Laiks, kad dzimšanas dienu svin mūsu Latvija, ir pārdomu laiks ne tikai tiem, kuri te dzīvo un var izbaudīt visus svētku pasākumus, bet arī tām daudzajām ģimenēm, kuras dzīvo ārpus mūsu valsts. Katram ir savs stāsts, kas pamudinājis pārcelties uz dzīvi ārzemēs, un katram ir savas pārdomas par dzimteni, latvietības saglabāšanu un turpmāko nākotni.
Svētku laikā portāls "Cālis" sazinājās ar mammām, kuras pirms pāris gadiem bija mūsu stāstu varones – Sanitu Hildarsoni no Islandes un Sandru Āboliņu no Ungārijas, lūdzot pastāstīt par savām sajūtām pirms Latvijas dzimšanas dienas. Stāstus par abām latvietēm atradīsi šeit un šeit, bet šajā reizē par to, kā un vai tiek svinēti valsts svētki ārpus dzimtajām mājām, par to, kādas pārdomas par mūsu valsti radušās, iepazīstot atšķirīgas kultūras un cilvēkus.
Sandrai, piemēram, ledusskapja saldētavā vienmēr esot noglabāta rupjmaize no Latvijas, bet viņa ne dienu arī nenožēlojot lēmumu pārcelties uz dzīvi Ungārijā. Sanitas vīrs ir islandietis, kurš saprot, cik svarīgi ir bērniem mācīt arī latviešu valodu. Sanitai ir vairākas asociācijas ar Latviju, bet viena no tām – Imants Ziedonis. Bet, lai runā pašas mammas!
Mammīt, savu istabu vēlos gaiši zilu, tādu kā Latvijas debesis vasarā
Sanitas atklāsmes, sagaidot Latvijas dzimšanas dienu:
"Latvijas dzimšanas dienu mēs iespēju robežās svinam katru gadu, gluži tāpat kā 4. maiju un 11. novembri. Ir svētku mielasts ģimenes lokā. Ar vecāko meitu pārrunājam vēsturi, kultūras nianses, viņai šajās dienās ir svarīgi uzvilkt tautas tērpu. Man ir ļoti liels prieks, cik ļoti Marta lepojas, ka pa pusei ir latviete, ka māk latviešu valodu. Viņai ir bijusi tā privilēģija bieži viesoties Latvijā un pavadīt tur vairākas vasaras gan ar manu mammu, gan radiem.
Mūsu meitām pirmie vārdi ir latviski, mana vīra izvēlēti un manis atbalstīti. Tā kā Islandē ir ļoti stingri personvārdu likumi un vismaz vienam no vārdiem ir jābūt oficiāli apstiprinātā personvārdu sarakstā, tāpēc mums ir Marta Alexandra, Mara Antonía un Madara Astrid. Pirms vairākiem gadiem, kad ar Martu spriedām par to, kādā krāsā viņa vēlētos savu istabu, viņas atbilde man paliks atmiņā uz visu mūžu. Viņa teica: "Gaiši, gaiši zilu. Tādu, mammīt, kā Latvijas debesis vasarā." Tas man deva pārliecību, ka esmu uz pareizā ceļa un, ka viņai Latvija ir ne tikai ārzemes, kur dzīvo radi.
Ko man nozīmē Latvija? Man tā ir bērnības smarža un garša; mamma; čaukstošās rudens lapas un Imants Ziedonis."
Mana atbildība ir iemācīt bērnam latviešu valodu
Sandras atziņas, sagaidot dzimtenes svētku dienu:
"Es esmu latviete. Esmu dzimusi un augusi Latvijā, ieguvusi izglītību Latvijā. Patlaban ar ģimeni jau trešo gadu dzīvojam Ungārijā. Jāsaka gan, ka mēs nekad neesam bijuši spiesti atstāt Latviju, tā ir mūsu pašu izvēle, vīram pieņemot darba piedāvājumu starptautiskā uzņēmumā ar iespēju pārcelties uz dzīvi Ungārijā ar visu ģimeni. Esam šeit jau trešo gadu un nevienu dienu šo lēmumu nenožēlojam. Tā ir bijusi un joprojām ir lieliska pieredze, iespēja iepazīt dažādas kultūras un iegūt draugus no visas pasaules. Turklāt es esmu sākusi attīstīt hobijbiznesu, pēc kā šeit izrādās ir liels pieprasījums – es apgleznoju zīdu un mācu šo prasmi citiem.
