Sabiedrības egoisms kultivē šķiršanos? Sāpīgi un uz mūžu atmiņā paliekoši pieredzes stāsti
Foto: Shutterstock

Kad divas sirdis sāk straujāk pukstēt, ieraugot vienam otru, kad šie divi ir lēmuši dzīvot savienībā un radīt pēcnācējus, neviens nedomā un nešaubās, ka tas būs ilgi un laimīgi, uz mūžu... Tomēr ne visām šādām mīlestības saitēm izdodas būt tik stiprām, lai neļautu nekādiem vējiem tās saraut. Tad seko šķiršanās – kādam mazāk, kādam vairāk, bet tā allaž līdzi nes sāpes, vismaz kādam no šīs savienības. Ja tie ir divi pieaugušie, situācija tomēr ir mazāk sarežģīta, taču, ja ģimenē ir arī bērni, viss ir daudz smeldzīgāk.

Šajā rakstā galvenokārt atspoguļosim, kādas sajūtas piedzīvo bērni, kad viņu vecāki nolemj šķirties, taču šie stāsti būs, raugoties jau ar pieaugušā acīm un emocijas atminoties vien pagātnes formā. Vēl pirms stāstiem neliels Rīgas bāriņtiesas psiholoģes Ritas Niedres ievads jeb, patiesību sakot, turpinājums iepriekšējam rakstam, kurā viņa stāsta, cik traumējoša bērna psihei ir vecāku šķiršanās.

Niedre, runājot par biežākajiem šķiršanās iemesliem, atzīst, ka mēs kā sabiedrība esam diezgan egoistiski – ja mums kaut kas nepatīk vai iepatīkas kas cits, otrs neatbilst mūsu vēlmēm, tad mēs šķiramies. "To darām diezgan bezatbildīgi – kā sabiedrība kopumā. Izveidojas jaunas attiecības, kāds jūtas noguris, pārstrādājies, kādam šķiet, ka zūd kopīgas intereses. Ir gadījumi, kad pirms bērniņa pieteikšanās pāris ir pazīstams vien dažus mēnešus, tad gan ir maz cerību, ka varētu izveidoties nopietnas attiecības. Bet šķiras arī pāri, kuri nodzīvojuši kopā 15 un 20 gadus. Skumīgākais ir tas, ka šķiršanās procesā pastāv materiālās intereses – par uzturlīdzekļiem, par mantas sadalīšanu – un tajās iesaista bērnus."

Vairumā šķiršanās gadījumu, kas nonāk līdz bāriņtiesai, ir redzams, ka abiem vecākiem ir patiesa vēlme rūpēties par bērnu. "Katrs vecāks mīl savu bērnu un savā izpratnē ir gatavs rūpēties par viņu, bet kā papildu piedeva klāt tam nāk sajūta – "tagad mēs pacīnīsimies, bērns būs tikai mans". Ir liela daļa lietu, kur strīdi par to, kur dzīvos bērns, sākas brīdī, kad viens no vecākiem pieprasa lielākus uzturlīdzekļus," pieredzē dalās Niedre.

Ir jāmāca atbildība bērniem, ir jāmāca ģimenes vērtības, cik tas ir svarīgi. Viss pārējais – tikai cīņa ar sekām Lasītājs

Psiholoģe atklāj, ka tikai retos gadījumos pāri ir gatavi mediācijai, tādēļ domstarpības diemžēl nākas risināt ar tiesas starpniecību. Kad lietā jāiesaistās psihologam, lai noskaidrotu bērna viedokli par radušos situāciju ģimenē, nereti nākoties dzirdēt, ka viens bērns vienā sarunā piemin gan tēti Jāni, gan tēti Juri, un tad speciālistam jānoskaidro, par kuru no viņiem kurā brīdī bērns domā. Niedre arī atminējās kādu senāku gadījumu, kad kāda 25 gadus veca sieviete savai draudzenei sūdzējusies par bāriņtiesu, kurā šausmīgie cilvēki neļaujot bērnu "pārrakstīt" uz cita vīrieša vārda. "Es izšķīros, tagad apprecējos ar citu, tagad es bērnu pārrakstīšu kā mašīnu..." Nē, tā nenotiek, bērnam ir tikai viens tēvs. Pēc Niedres sacītā, dažkārt konfliktu pastiprina jaunais dzīvesbiedrs. Ir situācijas, kad jaunais vīrs ir greizsirdīgs uz bijušo partneri, un tieši bērni ir tie, kuri uztur attiecības ar bijušo. "Mēs kā jaunais nejūtamies stabili šajās attiecībās. Kamēr katrs dzīvoja viens un tam otram nebija attiecību, tikmēr spēja sadarboties, tiklīdz parādās vēl kāds, sākas konflikti," darba pieredzē dalās psiholoģe. Katrā ziņā viņa apliecina, ka seriāli nobāl uz tā fona, cik dramatiski reālajā dzīvē šķiras pāri, kuri reiz viens otru uzskatījuši par visvairāk mīlēto cilvēku pasaulē. "Dažreiz skatos un nodomāju – tik sakarīgi bērni, bet ko dara viņu vecāki!?" saka Niedre.

Un, lūk, tālāk iepazīsties ar pieredzes stāstiem, kurus mums atklāja portāla "Cālis" foruma lietotāji!

