Pārdomas par to, kāpēc puikām ļaut raudāt
Foto: PantherMedia/Scanpix

Daudziem vecākiem,kuri audzina dēlus, joprpjām no veciem laikiem iesakņojies stereotips, ko nemitīgi atgādina savām "atvasēm" - puikas neraud. Patiesībā, šis teiciens un vecāku nostāja topošo vīrieti var padarīt par absolūti nekam nederīgi ģimenes cilvēku nākotnē. Turpmāk izteiktas pārdomas, kāpēc puikām raudāt jāļauj.

Sešus mēnešus vecs mazulis veikli rāpo pa grīdu, atsitot pieri pret krēsla kāju, meklējot māmiņu, kas viņu paņemtu rokās. Pusotra gada vecumā šis pats mazulis jau skrien pa asfaltētu celiņu, krīt, nobrāž ceļgalu, ceļas un atkal skrien pie vecākiem, lai tie papūstu savainojumu.

Vakar vēl mazajam bērnam šodien jau četri gadi, un viņš raud no pārāk lielas emocionālās slodzes, kas gūta savā dzimšanas dienas skaļajā ballītē, un atkal rod mierinājumu mammmas apskāvienos.

Septiņu gadu vecumā viņš ātri nosusina pa vaigiem ritošās asaras, slēpdams tās. Astoņu gadu vecumā viņš sažmiedz rokas kulakos un cenšas, lai asaras pašas neizpsrāgtu, kad pagalmā spēlējoties cita biedra bumba trāpījusi tieši sejā. Desmit gadus vecumā viņš pārdzīvo zaudējumu sacensībās, un, lai gan ne ar vienu par to nerunā, cik tas ir nepatīkami, sasarkušās acis nodod sarūgtinājumu sirdī. 15 gadu vecumā viņš atgriežas mājās no pirmā randiņa, klusējot ieiet savā istabā un aizver aiz sevis durvis. Tagad savas jūtas viņš neizrāda nevienam.

Sieviešu privilēģija - raudāšana

Sievietes, kurām raudāšana sniedz iespēju šādā veidā izrādīt savas emocijas un pēc raudāšanas nomierināties, dota kā privilēģija kopš dzimšanas. Ikviena sieviete zina, ka asaras ne reizi vien ļāvušas atbrīvoties no nepatīkamām emocijām un paraudzīties uz lietām un problēmām no citas puses. Un dēlu mammas, kurām aug topošais vīrietis, kuri it kā nekad neraud. Kuriem no mazām dienām saka:"Saņemies, noskauki asaras, tu taču esi cīnītājs, zēns". It kā spēja piedzīvot emocionālus pārdzīvojumus būtu atkarīga no dzimuma! Lai gan daudzas mammas šo frāzi bērnam nesaka, tomēr ir samulsušas, kad redz asaras pieauguša vīrieša acīs. Tātad, tomēr esmu stereotipu atbalstītāja – "vīrieši neraud"?

Mēģināsim palūkoties, kāpēc sabiedrība turpina uzstāt un pieprasīt, lai zēni spētu valdīt savas emocijas. Tādēļ, ka nav vēlēšanās izaudzināt memesdēliņus, jutīgus un sieviešu uzmanības izlutinātus, vēsta portāls letidor.ru. Tādēļ, ka ir bailes, ka bērns, kurš nekautrēsies no asarām, tiks apsmiets. Vēl tādēļ, ka no piedzīvoto gadu augstumiem tiek uzskatīts, ka asaras ir pārāk viegls paņēmiens, kā reaģēt uz neveiksmēm, bet esot jāmeklē konstruktīvāki problēmu risināšanas ceļi. Tāpat – tādēļ, ka bērnu raudāšana vispār satrauc vecākus. Daudzi no viņiem ar lielām grūtībām pacieš kliegšanu un asaras, tādēļ visos iespējamos veidos to mēģina pārtraukt, tostarp, izmantojot aizliegtus paņēmienus – uzpirkšanu, draudus un vēlēšanos nokaunināt.

Gribam gādīgus un iejūtīgus vīriešus?

Mēs visi ceram, ka dēli izaugs stipri, atbildīgi vīrieši, kuriem esot blakus, vienmēr varēs justies pasargāts. Vienlaikus mēs vēlamies redzēt viņus labestīgus un gādīgus. Bet šeit rodas jautājums: no kurienes lai rodas tā nepieciešamā cilvēcība, pateicoties kurai stiprais vīrietis var sajust citu, apskaut mīļoto sievieti, atrast mierinājuma vārdus satrauktai vecmāmiņai? Vai ne tik no tiem laikiem, kad viņa personīgie negatīvie pārdzīvojumi – sāpes, nemiers, bailes – netika notušēti ar bērnam vispieejamāko paņēmienu – asarām? Vai tik ne no tiem laikiem, kad vecāki, neignorēja bērna trauksmi, bet dalīja to uz pusēm ar savu sapratni un mīļumu?

