Inese Platmane: 'Nevajag sevi norakstīt!'

Nevajag sevi norakstīt! Īpašo mammu stāsti par ikdienu un 'Neērtajiem bērniem'
Foto: Arita Strode-Kļaviņa, www.kosumbildes.lv

"Lai nepazaudētu informācija par projektu, ātri uzrakstīju pieteikumu. Man ir divi mazi bērni, un pēdējos četrus gadus jūtos kā cietumā – izstumta no sociālās dzīves. Piedalīšanās projektā bija brīnišķīga iespēja mesties piedzīvojumā un pie reizes saņemt savu bērnu bildes. Skrienot viņiem ikdienā pakaļ ar telefonu, nekas īsti nesanāk," sarunā ar "Cālis.lv" atzīst Inese.

Vecākajai meitai Katei (trīs gadi) ir oficiāla diagnoze – autisms. Pēc mammas teiktā viņa ir "hiperaktīvs bērns ar mūžīgi izspūrušiem matiem, netīru muti un roķelēm un atrodas nepārtrauktā kustībā". Dēls Ragnars (pusotrs gads) ir "puisis, kura skatienu uzķert ir grūti, jo parasti domīgi lūkojas tālumā". Viņam arī ir autisma iezīmes un vēl vājredzība. "Mani bērni pilnīgi un noteikti ir neērti – izglītības un ārstniecības iestādēm, kā arī līdzcilvēkiem". Tajā pašā laikā Inese velta vislabākos vārdus Bērnu slimnīcas ārstiem un vairākas reizes uzsver, ka cenšas uz visu skatīties pozitīvi.

Meita piedzima vesela, taču pusotra gada vecumā pēkšņi kļuva nevaldāma. Labi, ka drīzumā bija ieplānota profilaktiska vizīte pie neirologa, kas arī diagnosticēja autisma pazīmes. "Tad, kad māsiņai bija vairāk par gadu, es uzzināju, ka gaidu otru bērniņu. Biju septītajā grūtniecības mēnesī, kad mums pateica diagnozi. Biju šokā. Sāku daudz lasīt par šo slimību. Stresa rezultātā nogāja ūdeņi, un dzemdības bija tik straujas, ka dēls piedzima mājās bez mediķu klātbūtnes. Ātrās palīdzības brigāde brauca un pa telefonu stāstīja, kas jādara. Man dzemdības bija vieglas, bet bērnam – traumējošas. Tika konstatēts smadzeņu bojājums, arī acu nervi ir cietuši, tāpēc vēl nezinām, vai un kādā mērā izdosies saglabāt redzi".

Viņus savā ziņā var dēvēt par celmlaužiem, jo ģimeņu, kurās aug divi bērni ar īpašām vajadzībām, nav daudz. "Mums nav palīgu. Pašā smagākājā momentā atbalsta komandas nebija, visi kā žurkas muka no mums. Lūdzu asistentu pastaigām ārā? Nē, nekā palīdzēt nevaram – tev, mamma, ir jāvar ar viņiem tikt galā! Tev ir grūtības izvadāt vienu no bērniem no Bolderājas uz rehabilitāciju Gaiļezerā? Nē, nekā palīdzēt nevaram – varat otru bērnu uz šiem trīs mēnešiem ievietot Kapseļu ielā..." "Tāpēc tētis Jurijs ir savas darba dienas samazinājis līdz minimumam, lai darītu bērnu labā visu, ko spēj – lai Katei būtu nepieciešamā rehabilitācija, savukārt Ragnaram – fizioterapija, un tā vecāki plecu pie pleca cīnās". "Grūti mums gāja, bet bērnu interesēs esam kopā," – atzīst Inese.

