Psiholoģe: Bērnu agresija cieši jāsaista ar vecāku uzvedību

Psiholoģe: Bērnu agresija cieši jāsaista ar vecāku uzvedību
Foto: PantherMedia/Scanpix

Pēdējos gados temats par bērnu agresiju ir īpaši aktuāls. Agresija bērniem izpaužas dažādos vecumos, taču šoreiz pievērsīsimies vairāk skolas vecuma bērniem. Nereti skolotāji un skolēnu vecāki viena agresīva bērna dēļ jūtas tik bezspēcīgi...Un uzdod jautājumus:"Kā viens cilvēkbērns var būt tik agresīvs? Kādēļ šāda uzvedība?". Ja vien agresijai nav neiroloģiskas dabas izcelsme, patiesībā vainojami paši vecāki, atzīst psiholoģe.

Četri galvenie agresijas izcelsmes cēloņi

"Viennozīmīgi, agresija bērnam nāk no vecākiem, no viņu uzvedības," portālam Cālis.lv atzīst Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas psiholoģijas profesore Lūcija Rutka.

Pirmkārt, agresija bērnam var rasties savstarpējo attiecību ģimenē iespaidā - ja no vecāku puses pret bērnu tiek pielietota fiziskā vai emocionālā vardarbība. Dažreiz pat vārdiski aizvainojumi bērnam sāp vairāk, nekā pēriens. Tāpat agresija bērnā var veidoties, ja vecāku starpā pastāv nesaskaņas, savstarpēji aizvainojumi.

Otrs iemesls bērna agresijai var būt jaunās tehnoloģijas. Bērni mūsdienās ir daudz attīstītāki par saviem vecākiem bērnībā. Jaunās tehnoloģiskās iespējas bērnos veicina strauju attīstību, viņi ir ātrāki it visā, tostarp īsā laikā spējot aptvert lielu daudzumu informācijas. Ja vecāks vai skolotājs bērnā mēģina salauzt šo ātro tempu, var notikt lūzums jeb iestāties pretestība no bērna puses, un viņš kļūst agresīvs. Tādēļ noteikti ir jāvēro, ja bērns vienkārši ir straujš, nevajadzētu viņam izteikt pārmetumus, bet pašiem pedagogiem un vecākiem mēģināt apgūt jaunās iespējas, ko piedāvā mūsu laikmets.

Trešais iemesls, kas bērnā var veicināt agresijas izpausmes, var būt kādu ķīmisku vielu iedarbības rezultāts. Piemēram, specifisku dzērienu un pārtikas lietošana, mobilo tālruņu vai citu ierīču radītais magnētiskais starojums, saules aktivitāte. Arī šie apstākļi var bērnā izraisīt agresivitāti.

Un kā ceturtais iemesls minams fakts, ka bērnam var būt kādi neiroloģiski traucējumi smadzenēs. Tie var būt gan iedzimti, gan dzīves laikā iegūti, un tos parasti bērns pats nespēj kontrolēt.

Kā atšķirt agresijas cēloņus

Profesore norāda, ka pēdējos trīs, četros gados pedagogu un psihologu vidē aizvien vairāk tiek runāts par tā saukto neiropedagoģiju. Tā ir spēja sasaistīt bērna fizioloģiskās īpatnības ar emocionālajām. Kā norāda Rutka, bērna aktivitāte ir atkarīga no bērna neiroloģiskajām īpašībām un īpatnībām, tādēļ ļoti svarīga ir bērna novērošana. Šajā pedagoģijā vecāks un pedagogs ir kā pētnieki. Abas puses, ja viena tās abas gatavas iesaistīties, pēta bērna uzvedību - kad viņš kļūst aagresīvs, pēc kādu darbību veikšanas tas notiek, kas notika pirms tam? Analizējot soli pa solītim bērna uzvedību, var nonākt līdz galvenajam - saprast, kas bērnā izraisa agresivitāti, taču pie noteikuma, ka šo novērošanu veic abas puses.

Lūk, šeit lasāma arī interesanta diskusija par līdzīgu tematu Cālis.lv forumā.

Vecākiem vajadzētu sākt uztraukties tad, ja bērns atkārtoti:

- kaujas ar citiem bērniem, kož, spļaudās, grūstās, plēš rotaļlietas;

- atļaujas iesist vai pagrūst pieaugušo;

- kliedz, apsaukājas, draud bez redzama iemesla;

- vaino citus savās kļūdās, neveiksmēs un nedarbos;

- apzināti dara to, kas citus kaitina un ir aizliegts;

- ir nežēlīgs pret dzīvniekiem;

- apsaukā pats sevi, grauž nagus, rauj sev matus, sit sevi.

