Pieklājīgie francūži un ciematā augošie kenijieši – bērnu audzināšanas īpatnības dažādās pasaules valstīs
Foto: Shutterstock

Ikdienas ķīviņi par izvēlēm, kādā manierē esi izvēlējies audzināt savu bērnu, nav nekāds jaunums. Ak, tad tu savam bērnam ļauj ēst konfektes, skatīties multfilmas planšetdatorā vai mācīties mazulim ēst pašam ar savām rokām, radot šmuci, – tā taču pie mums nav pieņemts! Dažkārt, lai nomierinātos un saprastu, ka katrs vecāks dara tā, kā uzskata par labāko savam bērnam, nākas palūkoties ne tik daudz uz kaimiņbērniem, bet pat tālāk – citu kultūru īpatnībās. Kā tad bērnus audzina Francijā, Ķīnā, Meksikā vai kādā citā pasaules malā?

Nekur neatrast patstāvīgāku bērnu par to, kas uzaudzis Japānā, pieklājīgāku par mazu francūzi, kas pieklājīgi sveicina teju ikvienu garāmgājēju vai pret slimībām noturīgāku, kā Skandināvijas valstīs uzaugušu. Turpinājumā piedāvājam ielūkoties vietnes "Daily Mail" apkopotajās audzināšanas tradīcijās no dažādām pasaules valstīm.

Patstāvīgie japāņi


Tiem, kas raduši pastāvīgi kontrolēt ikkatru sava mazuļa soli, būs grūti audzināt bērnus Japānā. Ja citviet varam redzēt trīsgadniekus, kas joprojām sēž ratiņos, tad Japānā visai agri bērnus sāk radināt pie patstāvības. Tāpēc nav jābūt pārsteigtiem, ja redzat uz ielas brīvi staigājam četrgadnieku, kas visai tālu atpaliek no vecākiem, vai redzēt pirmsskolas vecuma bērnu vienu sēžam, piemēram, vilcienā. Noziegumi Japānā ir reta parādība un pastāv nerakstīts likums sabiedrībā, ka svešinieki nes atbildību pieskatīt ikvienu bērnu.


Lai gan bērni Japānā ir visai brīvi savā rīcībā, vecāki ieaudzina saglabāt manieres un būt pieklājīgiem. Bērniem jau no mazotnes iemāca teikt īpašus sasveicināšanās vārdus, kad sastopas ar pieaugušo, un jāsveicinās ir skaļi. Tāpat, salīdzinot ar citu valstu bērniem, japāņi ir visai veselīgi savās ēdienu izvēlēs – tradicionāli ir ierasts uzturā lietot daudz dārzeņu un jūrasvelšu. Tāpat vecāki daudz ietaupa, jo veselības izmaksas un pirmsskolas izglītības izmaksas ir zemas.

Pieklājīgie francūži


Francūžus nereti sauc par tiem vecākiem, kas savus bērnus audzina "neiespringstot". Šeit bērni nav skubināmi uz ēšanu, jo raduši jau no mazuļa vecuma ēst to, ko viņu vecāki. Tāpat Francijā vecāki bērniem ieaudzina pieklājību jau no mazotnes – "lūdzu" (s'il vous plaît), "paldies" (merci), "labdien" (bonjour) un "uz redzēšanos" (au revoir) ir vieni no pirmajiem vārdiem, ko mazulis iemācās.

Tas atspoguļojas arī skolās – franču skolotājām ir raksturīgi būt striktām un netolerēt sliktu uzvedību. Bērni Francijā raduši ēst trīs svarīgākās dienas maltītes un našķēšanās starp tām ir reta. Tāpat franču vecāki radina bērnus izgulēt visu nakti. Šī ir vieta, kur nevis vecāki pielāgo savu dzīvesveidu bērniem, bet bērni pielāgojas vecākiem.

Izturīgie skandināvi


Dānijā, Zviedrijā un Norvēģijā neatradīsiet vecākus, kas īpaši satraucas par to, ka ratiņos aizmigušu zīdaini atstāj ārpus kāda veikala durvīm. Pat ja tā ir ziema, skandināvi uzskata, ka bērna pēc iespējas ilgāka atrašanās ārā stiprinās viņu imūno sistēmu. Tāpat, līdzīgi kā Latvijā, vecāki pēc bērna piedzimšanas ar bērnu mājās var pavadīt gadu, bet pēc tam ir pieejamas auklītes vai bērnudārzi, kurus ikviens vecāks var atļauties, lai atsāktu strādāt.

