Šķiršanās ģimenē ir smags pārbaudījums gan pašiem pieaugušajiem, gan bērnam. Un šīs situācijas, kādās mēdz nonākt pāri, ir tik dažādas. Piedāvājam vienu epizodi no dzīves, kurā mamma lūdz speciālista padomu, ko darīt, ja bērns, atgriežoties mājās no kārtējās tikšanās ar tēvu, mammu sauc par slikto un saka, ka viņu negrib un nemīl. Situāciju vērtē un padomus sniedz psiholoģe Ieva Gēbele.
"Labdien! Katru dienu izlasu par kādu jaunu situāciju, kas notiek Latvijas sabiedrībā ar bērniem un cilvēku savstarpējām attiecībām. Līdz šim pati veiksmīgi biju tikusi galā ar savām nesaskaņām un problēmām, bet nu laikam beidzot ir pienācis laiks, kad jālūdz speciālista viedokli.
Mana situācija ir tāda. Pirms septiņiem gadiem iepazinos ar puisi un dzīvoju ar viņu kopā. Pēc četru gadu kopdzīves nolēmām, ka vajag bērniņu. Piedzima bērniņš ar it kā smagu diagnozi – meningīts, un ārstu prognozēm, ka bērns būšot ar atpalicību. Bērna tēvs, uzzinot par bērna diagnozi, mēģināja mani pārliecināt, ka bērnam nevajag uzlikt skābekli, lūdza ārstam taisīt "eitanāziju", jo viņš būs invalīds un mocīs ne tikai vecākus, bet mocīsies arī pats. Viņš bija gatavs atteikties no bērna, bet, tā kā biju pārcietusi ļoti smagu ķeizara operāciju, biju gatava dzīvot vienalga ar kādu bērnu un darītu visu, lai viņš izaugtu pilnvērtīgs. Jau tad teicu bērna tēvam, ka viņš var iet, ja vēlas, es ar bērnu atnācu un ar bērnu no slimnīcas aiziešu. Ārstu prognozes, paldies Dievam, nav piepildījušās, bērns ir pilnīgi normāls un gudrs.
Visu kopā dzīvošanas laiku ir gājis visādi, esmu novērojusi, ka bērna tēvs bērna klātbūtnē kļūst dusmīgs, viegli aizvainojams, par sīkumiem uzsprāgst, bet, kad bērna klāt nav, mīļš, izpalīdzīgs, maigs. Reiz viņam teicu, ka viņš ir greizsirdīgs uz savu bērnu, ko tikai nesen viņš arī pats atzina. Situācija ir tāda, ka mēs tomēr izšķīrāmies, bet, tā kā mana mamma izšķīrās un arī bērna tēva mamma divas reizes izšķīrās, tad mums abiem bija uzskatāms piemērs, kā mēs gribam, lai ir mūsu bērnam.
Bērna tēvs, uzzinot par bērna diagnozi, mēģināja mani pārliecināt, ka bērnam nevajag uzlikt skābekli, lūdza ārstam taisīt "eitanāziju".
Nolēmu, ka neesmu dievs un bērnam ir tiesības satikties ar savu tēvu, jo īpaši tādēļ, ka viņš ir puika. Tāpēc no sākta gala vienojāmies, ka pa nedēļu, kamēr bērns iet dārziņā, viņš dzīvo ar mani, bet sestdienās, svētdienās kopā ar tēti. Nolēmām, ka tā būs labi, izstāstījām bērnam, ka tā ir sanācis un viņš satiksies tieši tā. Pirmajā nedēļā bērna tēvs prasīja, vai es tiešām varēšu tikt galā ar bērnu, par ko biju pārsteigta, bet tēva māte izpļāpājās, ka bērns esot agresīvs un visus sūtot pie "vilkiem". Bija ļoti nepatīkami, bet otrajā nedēļā tik un tā bērnu sūtīju pie tēva. Trešās nedēļas nogalē bērna tēvs bija "kā akā iekritis", telefons bija nomainīts, nekur viņu nevarēja satikt, bērns visu laiku raudāja un gribēja tēti. Tur gan bija citas juridiskas lietas apakšā, kāpēc viņš tā darīja, bet tas jau nokārtots.
Stāstīju bērnam, ka tētis ir ārzemēs, strādā un tāpēc nevar atbraukt. Zinu, ka meloju, bet negribēju, ka viņš no rīta ceļas un vakarā iet gulēt ar raudāšanu par tēti. Kad pateicu, ka ārzemēs, tas tika uztverts kā pašsaprotama lieta. Pēc trīs nedēļām tēvs patiešām aizbrauca uz Angliju, bet pēc nedēļas bija atpakaļ. Man bija uznācis savārguma brīdis un, tā kā viņš gribēja bērnu satikt, pēc atbraukšanas arī ļāvu. Vienu brīdi viņš dzīvoja atkal manā dzīvoklī, jo savā dzīvoklī taisīja remontu un viņam kādu laiku nebija, kur palikt.
