Pie apvāršņa atkal vīd attālinātas mācības: kā vecākiem neapjukt zinību labirintos?
Foto: Publicitātes foto

Notikumi pavasarī, kad skolas pārgāja uz attālināto mācīšanos un vecākiem nereti nācās kļūt par skolotāju palīgiem, izgaismoja būtisku problēmu – bērnu nepietiekamo prasmi mācīties patstāvīgi. Jau drīzumā vecāko klašu skolēni vismaz uz laiku atkal mācīsies attālināti. Tikmēr ne viens vien vecāks attālinātās mācības gaida ar zināmām izbailēm, atceroties sarežģīto laiku pirms pusgada. Kaut arī pusaudžiem vecāki mācībās parasti vairs neasistē, pieaugušo atbalsts var izrādīties ļoti būtisks. Labā ziņa – vecākiem nav jākļūst par skolotājiem. Ir citi veidi, kā palīdzēt savam bērnam un attīstīt pašvadītu mācīšanos.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pašvadīta mācīšanās ir prasmju kopums, kas ļauj skolēnam patstāvīgi izlemt, kādā secībā veikt uzdotos darbus, neapjukt, sastopoties ar nezināmām lietām, pārbaudīt, vai uzdotais ir apgūts pietiekamā līmenī, un to visu izdarīt bez pieaugušo palīdzības. Pašvadīta mācīšanās ietver dažādu personības iezīmju – neatlaidības, centības, mērķtiecības – attīstību, kam būs liela nozīme, cilvēkam pieaugot. Šīs prasmes attīstās ilgi un lēnām, tāpēc tās jāsāk pilnveidot jau bērnudārzā un pirmajos skolas gados. Beidzot 12. klasi, skolēnam spēja mācīties patstāvīgi jāapgūst tādā mērā, lai varētu turpināt studijas, kur neviens uzdotos darbus dienasgrāmatā vairs nerakstīs, vai iekļauties darba tirgū, kur darba devēji arvien biežāk sagaida, ka pienākumu veikšanai vajadzīgās iemaņas darbinieks apgūs pats.

Jāsaprot, ka vecāki nav pedagogi, un viņu rīcībā nav tādu rīku un metožu, kādas pieejamas skolotājiem. Jau pavasarī pārliecinājāmies, ka būt par skolotāju nav nemaz tik viegli. Taču ir vismaz divas lietas, ko varam darīt ikdienā, lai motivētu bērnu mācīties.

Pirmkārt, vecāki vienmēr ir paraugs saviem bērniem. Tāpēc bērnam jau no mazotnes ir svarīgi redzēt, ka arī pieaugušie lietas dara patstāvīgi – iet uz veikalu, gatavo ēdienu, plāno savus darbus un tikšanās utt. Kad vien iespējams, rādiet bērniem piemēru: plānojiet iepirkumu sarakstu nedēļai, stāstiet, ko darāt, ja ir slikts garastāvoklis, bet darbs jāpadara, kā plānojat darbus, ja sakrīt vairāki vienlaikus. Visas praktiskās lietas, ar ko ikvienam no mums ikdienā jātiek galā, ir laba iespēja demonstrēt bērnam, kā domā pieaugušais. Tiesa, ne visiem pieaugušajiem ir pietiekami labas reflektēšanas spējas, un ne vienmēr mēs protam paskaidrot, ko darām vai kā domājam. Bet arī par to nav jābēdājas, – stāstām, kā mākam, vai parādām darbībā.

Otrkārt, vecāki nevar pārtapt par mājskolotājiem, taču var aprunāties ar bērna skolotājiem un pajautāt – ko tieši es kā vecāks varu palīdzēt savam bērnam? Katram bērnam ir savs unikāls attīstības līmenis, iespējas un potenciāls, ko skolotāji labi pārzina, turklāt ar skolas programmu saskaņotas vecāku darbības būtu labs atbalsta rīks gan pedagogiem, gan pašiem vecākiem. Jo secīgāk darbosimies, jo labāk bērns apgūs pašvadītas mācīšanās prasmes.

