Pasaulē pirmais jaundzimušais ar trīs ģenētiskajiem vecākiem – pazīmes manto tikai no diviem, skaidro embriologs
Foto: Shutterstock

Pavisam nesen Latvijas medijus, tostarp "Delfi', pāršalca ziņa par pasaulē nākušo bērniņu, kuram ir trīs ģenētiskie vecāki. Embriologs Aleksandrs Krivoharčenko portāla "Cālis" lasītājiem skaidro, ko tas īsti nozīmē. Turklāt interesanti, ka, neraugoties uz trim ģenētiskajiem vecākiem, pazīmes bērns manto tikai no diviem.

Šim jautājumam par bērnu no trīs vecākiem pastiprināta uzmanība Eiropā tika pievērsta jau 2015. gada sākumā – pēc tam, kad Lielbritānijā tika pieņemts likums, kas atļauj apaugļošanas procesā izmantot trīs cilvēku bioloģisko materiālu. Tēma "bērns ar trīs vecākiem" turpina saistīt daudzu cilvēku uzmanību, taču vairumam nespeciālistu tā joprojām ir neskaidra, tāpēc Krivoharčenko, auglības klīnikas "Mama Rīga" embriologs ar 33 gadu pieredzi embrioloģijā, vairāk nekā 100 zinātnisko publikāciju autors un vairāku starptautisko medicīnisko žurnālu publikāciju recenzents, plašāk skaidro šo interesanto vēstījumu.

Kā uzsver eksperts, runāt vienkārši par trīs ģenētiskajiem vecākiem nozīmē neizprast metodes būtību. Tik tiešām, apaugļošanas procesā tiek izmantots trīs cilvēku bioloģiskais materiāls –embrijā saplūst informācija no trīs dzimumšūnām. Tajā pašā laikā bērns manto pazīmes tikai no diviem cilvēkiem. Lai saprastu, kā tas notiek, nepieciešams detalizēti iedziļināties teorijā un tehnoloģijās.

Katram cilvēkiem ir tēvs un māte. Pusi sava ģenētiskā materiāla cilvēks manto no viena vecāka, pusi – no otra. Tas nozīmē – vienu hromosomu mēs saņemam no tēva un vienu – no mātes. Šajās hromosomās atrodas DNS, bet DNS ir iekodēta informācija par visām olbaltumvielām, kas atrodas mūsu organismā. Olbaltumvielas atbild par visu funkciju un pazīmju ārējām izpausmēm. Piemēram, noteiktas olbaltumvielas nosaka acu krāsu, deguna formu, ķermeņa proporciju. Tādā veidā vecāki savu mantojumu nodod bērnam, skaidro eksperts.

Jāpiekrīt tiem zinātniekiem, kas šo metodi ir nosaukuši par jaunu ēru mākslīgās apaugļošanas jomā, uzsver speciālists. Embriologs Aleksandrs Krivoharčenko

DNS (dezoksiribonukleīnskābe) ir konkrēts bioķīmisks savienojums. Ņemot vērā tās piemērotību kodēšanai jeb šifrēšanai, tā var sevī nest informāciju. Olšūnas un spermatozoīda DNS dēļ mēs no vecākiem iegūstam noteiktu gēnu kopumu. Kodola DNS (DNS ietverts šūnas kodolā) nes informāciju par pārmantotajām pazīmēm. Bet dezoksiribonukleīnskābe ir ne tikai kodolā. Šūnas citoplazmā organoīdiem, ko sauc par mitohondriju, arī ir savs DNS – mitohondrionālais, stāsta Krivoharčenko.

Runājot bioloģijas mācību grāmatas valodā, mitohondriji ir "šūnas spēkstacijas". Šie organoīdi atrodas citoplazmā, to galvenā funkcija – bioloģiskās enerģijas pārveide. Barības vielu enerģiju, ko saņem šūna, mitohondriji ķīmisko reakciju gaitā pārvērš par universālu enerģētisko molekulu (ATF – adenozīntrifosforskābe). Pēc būtības šī ir tā enerģija, kas nepieciešama visiem bioķīmiskajiem procesiem. Transformācija notiek tā saucamā elpošanas cikla laikā. Dažādu barības vielu oksidācijas reakciju rezultātā atbrīvojas universālā "dzīvības enerģija". Mitohondriju var uzskatīt par tādu kā šūnas apkalpes staciju, kas atbild par "šūnu elpošanu".

