Foto: Shutterstock
Kad divas sirdis sāk straujāk pukstēt, ieraugot vienam otru, kad šie divi ir lēmuši dzīvot savienībā un radīt pēcnācējus, neviens nedomā un nešaubās, ka tas būs ilgi un laimīgi, uz mūžu... Tomēr ne visām šādām mīlestības saitēm izdodas būt tik stiprām, lai neļautu nekādiem vējiem tās saraut. Tad seko šķiršanās – kādam mazāk, kādam vairāk, bet tā allaž līdzi nes sāpes, vismaz kādam no šīs savienības. Ja tie ir divi pieaugušie, situācija tomēr ir mazāk sarežģīta, taču, ja ģimenē ir arī bērni, viss ir daudz smeldzīgāk.

Šajā rakstā galvenokārt atspoguļosim, kādas sajūtas piedzīvo bērni, kad viņu vecāki nolemj šķirties, taču šie stāsti būs, raugoties jau ar pieaugušā acīm un emocijas atminoties vien pagātnes formā. Vēl pirms stāstiem neliels Rīgas bāriņtiesas psiholoģes Ritas Niedres ievads jeb, patiesību sakot, turpinājums iepriekšējam rakstam, kurā viņa stāsta, cik traumējoša bērna psihei ir vecāku šķiršanās.

Niedre, runājot par biežākajiem šķiršanās iemesliem, atzīst, ka mēs kā sabiedrība esam diezgan egoistiski – ja mums kaut kas nepatīk vai iepatīkas kas cits, otrs neatbilst mūsu vēlmēm, tad mēs šķiramies. "To darām diezgan bezatbildīgi – kā sabiedrība kopumā. Izveidojas jaunas attiecības, kāds jūtas noguris, pārstrādājies, kādam šķiet, ka zūd kopīgas intereses. Ir gadījumi, kad pirms bērniņa pieteikšanās pāris ir pazīstams vien dažus mēnešus, tad gan ir maz cerību, ka varētu izveidoties nopietnas attiecības. Bet šķiras arī pāri, kuri nodzīvojuši kopā 15 un 20 gadus. Skumīgākais ir tas, ka šķiršanās procesā pastāv materiālās intereses – par uzturlīdzekļiem, par mantas sadalīšanu – un tajās iesaista bērnus."

Vairumā šķiršanās gadījumu, kas nonāk līdz bāriņtiesai, ir redzams, ka abiem vecākiem ir patiesa vēlme rūpēties par bērnu. "Katrs vecāks mīl savu bērnu un savā izpratnē ir gatavs rūpēties par viņu, bet kā papildu piedeva klāt tam nāk sajūta – "tagad mēs pacīnīsimies, bērns būs tikai mans". Ir liela daļa lietu, kur strīdi par to, kur dzīvos bērns, sākas brīdī, kad viens no vecākiem pieprasa lielākus uzturlīdzekļus," pieredzē dalās Niedre.

Psiholoģe atklāj, ka tikai retos gadījumos pāri ir gatavi mediācijai, tādēļ domstarpības diemžēl nākas risināt ar tiesas starpniecību. Kad lietā jāiesaistās psihologam, lai noskaidrotu bērna viedokli par radušos situāciju ģimenē, nereti nākoties dzirdēt, ka viens bērns vienā sarunā piemin gan tēti Jāni, gan tēti Juri, un tad speciālistam jānoskaidro, par kuru no viņiem kurā brīdī bērns domā. Niedre arī atminējās kādu senāku gadījumu, kad kāda 25 gadus veca sieviete savai draudzenei sūdzējusies par bāriņtiesu, kurā šausmīgie cilvēki neļaujot bērnu "pārrakstīt" uz cita vīrieša vārda. "Es izšķīros, tagad apprecējos ar citu, tagad es bērnu pārrakstīšu kā mašīnu..." Nē, tā nenotiek, bērnam ir tikai viens tēvs. Pēc Niedres sacītā, dažkārt konfliktu pastiprina jaunais dzīvesbiedrs. Ir situācijas, kad jaunais vīrs ir greizsirdīgs uz bijušo partneri, un tieši bērni ir tie, kuri uztur attiecības ar bijušo. "Mēs kā jaunais nejūtamies stabili šajās attiecībās. Kamēr katrs dzīvoja viens un tam otram nebija attiecību, tikmēr spēja sadarboties, tiklīdz parādās vēl kāds, sākas konflikti," darba pieredzē dalās psiholoģe. Katrā ziņā viņa apliecina, ka seriāli nobāl uz tā fona, cik dramatiski reālajā dzīvē šķiras pāri, kuri reiz viens otru uzskatījuši par visvairāk mīlēto cilvēku pasaulē. "Dažreiz skatos un nodomāju – tik sakarīgi bērni, bet ko dara viņu vecāki!?" saka Niedre.

