Līga Aleksejeva: 'Ko nevar mainīt, tas jāpieņem'

Nevajag sevi norakstīt! Īpašo mammu stāsti par ikdienu un 'Neērtajiem bērniem'
Foto: Arita Strode-Kļaviņa, www.kosumbildes.lv

"Es vienmēr esmu zinājusi – visskaistākās Latvijas gaišmates dzīvo Gulbenē. Annija ir viena no viņām – īsta princesīte. Gariem, zeltainiem matiem, mīlīga, smaidīga un jauka. Ļoti talantīga un gudra – spēlē flautu orķestrī (piedalījusies arī Dziesmu un deju svētkos – aut.) un dejo... Tikai ratiņkrēslu dejotāju grupā," – stāsta Arita.

Meitene attīstās atbilstoši savam vecumam, vienīgi viņas kustību spējas ir ierobežotas. Diagnoze "spina bifida" liegusi viņai iespēju staigāt – Annija pārvietojas ar rolatora palīdzību vai brauc ratiņkrēslā. "Taču cik daudz viņai ir dzīvesprieka! Mazliet nostāvēt gan meitene var, taču mammai Līgai, kas sver vien uz pusīti vairāk, Annija daudz jācilā uz rokām. Un arī mazais, mīļais brālis Viesturs, kas neskopojas ar bučām un apskāvieniem".

Par fotosesijas vietu tika izvēlēta Stāmerienas pils un tuvējā apkārtne. "Mums noveicās – lai gan oficiāli bija pirmā ēkas renovācijas diena, darbi vēl nebija sākti. Un arī laikapstākļi pasaudzēja – lietusgāzei nesekoja nākamā, varējām gan izsēdēties uz pils pakāpieniem un pļaviņā, gan uzrāpties uz siena rituļiem un vēl mazliet pabūt Annijas lauku mājās, lai paklausītos, kā meitene spēlē flautu un iemūžinātu ģimenes skaisto, dabisko dēļu "fotosienu"," – atceras Arita.

Annijas mamma Līga sarunā atzīst, ka ilgi nedomāja, vai piedalīties projektā, jo zina, ka meitai ļoti patīk šāda veida pasākumi. Pirms dažiem gadiem meitene pat piedalījusies modes skatē Valmierā un demonstrējusi "Lazy Francis" kleitu. "Taču pirms pieteikšanās projektam drošības pēc pajautāju Annijai, vai viņa to gribētu, un, saņemot apstiprinošu atbildi, uzrakstīju fotogrāfei".

"Īpaši fotosesijai negatavojāmies, vienīgi palūdzām omītei "uz ātru roku" pašūt jaunu kleitu. Tas arī bija viss. Annija jau tā ir skaista. Gribējās, lai viss sanāk dabiski skaisti," – piebilst Līga.

Nevajag sevi norakstīt! Īpašo mammu stāsti par ikdienu un 'Neērtajiem bērniem'
Foto: Arita Strode-Kļaviņa, www.kosumbildes.lv

Ģimene dzīvo Gulbenē, taču tētis darbdienās strādā Cēsīs, tāpēc šoreiz nācies iztikt bez viņa klātbūtnes un palīdzības. "Mēs abi ar vīru esam no Gulbenes. Vairākus gadus nodzīvojām Rīgā, bet, kad piedzima Annijas brālis, nolēmām atgriezties, lai varētu būt tuvāk pie savas lielās ģimenes. Turklāt mums nebija jāmaina darba vietas, tikai pilsēta, jo es strādāju policijā, bet vīrs armijā".

Par to, ka Annijai varētu būt kādas veselības problēmas, grūtniecības laikā nekas neliecināja. Viss kļuva skaidrs uzreiz pēc viņas piedzimšanas. "Mūs aizveda uz Bērnu slimnīcu, lai veiktu operācijas, un mēs tur pavadījām mēnesi. Sākumā, protams, bija šoks, bet dzīve jau neapstājas. Es mīlu savu bērnu. Ko nevar mainīt, tas jāpieņem. Prognozes bija un ir ļoti dažādas. Ir bērni, kuri staigā ar šādu diagnozi, bet tas ir ļoti individuāli. Pašlaik esam pasūtījuši ortozes, kuras tad arī izmēģināsim".

Atbildot uz jautājumu, vai šādi bērni Latvijā tiek uzskatīti par neērtiem, Līga saka, ka viss ir atkarīgs no paša cilvēka. "Mums ir paveicies, jo neesam izjutuši nekādas negācijas. Anniju labi pieņēma bērnudārzā un, arī pārceļoties uz Gulbeni, viņa viegli iejutās skolā".

Viena ļoti aktuāla problēma, ar ko saskaras cilvēki ar fiziskiem traucējumiem, gan ir – proti, vides pieejamība. "Kad dzīvojām Rīgā, pašvaldība palīdzēja izveidot nepieciešamo ieejas slīpumu. Gulbenē mums to pagaidām neizdevās atrisināt, taču labi, ka mēs dzīvojam 1. stāvā. Kopumā piekļūšana dažādās vietās ir apgrūtināta – būtu labi tam pievērst uzmanību un pēc iespējas mēģināt šo problēmu risināt".

Tags

Cilvēkstāsti Dauna sindroms Lasāmgabali Autisms

Comment Form