Lielākā daļa vientuļo vecāku ģimeņu mūsdienās izveidojas šķiršanās rezultātā, un pētījumi apliecina šķiršanās traumējošo iespaidu uz bērniem, īpaši gadījumos, kad vecāki ar to nav labi tikuši galā.
Kā palīdzēt bērnam apstākļos, ko viņi nekad nav izvēlējušies un ko nespēj mainīt? Kāda ir vistipiskākā bērnu reakcija, uzzinot, ka vecāki nolēmuši katrs iet savu ceļu? To aplūko Gerijs Čepmens un Ross Kempbels savā grāmatā "5 mīlestības valodas bērniem".
Brūču dziedēšana
Bērna vajadzības nepilnās ģimenēs ir tādas pašas kā bērniem pilnās ģimenēs. Mainās tikai veids, kādā šīs vajadzības tiek apmierinātas: galvenais aprūpētājs ir viens, nevis divi vecāki. Un arī vienīgais aprūpētājs parasti ir ievainots – vienalga, vai pēc laulības šķiršanas, dzīvesbiedra nāves vai nekad neapprecējies. Ievainotie vecāki cenšas atbalstīt savus sāpinātos bērnus, vienlaikus cerot viņus pārliecināt, ka dzīve var būt diezgan normāla.
Tagad bērniem gan jātiek galā ar parastajām augšanas grūtībām, gan jāuzņemas vēl papildu rūpes, kam ideālajā gadījumā nebūtu jāietilpst viņu pasaulē. Un patiesībā ir tāda, ka daudzējādā ziņā bērni nekad neatgūstas no vecāku šķiršanās radītajām sāpēm. Visbiežāk pār šiem bērniem, kuri piedzīvojuši vecāku šķiršanos, valda bailes, dusmas un aizvainojums. Šīs jūtas nereti uznirst pat desmit gadus pēc vecāku šķiršanās.
Palīdzība bērnam skumju pārvarēšanā
Šādas izjūtas viegli var iztukšot bērna jūtu krātuvi. Apzinies, ka šādam bērnam vajag daudz mīlestības. Noliegums, dusmas, kaulēšanās un vēl vairāk dusmu – tās ir ierastas reakcijas uz skumjām, ko jūt gan šķirto vecāku bērni, gan tie, kas pieredzējuši vecāka nāvi. Galu galā bērni kaut kādā līmenī pieņem viena vecāka zaudējumu.
Daži bērni šīs skumju stadijas spēj izdzīvot ātrāk, ja par zaudējumu atklāti runā dzīvē nozīmīgi pieaugušie. Bērniem vajadzīgs kāds, ar ko parunāties un kopa paraudāt. Ja ģimenes locekļi šajā ziņā nevar palīdzēt kā stiprais plecs, šo lomu var pildīt līdzjūtīgs draugs, psihoterapeits. Katrā ziņā svarīgs aspekts šajā laika posmā ir runāšana bērna galvenajā mīlestības valodā, jo tā palīdzēs skumju pārstrādē.
- Patiesība – tā ir zelta atslēdziņa uz bērnu sirdi tad, kad vecāki šķiras, uzskata psihoterapeits Gunārs Trimda, kura skatījumu atradīsi šeit.
Noliegums
Tipiskākā pirmā reakcija ir noliegums. Neviens bērns negrib noticēt, ka viņa vecāki pamet viens otru vai ka viens no vecākiem ir nomiris. Sarunās viņi izliksies, ka vecāki uz pāris mēnešiem vienkārši pašķīrušies vai ka nelaiķis devies ceļojumā un drīz atgriezīsies.
Šajā stadijā bērni ir ļoti nobijušies, izjūt dziļu grūtsirdību un pamestību. Intensīvi ilgojoties pēc vecāku atkalapvienošanās, viņi bieži raud. Vecāku šķiršanās gadījumā viņi var izjust arī noraidījumu.
Vecāku šķiršanās bērnus skar ļoti sāpīgi un dziļi. Bērni piedzīvo, kā sairst viņu uztverē drošākā saikne starp diviem cilvēkiem - māti un tēvu. Tādējādi sabrūk bērnu iedomātais priekšstats par attiecībām ģimenē un zūd viens no dzīves stūrakmeņiem. Par to, kā bērni izjūt, kad abi vecāki nolemj turpmāk dzīvot šķirti, šajā rakstā atspoguļo Aloizs Leiendekers (Aloys Leyendecker), diplomēts pedagogs, ģimenes konsultants un mediators "AL-Institut dibinātājs", kopš 1997. gada pašnodarbināts mediators, mediācijas apmācības vadītājs Vācijā (kopš 1999. gada Erfurtes Lietišķo zinātņu augstskolā), Latvijā (Rīgā) un Krievijā (Sanktpēterburgā).