Un, lūk, tālāk iepazīsties ar pieredzes stāstiem, kurus mums atklāja portāla "Cālis" foruma lietotāji!

Vecāku šķiršanās kā atvieglojums jeb "man vienalga"

"Man bija 12 gadi, kad beidzot tas notika. Biju laimīga, un tas bija visprātīgākais lēmums, kādu mani vecāki varēja pieņemt. Vienmēr esmu bijusi ļoti saprotoša un loģiski domājoša. Uzskatu, ka tās ir muļķības, ka bērnam obligāti vajag precētus vecākus, kuri dzīvo kopā. Nē, bērnam vajag laimīgus vecākus, un, ja viņi ir laimīgi šķirti, tad super. Mani vecāki šķīrās ļoti cieņpilni un skaisti, tas bija moments, kad viņi beidzot vairs nestrīdējās. Šķiršanās nav beigas, gluži pretēji, tas ir labākais, kas var notikt ar attiecībām, kuras ir beigušās. Jau toreiz, savos 12 gados, to visu sapratu un pati pat ieteicu versiju par šķiršanos, jo tas, kādā nelaimīgā kopdzīvē viņi dzīvoja pēdējos divus laulības gadus, nebija normāli. Mūžīgā sacensība vienam ar otru karjerā un darbā parasti mājās lauzās ārā kašķos. Īsumā tā..."

"Vecāku šķiršanos nepārdzīvoju nemaz (nebija man nekāds paraugtēvs). Šķiršanās brīdī man bija astoņi gadi. Stipri smagāk pārdzīvoju patēva ātro ienākšanu ģimenē. Lūk, tā man bija trauma!"

"Tēvs bija mammas vidusskolas gadu lielā mīlestība. Diemžēl vēlāk laimīga dzīve neveidojās, jo svarīgāks par ģimeni viņam kļuva alkohols. Domāju, ka ietekme bija tēva ģimenei. Viņi bija vairāki daudzbērnu ģimenē, no tiem gandrīz visus piemeklēja šī liga, kas noveda pie traģiskām sekām. Mamma ļoti centās tēvu atbalstīt. Ko tik visu nemēģināja, lai viņu izārstētu. Taču neizdevās. Kad vecāki beidzot izšķīrās, jutu atvieglojumu, jo viņš darīja pāri gan mammai, gan man. Atceros, kad biju mazāka, ļoti skumu, ka man nav tēva. Raudāju, biju nomākta, domāju, kāpēc man tā, kāpēc... Ļoti gribēju tēti, kuram es rūpētu. Pusaudža gados par viņu bija kauns, negribēju satikties, lai apkārtējie neuzzina, ka man tāds tēvs. Taču vidusskolas gados jau biju tikusi tam pāri. Tas mani nesagrāva, bet radīja sapratni, ka tas nav mans kauns, ka viņš tāds. Nevienam tāpēc nav tiesības mani nosodīt, uzlūkot kā sliktāku.

Mani skumdināja arī tas, ka ar tēvu bijām raksturos līdzīgi. Radoši, sabiedriski, jautri. Jutu: ja viņš nebūtu tāds, tad būtu tieši tas cilvēks, kurš mani vislabāk saprastu, ar kuru man būtu interesanti, viņš daudz ko varētu man dot. Tas ļoti kremta. Taču vēlāk atklājās, ka man ir nosliece uz depresiju. Domāju, vai situācija ģimenē varētu būt bijis tas, kas to saasināja, kaut kādā brīdī pagrūda šajā virzienā. Nezinu. Vienīgi domāju, ka, ļoti iespējams, mans tēvs cieta no tāda paša rakstura traucējumiem. Tolaik izpratnes par tiem nebija nekādas. Un zināms, ka vīrieši ar psiholoģiska rakstura problēmām nereti kļūst par alkoholiķiem. Atceros, ka arī viņā varēja novērot garastāvokļa svārstības, no kā ciešu es. Zināmā mērā tas ir mierinājums, palīdz tēvam piedot, bet pārdzīvojums droši vien ir palicis, noteikti arī mani traumējis. Joprojām pret vīriešiem izturos ar piesardzību, ja tā var teikt, ir zināmā mērā neuzticība, negatīva attieksme, redzu viņus kā sliktākus nekā sievietes. Mēģinu apzināties šo problēmu."

