Klaunāde un dažas atziņas par dzīvi slimnīcā

Pirms un pēc biedējošās leikēmijas. Megijas un viņas ģimenes lielā uzvara
Foto: Privātais arhīvs

Megija vienu gadu bija dakteru Klaunu ziedojumu vākšanas kampaņas vēstnese, un viņai ļoti patīk jautrie dakterīši. Taču Alvils atzīst, ka viss atkarīgs no konkrētā bērna: "Megijai patika – ja atnāca dakteri Klauni, diena bija izdevusies, bet bija bērni, kurus klauni nevarēja pacelt. Katrā ziņā viņu parādīšanās nodaļā nesa vairāk pozitīvas noskaņas. Arī bērnus, kuri ir īgnāki pēc dabas, klauni spēja kaut nedaudz iepriecināt. Tā ir, smiekli ārstē!"

"Kas nav labā pieredze – tu pilnīgi citādi raugies uz slimnīcu, tu ļoti labi zini sistēmu. Megija, tikko izgājusi rehabilitāciju pēc ārstēšanās no onkoloģijas, salauza roku, augšdelmā, ielika dzelžus. Tad viņai augonis uz zoda bija uzmeties, to grieza vaļā, un ķirurgs nebija palūkojies viņas slimības vēsturi, tas man šķita dīvaini. Maija brīvdienas bija priekšā, pēc tās augoņa tīrīšanas gribēja mūs atstāt uz novērošanu un dot antibiotikas, uz ko es teicu, ka mums nav jāpaliek slimnīcā, lai dzertu zāles, ka to var darīt mājās. Daktere bija jauna un "sacepās". Bet es viņai saku, ka es nemācu strādāt, bet man ir liela pieredze, lai apskatās bērna slimības vēsturē. Paskatījās. Un tad viņa teica: "Atvainojiet, es jūs saprotu." Kā tas maina!" stāsta Alvils.

Lai gan Alvils ļoti slavē mūsu speciālistu darbu, tomēr iegūtā pieredze liecina, ka "tikai 2000 kilometru attālumā, piemēram, Vācijā, daudz kas ir iespējams. Šeit tu vari nomirt, tur tu turpini dzīvot. Piemēram, Valtera Frīdenberga piemērs, un tādu ir daudz. Ir jau tādi, kuriem nav neviena, kas par viņiem cīnītos". Viņš min, ka nodaļā bijis 17 gadus vecs zēns, kuram gājis smagi, turklāt viņš ļoti labi saprata, kas ar viņu notiek, bet puikam nebija vecāku, kas nāktu un iestātos par viņu. "Nav tā, ka visiem bērniem mammas ir lauvenes. Slimnīca ir skarba vieta. Pirmo reizi redzēju – bērnunama bērni arī taču saslimst. Bērni, kuriem tā jau ir slikti, arī nokļūst slimības gultā. Un ir tādas zelta medmāsas, cilvēki eņģeļi, kas ar viņiem darbojas, viņiem ir sirds krūtīs. Tāpēc, ka viņi saprot – šiem bērniem tā jau dzīve nav nekāda dāvana. Labi cilvēki ir Latvijā, tas priecē. Man šķiet, ka viss iet uz labo pusi," uz šādas pozitīvas nots noslēdzas mūsu saruna.

Tags

Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Cilvēkstāsti Dakteris Klauns Ģimene Lasāmgabali Leikēmija Tēvs Vēzis

Comment Form