno niķi – spaisu?

– Pavisam nav pazudis, bet tāda murga kā pirms pāris gadiem, kad aizgāja arī līdz komai, nav. Brutālākie gadījumi, kā likums, bija saistīti ar vienreizēju lietošanu – bērns pamēģināja un viss. Spriežot pēc izziņām, arī paša spaisa ir kļuvis krietni mazāk.

– Bet kā pie mums ir ar "klasiku" – pusaudžu alkoholismu un narkomāniju? Kad tiek novēroti pīķa momenti – izlaidumos?

– Kā reizi – nē. Šogad devīto klašu izlaidumu laikā mēs rīkojām reidus – pilsētā bija samērā kluss, skolēni uz policijas klātbūtni reaģēja vairāk nekā cienīgi. Patīkami. Protams, ir paaugstināti riski – svētkos un brīvdienās. Un privāti iemesli – nelaimīga mīlestība, vai gluži pretēji – laimīga, kad "iešāva drosmei un neaprēķināja".

Par laimi, manāma kļuvusi skaidrās jaunatnes kultūras attīstība – viņiem alkohols aizvien vairāk nav modē. Jaunajos sporta laukumos jaunieši aizvien biežāk izvēlas sportot, nevis dzert alu. Ceru, ka arī mūsu darbs pamazām nes augļus.

– Uz tik vienkāršu jautājumu man nav vienkāršu atbilžu. Bija labs raidījums, kurā rādīja, kā trīs minūšu laikā var aizvest jebkuru bērnu no rotaļlaukuma. Vecāki bija šokā, jo līdz tam ar bērnu viss bija izrunāts simtiem reižu.

Bet ko tur teikt! Pat mana kolēģe ir ar to saskārusies. Viņas meita 12 gadu vecumā piereģistrējās soctīklos. Kaut es un mamma ar viņu bijām runājušas, vienojušās, ka viņa runās tikai ar tiem, ko pazīst arī īstajā dzīvē. Uzdāvinājām bukletu, kurā no vienas puses – mīlīgi cilvēki profilbildē, bet no otras puses – riebīgs tēvainis... Pēc mēneša kolēģe šokā: pārbaudījusi meitas profilu, bet tur savi astoņi veči ar pantiņiem par zaķīšiem. "Draugus" viņa izdzēsa. Prieka nebija, bet bēda palīdzēja – pāris izdzēsto reaģēja, atsūtot visādas jēlības. Šī reakcija meitenei bija labākā pretinde pret tādiem kontaktiem nākotnē...

Ir jārunā, bet, ja to dara bieži, efekts aizskalojas. Tāpēc viena lieta ir tas, ko mēs bērniem stāstām un rādām, bet cita – kā bērni rīkosies konkrētā situācijā. Iespējams, reizēm ir jāsarīko pārbaudes "provokācijas", lai palūkotos, kā bērns uzvedas, kad vecāki neredz.

– Vai policija palīdz apgūt drošību datorā?

– Ar prieku. Mums ir speciāla nodarbība bērniem, kā atpazīt pirmos centienus, kad tevi mēģina pierunāt uz kaut ko. Prezentācijas beigās mēs rādām dažādu portretu panorāmu un piedāvājam izskaitļot noziedzniekus... Bērni sāk spriest: tas – pilnīgi noteikti nē, bet šis – līdzīgs. Intriga slēpajs tajā, ka mozaīkā visi ir noziedznieki. Bet kā noteikt, turklāt ja tāds "onkulītis" darbojas ne ar savu foto?

– Mūsu nodaļas uzdevums – aktīvs metodisks un profilaktisks darbs ar noziegumu novēršanu. Tomēr viena no iedarbīgākajām profilakses moetodēm – kad vainīgais ir atrasts un cietušais apmierināts kaut tikai morāli. Tad sabiedrība zina, ka ja kaut kas būs pret to, taisnīgums uzvarēs. Tātad sistēma darbojas. Bērni to labi jūt. Viņi ir maksimālisti. Ja reiz pieaugušais pateica, tātad tā arī būs. Bet ja nē, tad bērni viņam vienkārši pārstāj ticēt. Sākumā ar pieaugušo vārdiem, bet pēc tam arī ar pieaugušo likumiem.

Likums par audzinoša rakstura soda mēriem pret bērniem paredz atbildību par likumpārkāpumiem no 11 gadu vecuma. Bērniem tas ir jāsaprot. Tādas lietas izskata administratīvajā komisijā vai tiesā.

Pārkāpējs var saņemt brīdinājumu, ko var aizstāt pienākums atvainoties, ja bērns, piemēram, apvainojis cilvēku, vai pienākums ar savu darbu segt nodarīto kaitējumu. Piemēram, pusaudži apzīmēja bērnu laukumiņu ar balonkrāsām – lai visu nomazgā vai krāso par jaunu. Var piespriest bērnu speciālista – psihologa vai narkologa – apmeklējumu vai (vismaz pusgadu) jāpiedalās sociālās uzvedības korekcijas dienesta programmā.

Par nopietnākiem vai sistemātiskiem pārkāpumiem tiesa var piespriest sabiedriskos darbus vai nosūtīt uz sociālās korekcijas izglītības iestādi "Naukšēni"... Bet no 14 gadu vecuma sāk darboties Administratīvo pārkāpumu kodekss vai Krimināllikums (tuvākajā laikā tiek plānotas izmaiņas).

– Vai jūs sazināties ar saviem bijušajiem rūpjubērniem?

– Protams, mūsu profesija uzliek par pienākumu ieturēt kaut kādu distanci, citādi nevarētu strādāt. Bet laiku pa laikam man zvana bijušie kolēģi no iecirkņa un smejas: "Tev taču jau "mazbērni", "tava" māmiņa tev sveicienus sūta...". Tas ir patīkami.

Reizēm uz mūsu nodaļu atved ļoti sarežģītus bērnus. Pasēdi ar viņu vakarā, aprunājies, bet kaklā samilzt kamols – gribas klusējot apskaut un raudāt. Neraugoties uz baiso "varoņdarbu" uaskaitījumu, tavā priekšā ir izbijies un ļoti vientuļš bērns. Bet viņš jau ir uzkāpis uz slidenas takas un diez vai no tās nokāps... Un viņam vajag, lai viņu tagad apskautu nevis tu, bet viņa mamma, lai kāda viņa nebūtu un lai kādu dzīvesveidu nebūtu izvēlējusies. Mēs darām, ko varam. Ja kaut viens bērns uz minūti aizdomājas un pagriežas kaut 10 grādus no slidenā ceļa – tu jau neesi velti strādājis.