Man ar bērnu ir tāds vakara rituāls, ka pirms gulētiešanas viņš ielien manā gultā, mēs pārrunājam dienas notikumus, novēlam saldu dusu un ejam gulēt katrs savā gultā. Kad bērna tēvs šo remonta laiku dzīvoja pie mums, sistēma bija tāda, tagad bērns iet gulēt uz savu gultu. Kad iebildu, ka mums ir jāaprunājas, tēvs kategoriski norādīja, ka bērnam ir jāiet gulēt savā gultā un punkts. Man tas nebija pieņemams, tāpēc pēc šīs nakts pārējās gulēju blakus istabā.
Katru svētdienas vakaru bērns histēriski raud, ka viņš negrib mammu, ka viņš nemīl mammu, ka mamma ir slikta, ka viņš grib tikai tēti.
Mēs bijām vienojušies, ka viņš pie manis dzīvos līdz konkrētam laikam. Par īri viņš nemaksāja, par gultas vietu arī nē, tikai nopirka reizi divās dienās pārtiku sev un uzcienāja arī bērnu. Noteiktajā datumā pateicu, ka viņam jāizvācas no dzīvokļa vai jāmaksā par gultas vietu. Viņš izvēlējās pirmo variantu. Sākumā bijām vienojušies, ka bērns nedēļu dzīvo pie manis un nedēļas nogalē ir pie tēva. Bet tēvs pie mums brauca katru darba dienas vakaru un sestdienās svētdienās bērnu ņēma pie sevis. Tāpat mums bija mutiska vienošanās, ka, ja gribēšu, varēšu ar bērnu būt arī kādu sestdienu svētdienu. Līdz šim brīdim ir bijušas trīs nedēļas nogales.
Situācija ir tāda, ka katru svētdienas vakaru bērns histēriski raud, ka viņš negrib mammu, ka viņš nemīl mammu, ka mamma ir slikta, ka viņš grib tikai tēti. Turklāt esmu novērojusi, ka viņš visu met pa gaisu, ja viņam nesanāk, viņš sit pret zemi un sāk kliegt un raudāt, kad runā, bļauj, nevis normāli jautā, visu, ko vēlas, pieprasa ar varu tūlīt un tagad. Ja nedabū, tad uzreiz bļauj, ka esmu slikta, ka mammu negrib, ka gribot pie tēta.
Bērna tēvs zina, ka bērns pirmdien no rīta iet uz dārziņu, no rīta pulksten 8.30, tas nozīmē, ka jāceļas ir pulksten 7.30. Divas reizes viņš bērnu atveda pulksten 23, kad viņam sen bija jāguļ. Pēdējā svētdienā bērns gulēja pusdienlaiku no pulksten 19 līdz 21 un, kad bērns bija pamodies, bērna tēvs atveda bērnu uz mājām. Pirms vešanas uz mājām, bērna tēvs piezvanīja un saka, ka bērnu aizvedīs uz dārziņu pirmdien. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, kad tēvs bērnu it kā nevarot piecelt, veda bērnu uz dārziņu pulksten 12, nevis 8.30. Bet, tā kā bērns dārziņā tēloja teātrī vienu no galvenajām lomām, šajā reizē bērnu 12 uz dārziņu vest nevarēja, jo tas ļoti grauj bērna pašvērtējumu, ka vecāku dēļ viņš netiek uz dārziņu laikā un nevar spēlēt bērnu izrādē, turklāt audzinātājas kaunina viņu, tāpēc pateicu kategoriski, ka bērnu jāved uz mājām.
Pulksten 22 bērns atbrauca mājās un kliedza uz mani, ka viņš mani negrib, ka viņš mani nemīl, utt. "Gribu tikai tēti, es mīlu tikai tēti, tevi nē."
Tēvs dievojās, ka viņš tikai viss kaut kur brauc izklaidēties un neko sliktu par mammu nesaka, bet vai nevarētu būt, ka, pērkot bērnam lietas, viņš piemin, ka redzi kāds es labs, es varu nopirkt, mamma gan nevar nopirkt, jo viņai nav naudas?
Pirmdien vakarā pēc dārziņa atkārtojas tas pats. Tāpēc nolēmu, ka šo sestdien svētdien bērns būs kopā ar mani, nevis bērna tēvu, uz ko tēva reakcija bija - viņš draudēja izrēķināties ar manu tēvu, vērsās policijā, ka es esmu pazudusi, kaut arī zvanīja tikai vienu reizi un to pašu es nedzirdēju, jo telefons bija somā, tagad izseko mani, sūta īsziņas ar draudiem.
Lūdzu, speciālist, pastāstiet, vai tas, ka bērns man tā saka un tā uzvedas pēc katras tikšanās ar tēvu, ir tāpēc, ka tēvs bērnam nopērk visu, ko viņš vēlas, un izdara viņa vietā, lai tikai viņš neraudātu, nebūtu bēdīgs, vai tas ir kas cits? Un kā šāda vecāka rīcība var ietekmēt bērna turpmāko attīstību? Tēvs dievojās, ka viņš tikai visur kur brauc izklaidēties un neko sliktu par mammu nesaka, bet vai nevarētu būt, ka, pērkot bērnam lietas, viņš piemin, ka redzi, kāds es labs, es varu nopirkt, mamma gan nevar nopirkt, jo viņai nav naudas? Varbūt tās ir tikai manas iedomas.
