Kā adoptēts bērns labāk jūtas - kā pirmais bērns, vidējais, vai pēdējais? Kā viņam var izveidoties attiecības ar pārējiem bērniem? Vai labāk, ja adoptētais bērniņš ģimenē ienāk pirmais, vai ja bērniņu pieņems tad, kad pašiem būs savi?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Lasītājas vēstule: Mēs ģimenē esam daudz par to runājuši un abi esam secinājuši, ka savā dzīvē vēlamies kādam bērniņam, kuram nav ģimenes, būt mamma un tētis. Tomēr neesam vēl īsti skaidrībā, kā ir labāk. Mums pašiem vēl nav bērnu, taču mēs drīzumā plānojam.

Gribu zināt, kā adoptēts bērns labāk jūtas - kā pirmais bērns, vidējais, vai pēdējais? Kā viņam var izveidoties attiecības ar pārējiem bērniem? Es domāju, ka labāk, ja adoptētais bērniņš ģimenē ienāk pirmais, tad viņš varēs izjust mūsu mīlestību, vīrs toties vairāk domā, ka labāk, ja bērniņu pieņems tad, kad pašiem būs savi.

Atbild psihoterapeite Dr. Anita Plūme: Mīļa, laba ģimenīte, kura grib adoptēt bērniņu. Nevaru atturēties pateikt Jums, ka acīmredzot esat labas gribas un ļoti cilvēkmīlestības piepildīti, tādēļ vienalga, kādā kārtā adoptēsiet bērniņu, viņš būs ieguvis sev mīļus un gādīgus vecākus, bet šī pasaule - vienu laimīgāku cilvēkbērnu, kurš būs izglābts no vientulības un mīlestības trūkuma.

Jūsu abu pārdomas ir tiešām ļoti prātīgas un abu Jūsu viedoklim ir savs pamatojums, tādēļ mēģināšu atspoguļot abas puses - bērna un vecāku, lai Jūs varētu atrast sev piemērotāko variantu. Saprotams, nevaru aprakstīt visus iespējamos variantus, jo tas būs pārāk gari, bet mēģināšu attēlot populārākos.

No bērna interešu viedokļa vienmēr ir - būt vienīgajam, arī tad, ja runa ir par īstiem brāļiem un māsām. Tas ir saistīts ar bērnu dabisko greizsirdību pret otru, kurš ir sāncensis vecāku mīlestības iegūšanā. Šī greizsirdība var būt ļoti stipra, sevišķi, ja vecāki izteikti pievēršas jaunākajam bērnam, bet vecākajam atgādina, ka viņš ir liels, tādēļ viņam viss ir jāsaprot.

Jāatceras, ka greizsirdība ir dabiska un veselīga, bet neveselīgums slēpjas mūsu attieksmē pret to. Bērnam šādā situācijā ir jāiemācās dalīties ar pašu svarīgāko, kas viņam pieder - māti un tēvu, tādēļ vecāku uzdevums ir viņam palīdzēt ar šo smago jautājumu tikt galā, regulāri pievēršot viņam uzmanību, kādu brīdi pat vairāk nekā agrāk, lai bērns nepārprotami justu, ka viņš otra dēļ netiek mīlēts mazāk, bet tikpat.

Mazāki bērni nereti mēdz rīkot īstus atentātus pret jaunākajiem, bet parasti liktenis iekārto tā, ka māte vai tēvs parādās izšķirošajā mirklī, lai novērstu ļaunos nolūkus. Tādā momentā vainīgais parasti pēkšņi aptver sava nodoma šausmīgo pusi, jūtas pārbijies un vainīgs un turpmāk mīl jaunāko bez pūlēm. Arī tas ir jāzina un jāsaprot, ka bērns nav slikts, gribēdams jaunāko “likvidēt”, bet gan izmisis un pārguris, cīnoties pēc vecāku uzmanības un mīlestības.

Nereti vecāki šādus gadījumus vai arī stipras greizsirdības lēkmes mēdz apturēt ar bargu sodu, radot vaininiekā bailes un dusmas, kas var bērna turpmākajā pieaugušajā dzīvē radīt pavisam ar citām lietām saistītas problēmas – patoloģisku greizsirdību, neveselīgu konkurences izjūtu, dusmu lēkmes un ļaunprātību, skaudīgu raksturu.

Tomēr, kā jau teicu, galvenais slēpjas mūsu attieksmē pret šo lietu – ja ar šādu faktu rēķinās, kā ar normālu parādību, ticiet vai nē, viss veidojas visoptimālākajā variantā. Šie ir faktori ir svarīgi bērnam, kas vecākiem jāņem vērā.

Vecāku faktors ir tāds, ka pirmais bērniņš ir pirmais, un katram mums neatkarīgi no izglītības, vecuma, labestības vai rakstura, kaut kas, kas notiek pirmo reizi, rada vairāk vai mazāk nedrošības un šaubu par savu rīcību.

Caurmērā katrs vecāks sev uzdod jautājumu, vai viņš ir rīkojies pareizi tajā vai citā situācijā, ko izraisījusi bērna uzvedība, reakcija vai atgadījums ar viņu. Audzinot pirmo bērniņu notiek tāda kā robežu meklēšana starp drīkst - nedrīkst, vajag - nevajag, atļaut - aizliegt. Jāatceras, ka arī cilvēkiem ar ļoti piemērotu izglītību bērnu audzināšanai tik un tā ir problēmas, jo šis ir viņu bērns, un viņi paši pārdzīvo konkrēto situāciju, zaudējot objektivitāti un pašsavaldīšanos, ko vieglāk kontrolēt ar citu cilvēku bērniem.

Citiem vārdiem sakot, pirmais bērniņš ģimenē ir emocionāls treniņš un pārbaudījums abiem vecākiem, jo bērniņš arī maina abu partneru attiecības, kuras no divu cilvēku savienības pēkšņi kļūst par 3 cilvēku ģimeni. Tas nozīmē, ka abiem vecākiem ir jāiemācās atrast laiku sev un bērnam, un jāmācās joprojām mīlēt vienam otru un vēl arī bērniņu.

Jāatceras, ka daba vai Dievs mums vispār ne velti ir licis mīlēt savu tuvāko - tieši mīlestība starp abiem vecākiem ir pamats bērna veselīgai attīstībai, tādēļ aizmirst pašiem sevi ir pilnīgi aizliegts bērnu vārdā. Situācija, kad partneri emocionāli pamet viens otru novārtā bērnu dēļ, ir vissliktākais variants, jo rada bērnā mīlestības spēju attīstībai negatīvu vidi. Saprotams, katrs nākošais bērns gan sarežģī uzdevumu, gan arī atvieglo, jo uzkrājas pieredze.

Ceru, ka šie apsvērumi palīdzēs Jums atrast risinājumu. Katrā gadījumā Jūs esat uz pareizā ceļa, jo abi pārdomājat šīs lietas.

Ar cieņu, Jūsu Anita

DELFI pateicas par sadarbību Latvijas Ģimenes Centra ārstiem. Kādi jautājumi par ģimenes problēmām Tev vēl šķiet apspriešanas vērti? Raksti uz e-pasta adresi sieviete@delfi.lv, un mēģināsim rast atbildi kopā.

Latvijas Ģimenes Centra adrese: Rīga, Kaņiera 10a. Tālruņi reģistratūrā: 7132165 un 7132164.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form