"Mani vecāki izšķīrās, kad man bija seši gadi. Es viņu šķiršanos vispār nekādi nepārdzīvoju, jo mana mamma neiekārpījās "cietējas" lomā, mums dzīve turpinājās tāpat kā pirms tam. Mēs gājām uz visām teātra izrādēm, staigājām vakaros pa veikaliem, pirkām visas iespējamās grāmatas, ko tai laikā varēja nopirkt. Jā, protams, būtu bijis labāk, ja man būtu bijuši abi vecāki. Bet man savai mammai būtu vajadzējis rokas un kājas bučot par to, ka viņa mācēja nepasliktināt manu kā bērna dzīvi – ka viņa ne ar vienu vārdu vai rīcību nekādi neizrādīja to, ka mēs vairs neesam "pilnvērtīga" ģimene, un nerunāja neko sliktu par manu tēvu.

Tad, kad pati kļuvu pieaugusi sieviete, es sapratu, kādu milzīgu upuri no manas mammas tas prasīja – neizgāzt savu aizvainojumu vai šķiršanās sāpes pār mani kā bērnu, lai gan būtu varējusi un būtu arī bijis iemesls. Paldies viņai par to!"

Saulainais stūrītis līdz deviņu gadu vecumam

Foto: Shutterstock

"Man bija deviņi gadi, kad tētis aizgāja no ģimenes un vienkārši pazuda, nesapratu tikai, kāpēc mamma nemeklēja, vispār neko nedarīja, tikai katru vakaru pirms gulētiešanas es dzirdēju, kā viņa šņukstēja savā istabā un vaimanāja. Es biju šokā, maigi sakot, bet visas skolas būšanas mani vairs neinteresēja, viss aizgāja pa pieskari, vēl piecus gadus es nespēju saņemties. Tētis aizgāja pie citas, vēlāk nodzērās un savu veselību sabeidza, līdz aizgāja tai saulē, bet mēs ar mammu vienīgās bijām viņam blakus slimnīcā, nebija ne tās, kuras dēļ aizgāja, ne kāda cita drauga. Es priecājos, ka man bija pieredze līdz tiem deviņiem gadiem augt īstā ģimenē, tas ir tāds saulains stūrītis manās atmiņās, kur smeļu spēku arī savai ģimenei. Pēc vecāku šķiršanās daudz kas sabruka, un šķiet, ka es mazāk uzticos, tas citus pat var satracināt, fiziski slikti kļūst, atceroties to laiku, kad mēs palikām vienas, fui. Neesmu to aizmirsusi, kaut ar prātu to it kā sakārtojusi esmu, savos 40 vēl joprojām dažreiz jūtos kaut ko zaudējusi. Ir jāmāca atbildība bērniem, ir jāmāca ģimenes vērtības, cik tas ir svarīgi. Viss pārējais – tikai cīņa ar sekām."

"Man bija līdzīgi. Bija brīnišķīga bērnība, tikai siltas atmiņas par šo laiku, līdz vecāki izšķīrās. Man arī bija deviņi gadi, kad ģimene izjuka. Pasaule sabruka, zaudēju pamatu zem kājām, mājas, ierasto vidi, draugus. Un turpmākā dzīve pilnībā pārvērtās. Sīkumos neizplūdīšu, bet ar sekām vēl tagad psihoterapeita kabinetā cenšos tikt galā. Tāpēc noteikti varu teikt – ģimene ir vērtība, ko jācenšas saglabāt. Protams, ja nav vardarbības un citu galēju gadījumu."

Vai šķirti vecāki vainojami, ka pašai neizdodas izveidot ģimeni?