Mitohondrijs ir ļoti konservatīvs – visiem cilvēkiem uz pasaules tas ir identisks. Ja auss ļipiņa vai deguna forma katram ir individuāla un ir atkarīga no vecāku mantojuma, tad šūnu mitohondriji ir universāli. Zināmā mērā mitohondrijs dzīvā šūnā ir organisms cita organisma iekšienē.

Tad, kad spermatozoīds iekļūst olšūnā, viņa astīte nokrīt un kopā ar mitohondriju paliek ārpus olšūnas. Tas nozīmē, ka visi mitohondriji, kas ir cilvēka organismā, ir saņemti no mātes. Embriologs Aleksandrs Krivoharčenko

Mitohondrijam ir sava personīgā DNS molekula. Tā ir vienpavediena, apļveida, strukturāli līdzinās baktēriju DNS un satur tikai 37 gēnus. Tie nes tikai "tehnisko informāciju" par šūnas elpošanas procesu. Un šī mitohondrionālā DNS visiem cilvēkiem ir vienāda. Tiesa, reizumis gēni mitohondrija DNS var lūzt un izraisīt mutācijas, kas noved pie sistēmas traucējumiem, norāda embriologs.

Mitohondrijs bērnam tiek nodots tikai no mātes. Spermatozoīdam mitohondrijs atrodas tikai ap astīti un nodrošina spermatozoīda kustīgumu. Tad, kad spermatozoīds iekļūst olšūnā, viņa astīte nokrīt un kopā ar mitohondriju paliek ārpus olšūnas. Tas nozīmē, ka visi mitohondriji, kas ir cilvēka organismā, ir saņemti no mātes. Un ja viņai piemīt mitohondrionālas slimības, tās neizbēgami tiek nodotas bērnam. To sindromu, kas ir saistīti ar mitohondrionālā DNS mutācijām, ir pietiekami daudz – sākot no pasliktinātas redzes un hroniska noguruma līdz nopietniem traucējumiem muskuļu darbībā.

Kā skaidro speciālists, Lielbritānijas likumdošana, kas atļauj veikt mākslīgo apaugļošanu, izmantojot donora mitohondriju, attiecas tikai uz tām sievietēm, kam ir izteikta mitohondrionālā DNS mutācijas. Tagad viņām ir iespēja dzemdēt bērnus bez tādām slimībām, kas veido mitohondriju mutācijas.

Runājot analoģijās, šo metodi var salīdzināt ar orgānu pārstādīšanu. Faktiski, mākslīgā apaugļošana ar aizstātu mitohondriju, ir donora materiāla transplantācija šūnu līmenī. Embriologs Aleksandrs Krivoharčenko

Tehnoloģija ir sekojoša: donores ar veselu mitohondriju olšūnā pārnes mātes olšūnas kodolu. Tas nozīmē, ka viss ģenētiskais materiāls, kas nodrošina mātes un bērna radniecību, pilnībā tiek saglabāts. Nekādas svešas pazīmes bērns nepārmantos. Bet ģenētiskās informācijas funkcionēšanas mehānismu, kurā ir iekodēts šūnu elpošanas un enerģijas uzkrāšanas process, bērns saņems no veselā donora. Runājot analoģijās, šo metodi var salīdzināt ar orgānu pārstādīšanu. Faktiski mākslīgā apaugļošana ar aizstātu mitohondriju ir donora materiāla transplantācija šūnu līmenī, uzsver Krivoharčenko.

Procedūras tehnoloģija ir zināma pietiekami sen, to ir aprakstījuši Ņūkāslas Universitātes (Lielbritānija) zinātnieki. Bet agrāk bija juridiska rakstura ierobežojumi, kas liedza šo metodi izmantot reproduktīvajā medicīnā. Jaunais britu likums ļauj oficiāli IVF (in vitro fertilization, apaugļošana laboratorijā) laikā izmantot donoru mitohondrijus. Te tomēr jāsaka, ka izteiktas mitohondrionālās slimības ir salīdzinoši retas.

Tajā pašā laikā jāpiekrīt tiem zinātniekiem, kas šo metodi ir nosaukuši par jaunu ēru mākslīgās apaugļošanas jomā, uzsver speciālists.

Comment Form