"Tu saproti, ka tās mājas un māju sajūta patiesībā ir tas vērtīgākais, ko tu vari atstāt saviem bērniem. Pārējo viņi nopelnīs, bet tieši tā māju sajūta, – ka ir vieta, kur atgriezties, ir tas, ko mēs viņiem varam atstāt un ko mums būtu pienākums viņiem atstāt," raidījumā "Ar dziesmu par dzīvi", ko var klausīties "Radio SWH", saka Reinis Pozņaks, "Tvitera konvoja" organizators.
"Sprīdītim vajadzētu būt drusku pēc 40. It kā visu mūžu kaut ko meklē un ej uz kaut kādu lielo laimi, un tad vienā brīdī saproti, ka nekas nekur nav jāmeklē, viss tepat ir," uzskata brīvprātīgais palīgs Ukrainai Reinis Pozņaks. Raidījumā viņš stāsta par svarīgākajām lietām un sajūtām, ko varam atstāt saviem bērniem.
Pozņaks, kurš darbojas sabiedrisko attiecību jomā, taču tagad pievērsies palīdzības sniegšanai Ukrainas aizstāvjiem un regulāri organizē mašīnu piegādi uz kara zonu, pēdējo notikumu kontekstā nonācis pie secinājuma: "Moderns uzskats, ka mēs esam brīvi cilvēki, jūtamies brīvi jebkur pasaulē, kas tā arī ir, bet brīvībai vērtība ir tikai tad, ja tev ir vieta, kur atgriezties. Ja tev nav kur atgriezties, tu esi klaidonis. Tev jābūt apziņai, sajūtai, ka tev ir vieta, kur atgriezties. Vari tā arī nekad neatgriezties un justies labi, bet tā sajūta ir vajadzīga."
Taujāts par to, kā to iedvest bērniem, viņš norāda, ka sajūtas nav iespējams iemācīt ar kādām lekcijām: "Var vienkārši to sajūtu radīt – darot, rūpējoties."
Palīdzības organizators stāsta, ka šis laiks un notikumi liek padomāt un paskatīties uz lietām citādāk: "Stipri liek pārvērtēt, kas ir svarīgi, kas nav svarīgi. Galvenais būtu to arī saglabāt kādu brīdi, nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem esam kāpuši." Tāpat viņš labi saprotot pašmāju situāciju – daļai sabiedrības ir arvien grūtāk, biznesi stagnē un par to kādā brīdī noteikti būtu jāpadomā, taču vienlaikus tā ir cena par brīvību.
Pilnu raidījuma ierakstu var klausīties šeit.