Foto: Shutterstock

"Es biju pārāk maza, lai atcerētos šķiršanos (divi gadi), bet mamma ir daudz stāstījusi (nesen). Taču tēvs man bija ideālais vīrietis un pats Dievs. Vairāk nekā mamma. Pa naktīm pie manas gultiņas tēvs sēdēja, nevis mamma. Viņš nekādā veidā nebija slikts, bet vienkārši iemīlējās darba kolēģē. Viņi ar manu mammu dzīvoja saticīgi un bija viens otram piemēroti un saderīgi, viņiem bija kopīgi draugi, viņus pieņēma "paplašinātā ģimene", viņi viens otru papildināja. Viņiem vienam ar otru bija interesenti. Mans tēvs nebūtu devies ceļojumos, ja nebūtu kāda, kurš virza piedzīvojumos, un arī mamma nebūtu tik daudz īstenojusi savas vēlmes, ja nebūtu kompānijas, atbalsta, iespējas un kopumā laimīgas un draudzīgas gaisotnes. Mana mamma, pateicoties viņam, kļuva arī sievišķīgāka – gatavoja ēst, uzturēja māju tīru. Ne pirms tam, ne pēc tam to vairs nedarīja.

Kad viņi šķīrās, neviens tam neticēja. Kad parādījās pirmās krāpšanas pazīmes, mamma esot domājusi – ja tas būtu cits vīrietis, tad domātu, ka ir cita, bet ne jau tik uzticamam, kārtīgam un atbildīgam vīrietim (un ļoti izskatīgam, starp citu).

Zinu, kad tēvs aizgāja pie citas, mammai bija krīze. Viņa iekrita dziļā depresijā uz trīs gadiem. Es tiku ievietota nedēļas dārziņā, jo mamma nevarēja izvadāt. Arī pirms tam biju "grūtais bērns" – daudz slimoju, pa naktīm negulēju (toties no astoņu gadu vecuma nekad neesmu kavējusi nevienu dienu ne skolā, ne darbā, proti, neslimoju vispār). Vienā mirklī zaudēju ģimeni. Nākamais posms, kad atceros ģimeni, ir septiņi gadi, kad māte jau bija atradusi citu vīrieti un manā dzīvē parādījās mazā pusmāsa, viņas īstais tēvs, skolas gadi un es – kaut kādā nesaprotamā statusā. Īsāk sakot, savu māti tā īsti nekad nebiju ieguvusi jau kopš dzimšanas (mamma stāsta, ka esot bijusi greizsirdīga, jo es neesot viņai pievērsusi uzmanību, bet tēvu dievinājusi), bet pēc šķiršanās arī viņa savu uzmanību no manis novērsa un savu neapmierinātību par dzīvi izgāza uz mani. Taču kopumā mana māte nebūt nav tā histēriskākā sieviete. Histērija vispār nav viņas dabā, jo viņai ir tāds vīrišķīgs raksturs. Bet citādi izjutu "sievišķo neapmierinātību" – ar vēsumu, apvaldītu neapmierinātību utt. Māsa bija augstākā statusā, jo caur viņu mamma varēja noturēt savu jauno vīrieti. Un mana māsa to vienmēr apzinājās, ka ir augstākā statusā attiecībā pret mani, un to arī izbaudīja. Es par to toreiz nedomāju, taču vēlāk dzīvē, kad pati paliku viena ar bērnu, sajutu, kā ir būt "atšķirīgas kastas pārstāvim ģimenē".

Es tikai kā pa miglu atceros to periodu, kad vecāki bija kopā. Varbūt no bildēm (to ir daudz)... Patiesībā es drīzāk zinu to periodu, kad īsti tādas ģimenes nav. Es pie tā jau esmu pieradusi. Arī man neizdodas izveidot ģimeni. Esmu diezgan pārliecināta, ka arī manam dēlam neizdosies – daudz kas uz to norāda. Es to, protams, nenovēlu. Vispār domāju, ka tas, vai viss dzimtā un individuāli liktenī ir kārtībā, norāda uz to, vai pēcnācējiem ir iespēja un varēšana izveidot ģimeni, jo tas patiešām ir galvenais laimes sajūtas un veiksmes pamats ikviena cilvēka dzīvē.