Kā vecākiem rīkoties, ja bērns ir agresīvs:

- Mierīga attieksme nenozīmīgas agresijas gadījumā.

- Ja agresija nav bīstama un ir viegli izskaidrojama, var izmantot šādas metodes:

- agresijas ignorēšana;

- teikt bērnam, ka saprotat, kā viņš jūtas («Protams, tevi apbēdināja...»);

- pievērst bērna uzmanību citai nodarbei («Palīdzi man ievietot traukus mazgājamajā mašīnā.»);

- pozitīvs uzvedības izskaidrojums («Tu dusmojies, jo esi noguris.»).

Jāpievērš uzmanība bērna rīcībai un uzvedībai, nevis personībai.

Pēc tam, kad bērns ir nomierinājies, būtu lietderīgi apspriest viņa uzvedību. Atgādiniet, kā bērns uzvedās, ko teica, kā rīkojās. Pēc tam izskaidrojiet, ka no agresijas visvairāk cietīs viņš pats, jo sekas būs, piemēram, aizliegums izmantot datoru vai rotaļu pārtraukšana, ja viņš nodarījis pāri kādam no bērniem. Svarīgi pārrunāt arī to, kāds būtu konstruktīvs konflikta situācijas (ja tā bijusi agresijas cēlonis) atrisinājums un adekvāta uzvedība.

Vispirms konstatējiet faktu («Tu uzvedies agresīvi.»), tad pavaicājiet («Tu dusmojies?»). Pēc tam uzdodiet jautājumu, kura atbilde atklās agresīvās uzvedības motīvus («Tu gribi mani apvainot?»), un tad paudiet savas izjūtas sakarā ar bērna uzvedību («Man nepatīk, ka ar mani runā tādā tonī.», «Arī es sadusmojos, ja uz mani kliedz.»).

Jācenšas nepieļaut konflikta situācijas saasināšanos.

Nepareiza rīcība, kas palielina situācijas saspringumu un agresiju:

- balss pacelšana, draudošs tonis;

- varas demonstrēšana («Būs tā, kā es teikšu.», «Skolotāja pagaidām esmu tikai es.»);

- agresīvas pozas un žesti;

- sarkasms, ironija, izsmiekls;

- bērna personības vai viņa draugu negatīvs vērtējums, salīdzināšana ar citiem;

- fiziska spēka izmantošana;

- nepiederošu cilvēku iesaistīšana konfliktā;

- morāles lasīšana;

- vispārinājumi, piemēram, «Kā jau vienmēr...», «Tu nekad...».

Daži no reakcijas veidiem uz brīdi var apturēt agresiju, taču pēcāk šādas pieaugušā uzvedības negatīvais efekts būs daudz lielāks.

Vienmēr atgādiniet bērnam, ka viņš ir labs: «Kāpēc tu tā dari? Tu taču esi labsirdīgs!».

Māciet izteikt negatīvās emocijas sociāli pieņemamā veidā. Vispirms piedāvājiet bērnam izpaust dusmas uz nedzīvu priekšmetu, bet pēc tam iemāciet izteikt jūtas vārdiem.

Nekādā gadījumā uz agresiju neatbildiet ar agresiju. Piemēram, ja bērns jums iekodis, jūs darāt to pašu, lai parādītu, ka tas ir sāpīgi. Bērns nodomās, ka tā var darīt.

Pārrunājiet ar bērnu to, kas ir dusmu uzplaiksnījums un ko nozīmē kontrolēt savu agresiju, kā un kāpēc tas darāms. Lieciet viņam iztēloties sevi cietušā bērna lomā. Noskaidrojiet, kādās situācijās bērns kļūst dusmīgs un netiek galā ar agresijas nevēlamām izpausmēm. Māciet bērnam, kā pēc konflikta lūgt piedošanu un paspiest roku cietušajam bērnam.

Atceraties, ka dusmas un agresija ir cilvēka organisma dabiska reakcija un to nav iespējams pilnībā likvidēt. Centieties saprast un novērtēt, vai bērna agresija ir aizsargreakcija vai vairāk līdzinās cietsirdībai. Nepieciešamības gadījumā vērsieties pēc palīdzības pie speciālistiem.

Raksta tapšanā izmantota arī ārvalstu medijos pieejamā informācija.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!