Vecāku šķiršanās kā atvieglojums jeb "man vienalga"

"Man bija 12 gadi, kad beidzot tas notika. Biju laimīga, un tas bija visprātīgākais lēmums, kādu mani vecāki varēja pieņemt. Vienmēr esmu bijusi ļoti saprotoša un loģiski domājoša. Uzskatu, ka tās ir muļķības, ka bērnam obligāti vajag precētus vecākus, kuri dzīvo kopā. Nē, bērnam vajag laimīgus vecākus, un, ja viņi ir laimīgi šķirti, tad super. Mani vecāki šķīrās ļoti cieņpilni un skaisti, tas bija moments, kad viņi beidzot vairs nestrīdējās. Šķiršanās nav beigas, gluži pretēji, tas ir labākais, kas var notikt ar attiecībām, kuras ir beigušās. Jau toreiz, savos 12 gados, to visu sapratu un pati pat ieteicu versiju par šķiršanos, jo tas, kādā nelaimīgā kopdzīvē viņi dzīvoja pēdējos divus laulības gadus, nebija normāli. Mūžīgā sacensība vienam ar otru karjerā un darbā parasti mājās lauzās ārā kašķos. Īsumā tā..."

"Vecāku šķiršanos nepārdzīvoju nemaz (nebija man nekāds paraugtēvs). Šķiršanās brīdī man bija astoņi gadi. Stipri smagāk pārdzīvoju patēva ātro ienākšanu ģimenē. Lūk, tā man bija trauma!"

"Tēvs bija mammas vidusskolas gadu lielā mīlestība. Diemžēl vēlāk laimīga dzīve neveidojās, jo svarīgāks par ģimeni viņam kļuva alkohols. Domāju, ka ietekme bija tēva ģimenei. Viņi bija vairāki daudzbērnu ģimenē, no tiem gandrīz visus piemeklēja šī liga, kas noveda pie traģiskām sekām. Mamma ļoti centās tēvu atbalstīt. Ko tik visu nemēģināja, lai viņu izārstētu. Taču neizdevās. Kad vecāki beidzot izšķīrās, jutu atvieglojumu, jo viņš darīja pāri gan mammai, gan man. Atceros, kad biju mazāka, ļoti skumu, ka man nav tēva. Raudāju, biju nomākta, domāju, kāpēc man tā, kāpēc... Ļoti gribēju tēti, kuram es rūpētu. Pusaudža gados par viņu bija kauns, negribēju satikties, lai apkārtējie neuzzina, ka man tāds tēvs. Taču vidusskolas gados jau biju tikusi tam pāri. Tas mani nesagrāva, bet radīja sapratni, ka tas nav mans kauns, ka viņš tāds. Nevienam tāpēc nav tiesības mani nosodīt, uzlūkot kā sliktāku.

Dažreiz skatos un nodomāju – tik sakarīgi bērni, bet ko dara viņu vecāki!? Psiholoģe Rita Niedre

Mani skumdināja arī tas, ka ar tēvu bijām raksturos līdzīgi. Radoši, sabiedriski, jautri. Jutu: ja viņš nebūtu tāds, tad būtu tieši tas cilvēks, kurš mani vislabāk saprastu, ar kuru man būtu interesanti, viņš daudz ko varētu man dot. Tas ļoti kremta. Taču vēlāk atklājās, ka man ir nosliece uz depresiju. Domāju, vai situācija ģimenē varētu būt bijis tas, kas to saasināja, kaut kādā brīdī pagrūda šajā virzienā. Nezinu. Vienīgi domāju, ka, ļoti iespējams, mans tēvs cieta no tāda paša rakstura traucējumiem. Tolaik izpratnes par tiem nebija nekādas. Un zināms, ka vīrieši ar psiholoģiska rakstura problēmām nereti kļūst par alkoholiķiem. Atceros, ka arī viņā varēja novērot garastāvokļa svārstības, no kā ciešu es. Zināmā mērā tas ir mierinājums, palīdz tēvam piedot, bet pārdzīvojums droši vien ir palicis, noteikti arī mani traumējis. Joprojām pret vīriešiem izturos ar piesardzību, ja tā var teikt, ir zināmā mērā neuzticība, negatīva attieksme, redzu viņus kā sliktākus nekā sievietes. Mēģinu apzināties šo problēmu."

"Mani vecāki izšķīrās, kad man bija seši gadi. Es viņu šķiršanos vispār nekādi nepārdzīvoju, jo mana mamma neiekārpījās "cietējas" lomā, mums dzīve turpinājās tāpat kā pirms tam. Mēs gājām uz visām teātra izrādēm, staigājām vakaros pa veikaliem, pirkām visas iespējamās grāmatas, ko tai laikā varēja nopirkt. Jā, protams, būtu bijis labāk, ja man būtu bijuši abi vecāki. Bet man savai mammai būtu vajadzējis rokas un kājas bučot par to, ka viņa mācēja nepasliktināt manu kā bērna dzīvi – ka viņa ne ar vienu vārdu vai rīcību nekādi neizrādīja to, ka mēs vairs neesam "pilnvērtīga" ģimene, un nerunāja neko sliktu par manu tēvu.

Tad, kad pati kļuvu pieaugusi sieviete, es sapratu, kādu milzīgu upuri no manas mammas tas prasīja – neizgāzt savu aizvainojumu vai šķiršanās sāpes pār mani kā bērnu, lai gan būtu varējusi un būtu arī bijis iemesls. Paldies viņai par to!"

Tags

Attiecības ģimenē Bāriņtiesa Bērnības traumas Ģimene Lasāmgabali Šķiršanās
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form