Bet, kā jau minēju, ja sievietes un pēcnācēji ir bez ģimenes, tas ir viens no dzimtas lāsta paveidiem. Manā dzimtā četrās paaudzēs sievietes un viņu bērni ir bez ģimenes. Domāju, ka tur sava loma ir kādai dziļākai sakarībai. Bet mazie sakarību posmi arī ir tādi, kādi ir.

Jā, man bija ļoti labs tēvs. Nekad neaizskāra ar kādu vārdu. Vienmēr bija disciplinēts, savākts, vienmēr mācēja sadzirdēt dvēseles vēlmes un lūgumus – atceros to jebkurā vecumā, kad kontaktējāmies. Vienmēr korekts, kārtīgs, tīrīgs, delikāts, ar piedienīgu uzvedību – ar rakstnieka, mākslinieka talantu, arī sportists (strādāja par juristu), viņu vienmēr izvirzīja vadošajos amatos, bet viņam pašam tas nepatika (tur mana mamma jutās kā zivs ūdenī, bet viņu neviens nevirzīja, vismaz karjerā, lai gan daba tam atbilst). Kad biju nometnēs, zvanīju tēvam. Kā tagad atceros, ka visi bērni noteiktā kontaktu stundā zvanīja kādam radiniekam uz mājām (stāvējām garā rindā pie telefona būdas ar divkapeiku un zvanījām, lai parunātu kaut divas minūtes, pārējie rindā klausījās) – man nebija, kam zvanīt, zvanīju tēvam, kaut arī viņš ģimenē nedzīvoja jau septiņus gadus. Mammai nezvanīju, jo viņa vienmēr bija aizņemta, neapmierināta, steidzīga, raižu pilna. Runāju par neko. Kad man mājās bija bail pa dienu vienai pašai atrasties (diezgan ilgi bija bail), zvanīju uz darbu tēvam. Viņš nekad nelika man saprast, ka kavēju viņu vai kā citādi apgrūtinu. Teicu, ka man šķiet, ka kāds koridorā staigā. Nekas jau nestaigāja, bet man ilgi bija fobija. Viņš jau arī saprata, ka nekas nestaigā, bet mācēja mani uzklausīt, nomierināt, nelika justies vainīgai, ka apgrūtinu savas fobijas dēļ. Mammai neuzdrošinātos tādu iemeslu dēļ zvanīt un traucēt darbā. Nu, īsāk sakot, tēvs man bija Dievs... Bet viņa manā dzīvē nebija. Bija un nebija.

Esmu tikusi arī pāri aizvainojumam pret mammu. Viņa ir tāda, kāda ir. Arī viņai nebija viegli. Viņas dzīve bija tāda, kāda bija. Un es acīmredzot šajā dzīvē iegūstu tādu pieredzi, kādu vajadzēja iegūt.

Mana atziņa – bez ģimenes cilvēks nav nekas. Tuvu tam. Un to mēs nenovērtējam, kamēr tā ir. Un nenovērtējam, ka tā ir likteņa dāvana. Neapzināmies, ka tas ir mūsu pienākums to dāvāt bērniem. Tāpat arī sieviete vai vīrietis materiālajā dzīvē nav pilnīgs cilvēks. Lai varētu darboties pilnīgi, ir nepieciešama otra puse; sievietei – vīrišķā puse, vīrietim – sievišķā. Dievs ir it kā sadalījis vienu veselu īpašību kopumu divās daļās. Un, lai realizētos, vajag šīs abas daļas. Vismaz, ja cilvēks negrib dzīvot klosterī, bet izdzīvot pasaulīga cilvēka dzīvi – strādāt sabiedrībā, audzināt bērnus un apmierināti justies.

