Mācību gads – kuram kārtējais, kuram pirmais – jau ieskrējies. Šomēnes gaidāms jau rudens brīvlaiks. Saņēmām kādas pirmklasnieces mammas pārdomas par to, ko jau ir izdevies novērot pirmajā mācību mēnesī. "Tas radījis sašutumu par izglītības sistēmu, tādēļ vēlos padalīties un uzrunāt Latvijas sabiedrību un pašus skolotājus," tā mums raksta mamma, kura vēlējās palikt anonīma. Lūk, mammas vēstule!
Izglītība caur bailēm
... nopietns darbs, atbildība, kontroldarbs, sociālais pedagogs, bērnības beigas, noteikumi, gudrs –muļķis, labs – slikts, iederēties... Šie vārdi kā draudi saistās ar pirmajām spilgtajām emocijām, manam bērnam uzsākot skolas gaitas. Jāsaka, ka tam nebiju gatavojusies. Jau pirmajās skolas dienās gūtā pieredze manī raisīja neizpratni un pārdomas.
Ah... Es rokos sevī pēc ticības, lai izstarotu drošības sajūtu, noraugoties uz mazo atvasīti, kas katru vakaru, ieritinoties gultiņā un ik rītu pirms ieiet savā klasē, pārbijušos skatienu vērš uz mani un teju drebelīgā balstiņā lūdz pēc atbalsta: "Mammīt, šodien skolā tiešām viss būs kārtībā?"
Viņa ir emocionāla, ļoti sensitīva un empātiska – viņa tik spilgti man rāda, ko izglītības sistēma izdara ar cilvēku. Visa šī sistēma Latvijā ir būvēta uz bailēm. Skolotājas pašas ir nemitīgā stresā, jo jādzenas pēc rezultātiem, jāizpilda programma, jāpanāk rādītāji normas robežās. Kontrole – pilnīga kontrole un disciplīna ir rīki, kurus skolotājs saskata kā gana labus, lai panāktu sava darba mērķus. Stindzinoši un biedējoši.
Audzināšanas metodes ģimenēs ir dažādas. Zinot, ka bērns visvairāk mācās no tuvinieku piemēra, cenšos audzināt bērnu pēc principa – dzīvo tā, kā tu gribētu, lai tavs bērns dzīvo. Visi, kas pazīst viņu, atzīst, ka viņai piemīt dzīves gudrums un pagaidām netraumēts, skaidrs skatījums uz dzīvi, procesiem.
Visa šī sistēma Latvijā ir būvēta uz bailēm. Skolotājas pašas ir nemitīgā stresā, jo jādzenas pēc rezultātiem, jāizpilda programma, jāpanāk rādītāji normas robežās.
Viņa savā ģimenē vienmēr var saņemt atbildes un viedokļus par pasaules lietu kārtību. Viņas viedoklis tiek uzklausīts un cienīts, un viņas iniciatīva atbalstīta. Viņa prot ievērot robežas. Protams, arī viņai piemīt niķi un iegribas. Viņa ir dzīvs cilvēks, kurš mācās pasauli, mācās dzīvi. Viss, ko viņā šobrīd ieliek dzīves skolotāji, audzē prasmi dzīvot patstāvīgi un, jā, – būt par sabiedrības locekli. Es joprojām ticu, ka par veselīgu sabiedrības locekli. Tajā ielikšu pūles, cik nu manos spēkos – lai viņa apzinās procesus, kas notiek, lai izprot, kādēļ cilvēki rīkojas tā, kā rīkojas, lai spēj pieņemt pati savus, neatkarīgus lēmumus, lai nekļūtu par noteikumu, disciplīnas un baiļu važās turētu vergu, kurš tiecas pēc "kumosa", kuru viņai nemaz nevajag un, ja vajag, tad nav ne mazākās nojausmas –kādēļ vajag.
"Tā visi dara... tādi ir noteikumi... tā var gūt panākumus un iegūt jaunu kumosu." Priekš kam?
Skolotājas, vēlos jums visām pajautāt – kādēļ jūs darāt savu darbu? Kādēļ jūs pildāt tos mērķus, kuri nav jūsu? Kāda ir jūsu pašu motivācija? Vai jums ir vīzija par to, kurp jūs vedat bērnus ar savu darbu, esošajām mācību metodēm un pieeju? Vai jūs pēc labākās sirdsapziņas spējat uzņemties atbildību par pamatiem, ko būvējat šo bērnu dzīvēs? Vai jūs, liekot roku uz sirds, varat apgalvot, ka tas ir labākais, ko spējat un ko vēlat šiem bērniem? Jums tiek iedota patiesi liela vara pār šo bērnu nākotni. Lūdzu jūs to pieņemt kā dzīves dāvanu un pielietot cieņpilni un atbildīgi, ar misijas apziņu.
Skolotājas, vēlos jums visām pajautāt - kādēļ jūs darāt savu darbu? Kādēļ jūs pildāt tos mērķus, kuri nav jūsu? Kāda ir jūsu pašu motivācija? Vai jums ir vīzija par to, kurp jūs "vediet" bērnus ar savu darbu, esošajām mācību metodēm un pieeju?
Ja jums vajadzīgs atbalsts, lūdziet to! Pati esmu gatava sadarboties un esmu droša, ka daudzi vecāki ir gatavi. Nojauciet tos slāņus, kurus jums uzliek izglītības sistēmas vadošie spēki, caur kuriem jūs vairs lāgā neredzat sava darba patieso un cēlo jēgu. Aicinu sadarboties, būt komandā – kā ģimenē, kur viens otru atbalsta, lai visiem klātos labi.
Paklanos visu to skolotāju priekšā, kuri manī un citos spēj saglabāt zinātkāri, mācīties prieku, izgaismo talantus un atraisa ticību sev.
Sanāk kaut kā emocionalizēt, taču mani patiesi satrauca mazā skolēna vārdi, stāstot par pirmo diktātu savā dzīvē – viņa esot bijusi tik satraukusies, ka pildspalva pat trīcēja. Tā nedrīkst būt! Kādēļ tas tiek veikts ar traumējošām metodēm? Kādēļ bailes caurvij visu izglītības procesu? Kur paliek zinātkāre, kas bērniem šajā vecumā ir tik dzīvelīga? Vai starp izglītības sistēmas būvētājiem trūkst cilvēku, kuri nav apjozušies un nocietinājušies ar metru bieziem mūriem, jo paši ir bijuši vēl skarbāku iebiedēšanas metožu upuri?
Mani patiesi satrauca mazā skolēna vārdi, stāstot par pirmo diktātu savā dzīvē - viņa esot bijusi tik satraukusies, ka pildspalva pat trīcēja. Tā nedrīkst būt! Kādēļ tas tiek veikts ar traumējošām metodēm?
Mēdz teikt, ka jaunas vēsmas valstī noteicošajās iestādēs nāks tad, kad nomirs tie, kas tur tagad "šeptē". It kā amorāli, taču vienlaikus sava daļa patiesības tur ir. It neviena mērķa vārdā negribu gaidīt kāda nāvi.
Es patiesi ticu, ka šajos cilvēkos katrā reiz pamodīsies dziļi mītošais, paslēptais bērns, kas atgādinās par īstajām dzīves vērtībām, un galu galā sabiedrību veidos cieņpilni, veselīgi domājoši, ar skaidru skatu, varoši, spējīgi un uzņēmības apveltīti sabiedrības dalībnieki.
Pirmklasnieces mamma.