Ar negatīvu sabiedrības attieksmi ģimenei ir nācies saskarties vairākkārt. "Vienreiz bija ļoti nepatīkams incidents. Bija rudens. Kate atrada peļķi, kurā viņai vajadzēja tikt iekšā, un to viņa veiksmīgi izdarīja. Tad parādījās viena dāma un sāka kliegt: "Tu esi traka! Esi izlaidusi savu meitu! Ko tu dari?!". Bērns uzvilkās, es sāku viņu raut ārā no peļķes. Un te parādījās cita sieviete, kura sāka to visu filmēt. Nācās pienākt klāt un paskaidrot, kāda diagnoze ir meitai. Ar dēlu neko tādu neesam piedzīvojuši, jo viņš vēl nestaigā".

Priekšā jauns izaicinājums – atrast iespēju pārcelties no Bolderājas uz Juglu, lai Ragnars varētu apmeklēt specializētu grupiņu Juglā un Kate – specializētu bērnudārzu Mežaparkā. Specializētā izglītība, rehabilitācija un auklīšu dienests – tie ir klupšanas akmeņi, jautājumi, kuru risināšana varētu palīdzēt daudzām ģimenēm, kurās aug īpašie bērni.

Noorganizēt fotosesiju arī bija sava veida izaicinājums: "Sarunājām ar fotogrāfi, ka viņa atbrauks pie mums. Vairākas reizes nācās atlikt tikšanos. Un tad es nolēmu – vai nu tagad, vai nekad. Tajā dienā mums bija vizītes pie trīs ārstiem, laiks ārā bija briesmīgs, neko negribējās – godīgi. Taču saņēmos un izvilku sevi aiz matiem. Un cik labi, ka es to izdarīju!", saka Inese.

"Šķiet, kosmoss ļoti negribēja, lai šī fotosesija notiek," – apstiprina Arita. "Bildēšanos pārcēlām vairākas reizes. Arī fotosesijas dienā vējš bija tāds, ka ieplānotā bildēšanās pie jūras būtu neprāts. Katei vējš nepatīk. Ragnaram, savukārt, nepatīk spoža saule. Meklējām vidusceļu. Katei ļoti patīk rušināties smiltīs, tāpēc devāmies uz viņu mīļāko rotaļlaukumu. Un skriet – te nu to varēja darīt pēc sirds patikas un aicināt arī mammu līdzi. Ragnars ir daudz mierīgāks – šobrīd viņš tikai rāpo un sēž, taču viņam ļoti patīk viss, kas izdod skaņas, piemēram, paklapēt ar rociņu pa skārdu vai citu piemērotu materiālu. Iegriezāmies arī tuvējā stadionā, mazliet "pačakarējām" vakaru vietējiem sportistiem, jo Kate ir neapturama un skrejceliņš – ļoti vilinošs, un tikām pie ļoti daudzām īstām un kustīgām bildēm".

Nevajag sevi norakstīt! Īpašo mammu stāsti par ikdienu un 'Neērtajiem bērniem'
Foto: Arita Strode-Kļaviņa, www.kosumbildes.lv
Nevajag sevi norakstīt! Īpašo mammu stāsti par ikdienu un 'Neērtajiem bērniem'
Foto: Arita Strode-Kļaviņa, www.kosumbildes.lv

"Tās visas sanāca tik nesamākslotas, spilgti atspoguļojot mūsu ikdienu," fotogrāfes darbu novērtē Inese. "Saņemot bildes, sajūta bija fantastiska! Es paskatījos pati uz sevi no malas. Man bija sajūta, ka esmu nodzīta tante, kurai pilnīgi vienalga, kā izskatās. Taču, ieraugot bildes, sapratu, ka tā nemaz nav. Tās bija kā spēriens, lai es saprastu, ka arī esmu cilvēks – pelnījusi dzīvot, patikt sev un justies labi. Un izdarīju trīs lietas: izmetu no skapjas visas vecās drēbes – liku maisā un uzreiz nesu uz miskasti, ilgi meklēju un atradu putekļainu kosmētikas maku, nolakoju nagus. Tagad es vairāk domāšu par to, kā es jūtos un kā izskatos. Fotosesija ļāva man saprast, ka nevajag sevi norakstīt."

Tags

Cilvēkstāsti Dauna sindroms Lasāmgabali Autisms

Comment Form