Jā, tuvākie ģimenes draugi un paziņas bieži ievēroja, ka man ir tāds ģimenes pameitas statuss. Un es viņiem labāk patiku par manu māsu. Tāpēc viņi bieži mēģināja kaut kā īpašāk izturēties – aicināja mani pie sevis utt. (Protams, bez personīgām simpātijām tā nebūtu; gandrīz visām mammas draudzenēm es patīku labāk nekā mana māsa, bet mana māsa ir materiāli veiksmīgāka, mamma ar to lepojas, un citiem pret to ir respekts.) To man ne reizi vien kāds ģimenes paziņa bija teicis. Piemēram, ka mamma caurām dienām darbā runā tikai par manu māsu, bet mani nepiemin nemaz (kad bijām vēl meitenes). Kaut kā juta to atšķirīgo attieksmi, tas nebija tikai mans izdomājums. Nu, tāda acīmredzot ir cilvēka daba. Bet mamma jau pati atzina, ka viņas sirds ir vairāk pie māsas piesieta, un to nevar noliegt. Mana māsa kā karaliene savu pārāko statusu izmantoja tikai savā labā. Kaut kā visi iemanījās to neredzēt un uzskatīt par pašsaprotamu. Kamēr man ģimeni tā īpaši nevajadzēja, ar to varēja arī iztikt. Taču tās ģimenes tā īsti jau arī nebija. Arī, kad kļuvu pilngadīga, mani "aizfurņīja" prom, lai paliktu kopā īstā ģimene. Tāds klasiskais pameitu, pusmāsu, patēvu stāsts. Tagad mums ar mammu attiecības ir mainījušās. Pret māsu viņa joprojām izturas kā pret mīļoto meitu, bet mums ar mammu ir vairāk draugu attiecības. Viņai ne mazāk svarīgas ir attiecības ar mani. Ar māsu mums ir pieklājīgas, draudzīgas attiecības. Taču, manuprāt, māsām būtu jājūtas citādi savā starpā, bet ir konkurences sajūta un vēlme būt pārākai. Un ar konkurentiem jau īpaši sirsnīgi nedraudzējas un arī nedalās.

Bet vispār mana pieredze ļāva caur citu cilvēku sliktajām īpašībām saskatīt savas sliktās īpašības. Un katrs cilvēks savu dzīvi izdzīvo atbilstoši savam apziņas līmenim – viņš dzīvo tā, kā domā, un atbilstoši tam, kā tic un jūt. Taču no malas var pavērot, kā tas izskatās un cik tas ir forši. Tāpēc savu pieredzi uzskatu kā aicinājumu strādāt pie sava apziņas līmeņa, nevis vērsties un karot pret man apkārt esošo cilvēku apziņas līmeni, jo kaut kad pašu cilvēku viņa apziņas līmenis ievedīs strupceļā.

Jā, ja ir strīdi, kaušanās, pieļauju, ka bērnam labāk šķiet, ka jāšķiras. Bet tā šķirtā dzīve arī nav nekāda paradīze. Es to šķirtās sievietes enerģiju jūtu, jo pazīstu, – arī citu sieviešu un bērnu dzīvēs. Varbūt tas šķiet kā paradīze, ja destrukcijā jādzīvo. Bet manu ģimenes sieviešu gadījumā šķirtā sievietes dzīve arī bija destrukcija. Esmu šim jautājumam pievērsusi uzmanību – to apliecina kā modernā psiholoģija, tā arī garīgie raksti un dzīves novērojumi. (Protams, nekas nav absolūts, protams, būs pozitīvie piemēri, bet tur tad, visticamāk, būs citas nianses.)

Faktiski, ja cilvēks nevar izveidot ģimeni, tad, visdrīzāk, ir bijusi kāda kļūda vecāku un vecvecāku modelī un attiecībās jeb dzimtā. Un arī bērns nav pilnīgs, ja viņa audzināšanā nepiedalās sievišķā un vīrišķā puse...

Man vēl ir interesants novērojums. Gan mana māte, gan tēvs bija ļoti pieķēries saviem jaunākajiem bērniem (katram pa vienam). Taču šādas attiecības bija/ir/mēdz būt sāpīgas (jo bērnam ir savs apziņas līmenis). Tas ir līdzīgi kā mīlēt vīru, kurš slikti izturas. Man tas bija atklājums, ka tā var just un justies arī pret bērnu... Es saprotu to sajūtu arī caur savu kā mātes pieredzi. Tas ir kā mazliet justies kā ķīlniekam – ne īsti laimīgam, ne nelaimīgam par to, taču sasaistītam. Tas man labāk palīdz nejust greizsirdību. Var teikt, ka ar saviem vecākiem vairāk bijām draugu līmenī, nevis "ar sirds saitēm saistītā bērna līmenī". Saprotot šo destrukciju, man nemaz nav greizsirdības, drīzāk līdzjūtība. Neteiktu, ka arī agrāk izjutu tieši greizsirdību, bet skumu atsvešinātības dēļ. Bet es nenosodu. Būt par pieaugušo nemaz nav viegli... Mans tēvs, man šķiet, vispār ir mans dvēseles radinieks...