Dusmas
Nolieguma stadijas pavadonis un sekotājs ir kvēlas dusmas. Bērns dusmojas uz vecākiem, ka viņi pārkāpuši nerakstītos vecāku noteikumus: par bērniem jārūpējas, nevis viņi jāpamet. Šīs dusmas bērns var atklāti izsacīt vārdos, un šīs dusmas bērns var turēt sevī, baidoties apbēdināt vecākus vai baidoties no soda par dusmu pilnajiem vārdiem vai rīcību. Bērns, kas dusmojas atklāti, var trakot dusmu lēkmēs, mutvārdu izvirdumos un pat rīkoties fiziski postoši. Bērns jūtas bezspēcīgs, nesaprotot, kas ar viņu notiek. Vēl bērns izjūt bezdibenīgu vientulību un nespēj ne ar vienu runāt.
Bērns dusmas var vērsties pret aizgājušo vecāku vai abiem. Nāves gadījumā bērns var dusmoties uz Dievu. Bērnam ir pastiprināta vajadzība justies mīlētam, lai zinātu, ka viņš patiešām kādam rūp. No aizgājušā vecāka mīlestību dažreiz saņemt nav iespējams. Ja bērns ir pārliecināts, ka par šķiršanos jāatbild vecākam, pie kura viņš palicis, tad bērns var nebūt gatavs mīlestības izpausmēm, lai kurš no vecākiem tās sniegtu. Šī iemesla dēļ vecvecākiem, citiem ģimenes locekļiem, skolotājiem jūtīgi jātver izdevības, lai nozīmīgi apmierinātu bērna vajadzību pēc mīlestības.
Kaulēšanās
Nolieguma un dusmu posmam seko kaulēšanās. Kad vecāki šķiras, bērns izmanto visvisādus līdzekļus, lai atkal savestu viņus kopā. Runā ar katru no vecākiem atsevišķi un kopā, lūdzas, lai viņi atrisina nesaskaņas un atjauno ģimenes vienotību. Ja nelīdz kaulēšanās vārdos, tad nolūkā iegūt vecāku uzmanību var sākties neapzināti mēģinājumi manipulēt ar sliktu uzvedību.
Bērns dažādi pārbauda vecāku rūpes par viņa labklājību – vai tās ir patiesas. Reakcijas veidi mēdz būt dažādi: narkomānija, sīkas zādzības, vandalisms, seksuāla aktivitāte vai pat pašnāvība.
Vēl vairāk dusmu
Pēc kaulēšanās raisās vēl vairāk dusmu. Tā bērna sirdī, kura vecāki šķiras, dusmas ietriecas dziļi un uzkavējas ilgi. Vismaz gadu pēc vecāku šķiršanās bērni cīnās ar vainas izjūtu, dusmām, bailēm un nedrošību. Šīm izjūtām viņi novirza ārkārtīgi daudz enerģijas, tāpēc var pasliktināties sekmes, parādīties agresīvāka negatīvi ievirzīta sociālā uzvedība un mazāka cieņa pret visiem pieaugušajiem, pastiprināties vientulības izjūta.
Šādos mokošos apstākļos vientuļais vecāks meklē iespējas, lai apmierinātu bērnu vajadzību pēc mīlestības, paralēli tiecoties mājās radīt šķietamību par normālu stāvokli. Šis uzdevums nav no vieglajiem.
Lūdz palīdzību
Neviens vecāks nevar vienatnē apmierināt bērna vajadzību pēc mīlestības. Daži bērni izvēlas nepieņemt mīlestību nedz no viena, nedz otra vecāka; viņu aizvainojums un dusmas pieņēmuši tādu apmēru, ka viņi pat nepieļauj mīlestības iespējamību. Šādos gadījumos jāiesaistās gan vecvecākiem, gan citiem radiniekiem.
Ja esi vientuļais vecāks, negaidi, līdz cilvēki sāks vaicāt, vai viņi var palīdzēt. Daži atturas tāpēc, ka nevēlas iejaukties tavā ģimenē. Citi vispār nezina par notikušo. Ja tev vai bērnam nepieciešama palīdzība, meklē to.
Radinieku ģimenes svarīgas ir vienmēr, bet viņu nozīme īpaši pieaug laikā, kad bērns cieš zaudējumus. Piemēram, ja tuvumā dzīvo vecvecāki, viņi daudzējādā ziņā var palīdzēt mazbērniem mācību nedēļas gaitā, tāpat viņu klātbūtne var uzmundrināt viņu pašu dēlu vai meitu, kurš nu kļuvis par vientuļo vecāku. Viņi varētu no rīta palīdzēt bērnam sagatavoties skolai vai pēcpusdienā pārvest mājās. Arī no vientuļā vecāka pleciem viņi var novelt kādu nastu.
Ja tev šķiet grūti kādam stāstīt par savām vajadzībām, vienkārši atceries, ka galvenokārt tu to dari nevis sevis, bet gan savu bērnu labklājības dēļ.
Avots: Gerijs Čepmens un Ross Kempbels "5 mīlestības valodas bērniem" (izd. Zvaigzne ABC).