Nenoliedzami, arī dzīvojot Latvijā, cilvēkiem ir iespējas ceļot, strādāt starptautiskos amatos, attīstīt savu biznesu un visu pārējo, jo mūsdienās fiziskai atrašanās vietai daudzās jomās kļūst arvien mazāka nozīme. Vienlaikus kādu laiku padzīvot kaut kur citur ir gluži vienkārši interesanti! Turklāt es nejūtos tālu no Latvijas, jo divu stundu lidojums patiešām nav tālu, un es ikdienā sazinos ar saviem mīļajiem. Protams, nekādas tehnoloģiju iespējas nevar atsvērt klātienes tikšanos, taču es domāju, ka mēs aizbraucam uz Latviju, vai arī kāds atbrauc ciemos pie mums varbūt pat vēl biežāk, nekā ģimenes, kas dzīvo dažādās attālākās Latvijas vietās. Turklāt, ja dzīvo Latvijā, visu laiku grasies ar kādu tikties, bet tā arī nekad nesatiecies, jo šķiet, ka tepat jau vien esam. Taču, kad mēs aizbraucam uz Latviju, tiešām mērķtiecīgi tiekamies ar cilvēkiem.
Nereti cilvēki saka, ka lepojas, ka ir no Latvijas vai no jebkādas citas valsts. Man personīgi šī sajūta ir citāda. Manā izpratnē tas ir tāpat kā lepoties ar to, ka es esmu sieviete vai, ka es esmu dzemdējusi bērnu. Tas nav pilnīgi nekāds mans sasniegums. Drīzāk es varu būt pateicīga un priecīga, ka esmu latviete un ka esmu no Latvijas. Un tāda es patiešām esmu un to nemainīs nekas. Vienalga, cik ilgi es dzīvošu ārpus Latvijas, es vienmēr būšu latviete. Tā ir neatņemama manas identitātes, manas patības sastāvdaļa.
Man Latvija drīzāk ir ne tik daudz fiziski kā vieta, bet gan latvietība kā mentalitāte, kā valoda, kā kultūra. Es varu nedzīvot Latvijā pastāvīgi, taču manai eksistencei un pašizpausmei ir svarīgi runāt latviski, lasīt latviski, domāt latviski. Ļoti priecājos, ka arī mans vīrs ir latvietis un mājās runājam tikai latviski. Esmu internetā abonējusi periodiku latviski, lasu jaunāko latviešu literatūru un mans "labākais draugs" ir Latvijas Radio arhīvs. Esmu noklausījusies gandrīz visu pieejamo Radioteātra arhīvu, tā ir mana ikdienas "barība".
Protams, dzīvojot šajā multikulturālajā mikslī un ikdienā sazinoties dažādās valodās, dažkārt ir jākož mēlē, lai nepateiktu kaut ko citā valodā un gadās jau arī grēkot šajā ziņā, taču cenšos pie tā piedomāt, jo īpaši tādēļ, ka izjūtu ļoti augstu atbildību par to, ka mans uzdevums ir bērnam iemācīt runāt latviski. Esmu sastapusi ļoti daudz dažādu tautību cilvēkus, kuri ar saviem bērniem vairs nerunā savās dzimtajās valodās, bet izvēlas kādu citu, pasaulē plašāk izmantotu valodu, piemēram, angļu, spāņu vai kādu citu, domājot, ka dzimto valodu bērns apgūs tāpat. Ticu, ka šie vecāki to dara ar vislabākajiem nodomiem, taču es šo ceļu noteikti negribu iet, jo latviešu valoda ir un vienmēr būs mana emocionālā valoda, kurā es varu vislabāk sazināties ar savu bērnu un mana atbildība ir iemācīt bērnam šo valodu. Protams, bērni uzsūc valodas ļoti ātri, tomēr tas ir ilgs darbs un atbildība no vecāku puses, lai vēlāk šo valodu nostiprinātu arī rakstveidā. Vienlaikus ir jānovērtē tas, ka mēs brīvi varam runāt latviski, un, visticamāk, nekur pasaulē neizjutīsim diskrimināciju savas valodas dēļ. Nesen dzirdēju par kādu mammu, kura dzīvo Itālijā un ar saviem bērniem nerunā savā dzimtajā albāņu valodā, jo viņa baidās no diskriminācijas. Līdzīgu piemēru pasaulē noteikti nav mazums.