Jautājums, vai šādā situācijā, lūdzot palīdzību tiesā, es varētu panākt, ka bērns ar tēvu satiekas tikai noteiktā dienā, noteiktā laikā un kopā ar mani?"
Atbildi sievietei sniedz psiholoģe Iveta Gēbele:
"Sveika! Stāsts ir garš un detalizēts, bet diemžēl diezgan populārs un raksturīgs daudzām šķirtajām ģimenēm Latvijā, kurās ir bērni, stāstos atšķiras tikai detaļas. Šī stāsta sākums ir divu cilvēku attiecības, kurās jau pirms bērna dzimšanas ir iezagusies nesaprašanās, aizvainojumi, dusmas. Jums ir ļoti palaimējies, ka dēls piedzima vesels, par to būtu jāpriecājas abiem vecākiem, bet šo prieku aizēnoja bailes un vainas sajūta no vīra puses, un dusmas, aizvainojums no sievas puses.
Fakts, ka vīrietis gribēja uzspiest atbrīvošanos no bērniņa, tā vietā, lai kopīgiem spēkiem cīnītos, sievietē radīja daudz baiļu, dusmu un aizvainojumu, kuri nekur nav pazuduši vēl joprojām. Tas, kas notiek tagad, ir daļēji sekas tam, ka neesat tikuši galā ar bijušo situāciju un jūtām, kas ar to saistītas. Jo runa vairs nav tikai par diviem un viņu attiecībām, ir bērns, kurš ir daļa no tēva un daļa no mātes, gan ģenētiskais mantojums, gan garīgais mantojums ir no abu vecāku dzimtām.
Kad ir dusmas uz partneri, tad ir ļoti grūti skatīties, kā, bērnam augot, tieši šīs lietas, kas neapmierina partnerī, parādās bērnā. Bērns ir vecāku spogulis, viņa uzvedība atspoguļo to, kas notiek vecāku attiecībās. Pat tad, ja vecāki ir šķīrušies kā partneri, viņi kā bērna vecāki ir viņa sirdī kopā. Bērnam ir svarīgi, lai tēvs cienītu un mīlētu to daļu savā bērnā, kas ir no mammas un arī, lai māte bērnā cienītu un mīlētu to daļu, kas ir no tēva. Ja vecāki ierauga un akceptē labo bērnā, kas ir no otra vecāka, viņš jūtas pieņemts, jūtas labs, viņam nav ne ar vienu jākonkurē. Tad bērns ir brīvs no attiecību samezglojumiem. Bērnam ir jāzina, ka viņam, neatkarīgi no tā, vai vecāki ir kopā vai atsevišķi, ir abu vecāku mīlestība un ka bērnam nav jāizvēlas.
Kad ir dusmas uz partneri, tad ir ļoti grūti skatīties, kā, bērnam augot, tieši šīs lietas, kas neapmierina partnerī, parādās bērnā. Bērns ir vecāku spogulis, viņa uzvedība atspoguļo to, kas notiek vecāku attiecībās.
Situācija, kas ir aprakstīta vēstulē, liek domāt, ka dzīvē notiek tieši otrādi, bērnam ir radusies sajūta, ka viņam ir jāizvēlas viens no vecākiem, jo reāli vecāki sacenšas savā starpā, kurš būs labāks, noniecinot otru partneri, pat ja vārdos tas nav pateikts. Nevajag bērnu novērtēt par zemu, viņš jūt patieso attieksmi, arī tad, ja mēģināt to noslēpt.
Dzīvē gadās, ka kādu brīdi vienam vecākam ir vairāk ko dot bērnam materiālā ziņā, citu brīdi - otram, bet patiesībā vairāk par materiālajām lietām bērniem vajadzīga vecāku mīlestība, un tās vienmēr ir pietiekami, neatkarīgi no materiālās situācijas. Ja jums šobrīd ir mazāk ko dot dēlam materiāli, tad lai tēvs dod, nevajag tā dēļ justies nepilnvērtīgai, nepietiekami labai (vēstulē tieši šīs bailes ir redzamas). Jūs pati varat dot mātes mīlestību, bez vainas sajūtas, bez aizvainojuma.
Atbildot uz pēdējo jautājumu, var jau lūgt palīdzību tiesā un tiesāties, bet diez vai bērna attīstībai tas palīdzēs, bērnam palīdzēs vecāku mīlestība un sakārtotas savstarpējās attiecības. Tādēļ, ja jums patiešām rūp bērna garīgā veselība, pameklējiet speciālistu, pie kura varat aiziet trijatā, (labākajā gadījumā), vai aizejiet abi ar dēlu. Bērns, atrodoties starp vecāku kariņa krustugunīm, var arī smagi ciest."
