Kitija Kalēja: 'Īpašajiem bērniem jābūt prioritātei'

Nevajag sevi norakstīt! Īpašo mammu stāsti par ikdienu un 'Neērtajiem bērniem'
Foto: Arita Strode-Kļaviņa, www.kosumbildes.lv

"Droši vien neatbildīšu kritērijiem, jo neesmu no tām skaļajām cīnītājām, bet gan parastā latviete, kas norij rūgtumu un dzīvo tālāk. Man ir jau liela dāma (11 gadi), kura nerunā un nemīl fotogrāfēties (personām ar autismu grūti noķert acu skatienu), tādēļ tas noteikti būtu izaicinājums ne tikai mums, bet arī jums," – savā pieteikumā rakstīja Kitija. "Piedalīties nolēmu uzreiz, jo nekad vēl nav bijuši šādi piedāvājumi, tas ir unikāls projekts," viņa skaidro sarunā ar "Cālis.lv".

"Līdz triju gadu vecumam Marta attīstījās kā visi citi bērni, vienīgi ilgi nerunāja. Sākām meklēt atbildi, kādēļ, un tikām ievietotas slimnīcā 10 dienu novērošanai. Diagnozes noteikšanas laikā iepazināmies ar puisēnu no bērnu nama. Viņam bija četri gadi. Tikko izņemts no ģimenes, un ārstiem vajadzēja noteikt, kāda ir viņa attīstība". Šim puisēnam, kuram nu jau ir 12 gadi, Kitija ar ģimeni kļuva par viesģimeni. Viņi drīzumā plāno nokārtot visas formalitātes, lai kļūtu par zēna aizbildni. Vēl viņai ir jaunāka meita (trīs gadi) un gadu vecs dēliņš.

2011. gadā ģimene no Talsiem pārcēlās uz Rīgu, kur Kitija sāka strādāt par privātā bērnudārza audzinātāju. "Var teikt, kas tas ir mans hobijs, jo dāvā ļoti lielu prieku. Kopumā mēs, autisma mammas, esam ļoti ierobežotas savā ikdienas dzīvē, tāpēc esmu priecīga, ka, pateicoties sociālajiem tīkliem, var iepazīties un komunicēt ar citām īpašo bērnu mammām". Kitijai ir arī sava palīgu komanda – vīrs, mamma un pirms gada atrastā meitas auklīte (asistente).

Fotosesija notika dienu pirms Martas 11. dzimšanas dienas. Bija gan baloni, gan svētku kūka. "Arita brauca pie mums. Sākumā bija doma fotogrāfēties Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, taču meita atteicās kāpt ārā no mašīnas. Tad braucām tālāk līdz Jaunciema pludmalei, kur arī notika fotografēšanās."

Pirmās bildes kā sveicienu Martas dzimšanas dienā Arita atsūtīja jau nākamajā dienā. Vai izdevās noķert acu skatienu? "Jā", saka Kitija, "noķēra priecīgu skatienu gan acīs, gan sejā, likās, ka viņa tiešām staro. Mēs jau pasūtījām kanvu, taču rezultātā pats vērtīgākais ir kopā pavadītais laiks. Pieķēru sevi pie domas, ka pēdējo trīs gadu laikā neesam bijuši trijatā – Marta, es un vīrs. Vienmēr vēl ir bijis kāds pastarpināti. Tāpēc liels paldies par to stundu, ko veltījām tikai Martai".

Nevajag sevi norakstīt! Īpašo mammu stāsti par ikdienu un 'Neērtajiem bērniem'
Foto: Arita Strode-Kļaviņa, www.kosumbildes.lv

Kitija saka, ka šī bija ģimenes pirmā profesionālā fotosesija – īsts piedzīvojums un satikšanās ar savu fotogrāfu: "Ļoti reti kurš mūs saprot. Ceru, ka taps arī izstāde, kas varētu uzrunāt sabiedrību un parādīt, ka mūsu bērni ir tādi paši, tikai ar savām niansēm. Es gan nezinu, cik paaudzēm būtu jānomainās, lai situācija uzlabotos un mūsu bērni vairs nebūtu neērti." Pašlaik trūkst pakalpojumu pieejamības dzīvesvietā, kas atvieglotu ikdienu. Trūkst dienas centra, speciālistu. "Īpašajiem bērniem jābūt prioritātei," uzsver Kitija.

Tikmēr nekas cits neatliek kā norūdīties pret nievājošo attieksmi. Visspilgtāk atmiņā palikusi situācija, kad Martai sāka sāpēt zobs. "Vīrs nebija Latvijā. Zīdainis uz rokām, divgadniece klēpī. Marta no sāpēm kož man, kož sev. Atbraucām visi uz Stomatoloģijas institūtu, bet nevaram dabūt Martu ārā no mašīnas. Mediķi teica – ja dabūsiet viņu uz 3. stāvu, tad uztaisīsim anestēziju. Nedabūjām. Braucām nākamajā dienā cerībā, ka būs cita brigāde, atsaucīgāka. Nē, nepalīdzēja. Ātrā palīdzība arī teica, ka neko nevar izdarīt. Bija tāds sabrukums, šķita, ka visa pasaule pret mani. Nācās braukt uz privātklīniku".

Tags

Cilvēkstāsti Dauna sindroms Lasāmgabali Autisms

Comment Form