Kā atpazīt to momentu, kad bērnam raudāt atļaut, bet kad patiešām lūgt labāk saņemties? Kāpēc tad, kad pieaugušais skatās aizkustnošu filmu, raudāt var, bet tad, kad uz zemes nokrīt saldējuma bumbiņa – raudāt nedrīkst? Vai var pārmest bērnam viņa vājumu, skatoties kādu skumju filmu? Vai patiesas ir vīrieša asaras, kad tēvs rokās paņem jaundzimušo, vai arī viņus jānokaunina?

Pieaugušie nereti uzskata, ka daudz kas dzīvē ir tīrie nieki, bet pa īstam satraucas par daudz nenozīmīgākām lietām. Tāpat viņi sāk attiekties pret bērna asarām, aizmirstot par pasaules uztveres starpību pieaugušā vecumā. Tiek piemirsts, ka raudāšana bērnam ir iespēja padalīties ar savu problēmu: man sāp, esmu aizvainots, man bail, man ir skumji. Un bēdīgi bērnam var kļūt gan tad, kad pārplīsis balons, gan arī tad, kad izjucis brauciens uz atrakciju parku, pamanīts savainots kaķēns vai pienākusi vēsts, ka labākais draugs pārcelsies uz dzīvi citā valstī.

Mazs bērns nespēj atvairīt asaru plūdus. Viņš raud, lai noņemtu sasprindzinājumu, atbrīvotos no negatīvām emocijām, nomierinātos un "izrunātos". Cik gan bieži novērots, ka mazulis, kurš vēl pirms 15 minūtēm raudāja, sita ar kulakiem pa spilvenu, paliek mierīgs, smaidīgs, gatavs aizmirst nepatikšanas!

Dzirdot lūgumu vai prasību neraudāt, bērns to uztver kā tiešu vēstījumu: neizrādi savas emocijas, cieties, slēp emocijas "zem bruņām". Tu esi vīrietis, uz tevi balstās pasaule. Un tā ir galējība, kā jebkura galējība, - tā ir ļoti riskanta, jo var novest pie zemas pašapziņas, ja zēnam kopš pašas bērnības iegalvots, ka viņa jūtas nav svarīgas, bet apkārtējiem var demonstrēt tikai savu "labāko sejas pusi".

Neizdzīvotas emocijas var novest pie stresa un ar tām saistītām slimībām. Sakāpināts negatīvisms, neatrodot izeju, var pāraugt agresijā. Zem vienmēr "savākta" cilvēka maskas un nesniedzot vīrietim iespēju kādreiz būt vājam, var slēpties cilvēks ar veselu virkni dažādu nervu sistēmas problēmām.

Asaras - bērnu sarunvaldodas pamatelements

Vienlaikus zēna un vīrieša dzīve, kā jebkura cilvēka dzīve, sastāv ne tikai no vīrišķības, drosmes, stingrības un lēmumu pieņemšanas. Ar skumjām, dusmām un satraukumu nākas saskarties visai bieži. Un viena no svarīgākajām prasmēm – ne tikai stāties pretim šīm grūtībām, bet arī pašam izrādīt empātiju, emocionāli iesaistīties attiecībās. Un to nevar iemācīties, ja kādreiz bērns nav sajutis pret sevi līdzjūtību, kad to vēlējies sagaidīt.

Izaugot, bērni iemācās labāk pār sevi valdīt. Asaru vietā parādās savaldīšanās spējas, emociju izteikšana vārdos, jūtu verbalizācija un to izpratne – viss, ar ko situāciju var risināt, neraudot. Drīz viņš pats sapratīs, ka ir momenti, kad patiešām ir svarīgi turēt "dzelžainu" ģīmi un atlikt asaras uz vēlāku laiku, neatrādot tās publikai. Bet, kamēr bērns ir mazs, asaras ir viņa sarunvaldoda ar pieaugušajiem – sadzirdi mani. Turklāt nepieciešams atzīt, ka šīs situācijas prasa lielu vecāku pacietību, jo viņa galvenais uzdevums ir uzklausīt, vienlaikus iesakot labākos veidus, kā pārvarēt savas sakāpinātās emocijas. Un nevis pārmest par to, ka viņš, tāds liels piecgadnieks, raud par muļķībām. Jāatceras, ka piecgadniekam viss liekas svarīgs un nekas nav muļķības.

Tādēļ tagad, kad viņš ar saviem pārdzīvojumiem par pazaudētu mašīnīti vai nesekmīgu atzīmi matemātikā, vai lūdz papūst ceļgalu, vai ir apvainojies par nepareizu tiesāšanu sporta sacensībās, labāk nevajag mēģināt puiku pārliecināt, ka zēni neraud, bet apskaut viņu un uzklausīt. Lai pēc tam, kad zēns izaugs, arī viņš spētu kādu samīļot un uzklausīt.

Source

Cālis.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form