Iespējams, nedaudz iemetīšu uguni pakulās, taču, dzīvojot Ungārijā jau trešo gadu, es arvien vairāk sāku saprast krievvalodīgos un citus cittautiešus Latvijā, kuri dod priekšroku saziņai savās dzimtajās valodās arī ārpus ģimenes loka, un, ja arī saprot, tad nerunā latviski. Nenoliedzami jebkura valoda sniedz papildu iespējas un jebkuru valodu ir vērts apgūt, un es nerunāju par to, ka atbalstu oficiālu divvalodību Latvijā un nesaku, ka tas ir labi vai pareizi, taču es sāku saprast, ka patiešām var būt arī tā, ka var ilgāku laiku nodzīvot kādā valstī, nezinot tās pamatvalodu. Atbilde ir vienkārša – ir iespējams izdzīvot bez tās valodas. Latvijas gadījumā – Latvijā ir iespējams izdzīvot ar krievu valodu un Ungārijā (vismaz Budapeštā) ir iespējams izdzīvot ar angļu valodu (Pieļauju iespēju, ka arī Latvijā varētu būt iespējams iztikt ar angļu valodu.). Es cenšos saprast pamatlietas, taču es varu mierīgi izdzīvot arī bez ungāru valodas. Vienlaikus es ticu, ka integrācija un tāda īsta iejušanās nav iespējama, nesaprotot valodu, kurā runā cilvēki, kas tev ir apkārt. Ja būtu doma palikt uz dzīvi vai vismaz ilgtermiņā, valoda būtu jāapgūst.
Foto autors, tāpat kā Sandras titulbildei – Giulia Tiddens.
Esmu tikusi arī pāri vēlmei kādu iekšēji nosodīt vai kaut ko nelāgu nodomāt par kādu cilvēku, visbiežāk no kāda attālāka kontinenta, kurš pirmo reizi dzird tādu valsti kā Latvija. Es pati esmu satikusi cilvēkus no valstīm, par kurām manas zināšanas ir ļoti ierobežotas, piemēram, kādu no Āfrikas valstīm. Kopumā es nesaku, ka nekad negribētu dzīvot arī kādā citā kontinentā, tomēr Eiropas ietvari man personīgi ir tādas kā "mentālās robežas". Protams, ir daudz kultūras, sadzīvisku un ekonomisku atšķirību Eiropas valstu ietvaros un tas vispār ir plašs un pēdējā laikā arī nestabils jēdziens, taču es tiešām varētu teikt, ka pamazām sāku izjust tādu kā plašāku piederību ārpus piederības Latvijai – tādu kā piederību Eiropai. Tas ir tā ļoti nenoformulēti pagaidām, taču gluži par pasaules pilsoni sevi saukt es negribētu.
Mūsu ģimenē valsts svētku laiks ir ļoti īpašs arī tādēļ, ka mūsu meita ir dzimusi laikā starp Lāčplēša dienu un 18. novembri. Iespējams, noskatīsimies kādu svētku pārraidi Latvijas medijos vai kādu latviešu filmu. Saldētavā vienmēr glabājas rupjmaize, kādas patiešām nekur citur nav, vienmēr krājumos ir cigoriņu kafija un pēdējā laikā draugi un radi mums arvien biežāk ir sākuši dāvināt dažādus suvenīrus no Latvijas. Tikko saņēmām apsveikumu no draugiem – paštaisītu kartīti ar Latvijas karogu un parakstu: "Kaut arī jūs esat Ungārijā, Latvija ir jūsos." Tā tas patiešām arī ir!
Mēs bieži izvēlamies uz Latviju no Ungārijas braukt ar mašīnu, jo tas mums ir tāds īpašs kopā būšanas laiks, tāda lēna attālināšanās un tuvošanās, apcere un pārdomas. Un jau Polijā, tuvojoties Lietuvai, sākam gandrīz jau justies kā mājās. Un nekas patiešām nav nomierinošāks un skaistāks kā dūmakainā, pelēkā Latvijas vēlā rudens vai agrā pavasara ainava. Ja man būtu jānosauc viena lieta, pēc kā es patiešām šobrīd ilgojos, ja neskaita, protams, cilvēkus, es teiktu, ka tā ir priežu meža smarža mitrā laikā, kad ir daži grādi plusos un, ja vēl varētu kādu kadiķi salasīt, lai vēlāk uzkūpinātu smaržai istabā..."