Visticamāk, arī šoruden ne reizi vien mājās dzirdēsim izmisuma pilnu frāzi "es neko nesaprotu". Vecāku spējas palīdzēt konkrētu mācību priekšmetu apguvē ir ierobežotas, sevišķi vecākajās klasēs, mācību tēmām kļūstot arvien sarežģītākām. Tāpēc būtiska prasme ir spēt sameklēt informāciju vai palīdzību, un tās izkopšanā gan vecāki var lieliski palīdzēt. Pajautājiet sev, ko jūs, kā pieaugušais, darītu, ja kaut ko nezinātu vai neko nesaprastu. Piemēram, man sāp pirksts – ko tagad darīt? Jāiet pie ārsta – pie kāda? Kāds ir mans domāšanas algoritms, kā es sameklēšu pareizo informāciju? Visticamāk, ielūkošos kāda veselības centra mājaslapā, piezvanīšu uz reģistratūru un cerēšu, ka tur kāds pateiks priekšā, ko darīt tālāk. Īsāk sakot, pieaugušie meklē ārējo resursu palīdzību. Taču bērniem šādas iemaņas nav pašsaprotamas un, "neko nesaprotu" sastindzināti, bērni tā var nosēdēt stundām ilgi. Vecāku uzdevums ir iejūtīgi, atbalstoši pavaicāt – kā mēs tagad varētu izkļūt no šīs situācijas, varbūt skolotāja teica, ka grāmatā ir papildu informācija, bet varbūt teica, ka jāiet uz konsultāciju, paskatīsimies "E-klasē" un pierakstīsimies. Tātad vecāku pienākums ir parādīt nevis to, kā atrisināt konkrētu problēmu, bet kā vispār risināt līdzīgas problēmas, veicinot prasmi tikt galā paša spēkiem. Vecākiem nav jāzina visas atbildes, bet jāpalīdz bērnam iemācīties, kā šīs atbildes atrast.

Šeit gan izgaismojas vēl viena problēma, proti, uzraudzība, jo ne vienmēr ir viegli novilkt robežu, kur uzraudzība un pamudinājums pārvēršas par nemitīgu kontroli vai priekšā teikšanu, kas pašvadītu mācīšanos neveicina. Aktīva būšana blakus nozīmē rosināt, mudināt, atbalstīt grūtībās, stāstīt par savu pieredzi un ar katru reizi mēģināt paspert vēl mazu solīti uz priekšu, izdarīt mazliet vairāk. Vecākiem jācenšas novērtēt bērna centību un neatlaidību. Pat ja nesanāca – jāiedod vismaz viena laba atsauksme (tu ļoti centies) un vismaz viens ieteikums, ko varētu darīt citādi (varbūt nākamreiz pamēģini...). Atzīmējot panākumus ar vienu vārdu "malacis" un bērna kļūdām veltot garu morāli, mēs neveicinām vēlmi mācīties. Nenoliedzami, novērtēšana ir vajadzīga: pirmkārt, lai uzsistu sev uz pleca un paslavētu, otrkārt, lai nākamreiz darītu labāk vai citādi, vai tieši tāpat, ja šoreiz sanāca izcili. Taču tai nav jābūt kritizēšanai, bet gan nākotnes ceļamaizei.

Swedbank un nodibinājuma "Iespējamā misija" izdotajā "Pašvadītas mācīšanās ceļvedī" apkopoti dažādi ieteikumi vecākiem un pedagogiem, kā palīdzēt bērnam apgūt prasmi mācīties patstāvīgi. Taču pats galvenais, kas jāpatur prātā, – vecāku galvenā funkcija šajā procesā ir atbalsts. Būvējot māju, mēs ap to uzceļam sastatnes – arvien augstāk, tālāk, līdz vienā brīdī varam tās nojaukt. Sastatnes nav mājas konstrukcija, bet gan drošības sistēma ap to. Tā ir arī vecāku funkcija – ļaut bērnam darīt pašam, atļaut kļūdīties un palīdzēt izvērtēt rezultātu. Diemžēl mūsu kultūrtelpai piemīt īpatnība kļūdas uzskatīt par kaut ko sliktu un kaunpilnu, taču tā ir dabiska mācīšanās sastāvdaļa. Kļūdas dod iespēju mainīt savu rīcību nākotnē. No vecākiem tas prasa lielu pacietību un samierināšanos, ka nekas nenotiks ātri, bet tāpēc jau mēs esam vecāki un doti bērnam uz ilgu laiku. Un, galu galā, arī paši visu neesam iemācījušies viens un divi.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form