Miega treniņi Austrālijā


Ģimenēs Austrālijā valda vienlīdzība – abi vecāki uzņemas līdzvērtīgas lomas bērnu audzināšanā un uzsvars likts uz aktivitātēm svaigā gaisā. Pavisam apsveicams bonuss ir naktsmiers – austrāliešiem veselības apdrošināšanas polisēs ir iekļautas apmaksātas "miega skolas", kur īpaši apmācīts medicīniskais personāls gādā par to, lai vecāki apgūtu zīdaiņu un mazuļu iemidzināšanas prasmes. Vēl viena īpatnība – daudzos spēļu laukumos ir stingri "nav cepures, nav spēļu" noteikumi spēcīgās saules dēļ, kas pastiprināti atgādina vecākiem domāt par bērnu galvassegām.

Disciplinētie ķīnieši

Pieklājīgie francūži un ciematā augošie kenijieši – bērnu audzināšanas īpatnības dažādās pasaules valstīs
Foto: stock.xchng


Ķīniešu kultūrā pieņemts, ka bērni tiek audzināti pašdisciplīnas zīmē. Piemēram, bērnus nevis vienkārši māca iet uz podiņa, bet izmantot tualeti pienācīgi tiklīdz izdzirdama vecāku svilpošana. Citviet pasaulē vecāki mēdz iedrošināt bērnus, lai tie dara to, kas viņiem patīk. Ķīnieši vadās pēc filozofijas, ka "pieticība ved pie progresa, bet augstprātība liek atpalikt". Šajā kultūrā arī raksturīgs tas, ka vecāki un vecvecāki mēdz lutināt savus bērnus, jo ilgus gadus Ķīnā pēc likuma ģimenē varēja būt tikai viens bērns (2016. gadā likumu atcēla un nu ģimenē var būt divi bērni).

Mākslinieciskie un košie meksikāņi


Meksikāņiem raksturīgs tas, ka bērnus audzina mākslinieciskā un košā vidē, kas vērsta uz ģimenes kopā būšanu un jautrību. Tāpēc nav jābrīnās, ka katros mazākajos svētkos klāt ir ne vien tuvākie ģimenes locekļi, bet visi attālākie radi. Bērni skolā sāk iet jau trīs gadu vecumā, lai izzinātu kultūru un ātrāk kļūtu sabiedriski. Arī skolās teju ik nedēļu ir kādi svētki ar īpašu tematiku.

Teju katrā ēstuvē vai restorānā bērni būs gaidīti un pat bāros redzami tā saucamie bērnu stūrīši ar rotaļlietām. Audzināšanu mēdz uzņemties pat sveši cilvēki, kas nekautrēsies bērnam aizrādīt, ka pa ielu iet nedrīkst, un sarās. Kas attiecas uz ēdienu – meksikāņi neizdalīs, ka kāds konkrēts ēdiens ir tikai bērniem. Šeit visai ikdienišķi ir mazulim dot augļus, kas apslacīti pat ar čili mērci.

Kenijiešu bērnu izaudzina ciems


Āfrikas valstīs bērnu audzināšana lielākoties notiek līdzīgi. Par piemēru ņemtajā Kenijā ne tikai bērnu audzināšanā, bet lielākoties valda kopienas atmosfēra. Katram ciema iedzīvotājam ir loma bērna audzināšanā, no kurienes arī nāk slavenais teiciens, ka, lai izaudzinātu bērnu, vajag ciemu. Lai šo vairāk izprastu, ikviena sieviete, pat ja tā nav bērna radiniece, tiek saukta par tanti (auntie). Lielākoties bērni skraida pa ciematiņa ieliņām nepieskatīti un spēlējas ar citiem bērniem.

Mātes nēsā bērnus uz mugurām, ietītus auduma strēmelēs jeb "leso". Tāpat tradicionāli sievietes, kas baro bērnus ar krūti, lai veicinātu piena rašanos, ēd zaļumus un rīsus. Savdabīga eiropiešiem un citiem ieceļotājiem ir arī kenijiešu tradīcija pieaugušos uzrunāt nevis par kungu vai kundzi, bet par tēti vai mammu, priekšā liekot arī uzrunātā pieaugušā bērna vārdu. Vai vari iedomāties, ka tavs bērns kādu pieaugušo dēvētu nevis uz "jūs", bet par "Martas mammu" vai "Jēkaba tēti" arī ārpus bērnudārza vai skolas saskarsmes?

Source

Cālis.lv

Tags

Bērna audzināšana Bērnu audzināšana Bērndārznieka audzināšana Mazuļa audzināšana
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form