Dzīve 'pēc' ar savām korekcijām

Pirms un pēc biedējošās leikēmijas. Megijas un viņas ģimenes lielā uzvara
Foto: Privātais arhīvs

Kā jau Alvils minēja sarunas sākumā un piemin arī vēlāk, viņu ģimenē ir dzīve pirms un pēc. "Pēc tā visa vispār esmu sācis daudz ko jaunu darīt. Cik vien bieži varu, nododu asinis, es redzēju, cik daudz tās ir nepieciešamas. Es nododu, cik maksimāli var, – sešas reizes gadā. Savā "Google" kalendārā lieku datumus, kad beidzās tās dienas un es atkal varu iet un ziedot asinis. Iepriekš nemaz nezināju, cik tas ir svarīgi, kādā kvantumā tās ir nepieciešamas. Megijai lēja iekšā vienu maisiņu pēc otra, lai asinsainu salabotu. Noteikti ir laiks pirms un laiks pēc. Dzīvē mēs daudz ko salīdzinām šādās kategorijās, piemēram, ir dzīve pirms un pēc kāzām, šis ir tas pats pagrieziena punkts dzīvē, kurā viss ir pamainījies. Bet tagad jau dzīve rit savās sliedēs. Vienīgais, tu vairāk novērtē atsevišķas lietas. Skaidrs, ka dzīve jau uzliek savu tempu, mēs skrienam un aizmirstam, bet tas ļauj apsēsties un atkal atcerēties, ka patiesībā nav nekas svarīgāks par veselību. Viss pārējais ir otršķirīgs – darbs, mašīna, māja..." uzsver Alvils.

"Cilvēks ir tāds interesants radījums – kamēr nav slikti, viņš dzer, smēķē un sevi visai strauji ved uz citu pasauli, bet tas tāpat notiek, un mainīt tur neko nevar, kamēr..."

Vēl jau nav zināms, vai un kādas sekas Megijas dzīvē būs atstājusi smagās slimības pieredze. Alvils min, ka patiesībā jau onkoloģijas slimniekiem bieži vien ir nevis cīņa ar vēzi, bet ar spēcīgiem medikamentiem, un dažreiz slimnieks nomirst no zālēm, jo viņa organisms vienkārši tās nespēj vairs izturēt. Pirmā saskare ar vēzi Alvilam bijusi tad, kad viņa ļoti labs draugs saslima ar limfomu. "Viņam to atklāja ļoti vēlu, ceturtajā stadijā, burtiski dienu, pirms viņš nomira, es biju pie viņa Gaiļezerā atvadīties. Mums bija tikai 26 gadi. Un viņa organismu faktiski nogalēja zāles, kuras saēda svarīgus orgānus. Viņa organisms, acīmredzot, neizturēja ķīmijterapiju, bet, jā, viņš aizgāja burtiski dažu mēnešu laikā," stāsta Alvils.

Pēc viņa teiktā, ar bērniem tomēr ir nedaudz citādi, viņi to panes vieglāk. "Pirmkārt, psiholoģiskais aspekts, viņi īsti nesaprot, kas notiek, jo īpaši, kad ir maziņi. Un otrs – viņu organisms nav nolietots. Būsim reāli, ja tu jau esi papīpējis, padzēris, paēdis, tu jau esi palietojies," norāda Megijas tētis.

Gatavojot citus rakstus par bērniem, kuri slimo ar smagām slimībām, nācies dzirdēt, ka viņi ātrāk pieaug. Vai to pašu var attiecināt uz Megiju? Alvils domā, ka, visdrīzāk, nē. Megijai tad bija pieci gadi, vecums, kad bērnam faktiski nevajadzētu saskarties ar neko tik briesmīgu, tas ir bērnudārza laiks, rotaļlietu pasaule, mīloši vecāki, bet... "Es teiktu, ka nē, Megija nav kļuvusi pieaugusi. Viņa vispār ļoti ilgi to slimību nesauca par vēzi. Tagad, kad viņai ir deviņi gadi, Megija to sauc par vēzi. Viņa saprot, ka varēja neizdzīvot, tikai tagad saprot, ko tas patiesībā nozīmēja," tā Alvils.

Megija slimošanas dēļ nokavēja sagatavošanas skolai gadu bērnudārzā, bet vecāki tomēr nolēma viņu laist 1. klasē atbilstoši vecumam. Sākumā šķitis, ka ķīmijterapija nedaudz bremzē domāšanas procesu, mācībās uzreiz nav gājis viegli, un tad Megija dažreiz uzdevusi jautājumus: "Kāpēc man? Kāpēc citiem nav tādas slimības?" "Šādi jautājumi ir bijuši, bet kopumā nevar teikt, ka viņa slimošanas dēļ būtu pieaugusi, domāju, ka viņa ir tādi pati kā vienaudži, kuri nav gājuši cauri šai baisajai slimībai," domā Alvils.

Tags

Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Cilvēkstāsti Dakteris Klauns Ģimene Lasāmgabali Leikēmija Tēvs Vēzis

Comment Form