Tātad vēlreiz par to, kā manā ģimenē izveidojās šis "atšķirīgās kastas statuss" attiecībā pret mani. Parasti pāris noslēdz savienību un tad dzimst bērni. Vēl saka, ka "vīrieti ar bērnu noturēt nevar". Vispār, ja vīrietis ir atbildīgs, tad viņš arī var apprecēt sievieti bērna dēļ vai bērna dēļ uzturēt attiecības. Tātad ar bērnu var noturēt attiecības! Un vajag! Tikai degradēti tipi pamet savu sievieti ar bērnu, jo "nav jūtu".

Arī manas mātes gadījumā pēc šķiršanās ar manu tēvu bija tas variants, ka vispirms pieteicās bērns, un tieši bērns bija tas, kas noturēja vīrieti, jo vīrietis ļoti pieķērās "savai miesai un asinīm" – savai pēcnācējai. Mana māsa zināja, ka ir "tēva laimes avots". Un viņa arī zināja, ka ir arī mātes laimes avots, jo caur viņu notur mātes iecerēto – savu tēvu. Un tā izveidojās tāds "slims modelis", kurā parādi regulēja mana pusmāsa jeb pāra kopīgais mazais bērns. Var teikt, ka to noskaņu, ka viens bērns ir mīļotais, bet otrs ir svešais, noteica pats vīrietis. Viņš pret mani bija pieklājīgs, bet izturējās tā, kā izturas pret svešu bērnu, manāmi kontrastējot ar to, kā izturas pret savu. Mana pusmāsa ļoti pārņēma un iemīlēja šo īpašās diriģentes lomu. Bet māte pati maz ko varēja darīt, jo arī viņas sirds piederēja te vienam, te otram, un visā šajā trijstūrī viņa bija vispasīvākā. Neviens neaprāja par tik nepareizu modeli. Līdz ar to sanāca dabiska manis izstumšana, pat dzīvojot kopā.

Tajā laikā es jutu vārdos neizteiktas pretenzijas pret savu māti – par viņas vēsumu. Vienmēr centos būt mazāk ģimenē. Un sapņoju par savu ģimeni. Diemžēl es laikam neko īsti nezināju par ģimeni, nesapratu, cik tas ir svarīgi – ielaisties attiecībās, kas ir ilgtermiņā daudzsološas. Nezināju, ka bērna esamība komplektē jaunu ģimeni – un tad paliek tā, kā ir. Īsāk sakot, sanāca tā, ka paliku arī es viena ar bērnu. Tikai pēc bērna es labāk sapratu ģimenes lomu. Atceros, ka pēc bērna piedzimšanas man saasinājās pretenzijas pret manu māti, jo tad es atcerējos, cik vēsa viņa bija pret mani bijusi un cik tas ir nedabiski.

Un tad arī mans bērns kopā ar mani palika kā izraidītais – kā "svešais bērns". Taču it īpaši tas saasinājās pēc tam, kad izšķīros ar bērna tēvu. Un to es sajutu daudz sāpīgāk. Īsāk sakot, es kaut kā sapratu, kā tas ir, kad esi mentāli izraidīts no ģimenes, neatzīts, nepieņemts, zemāks, un kā ir, kad tādas "savējās" ģimenes nav. Un cik tas ir svarīgi bērnam – būt ģimenē. Sapratu, ka to ģimenes sajūtu nevaru dot es viena pati, lai cik tas nebūtu dīvaini. Ka tā izstumšanas enerģija paliek, un ka arī bērns to izjūt un izdzīvo.

Piemēram, reizēm, kad ir kāda problēma, es ar draudzeni vai mammu runāju un saku: "Varbūt pavaicāšu bērna tēvam? Varbūt viņš palīdzēs?" Un tad mani atsēdina: "Aizmirsti, viņš tev nepalīdzēs!" Bet īstenībā ir tik traki, ka no tuvākā cilvēka (bērnam) nevar saņemt nekādu palīdzību, ka viņš ir kā svešs... Un arī bērna tēva vecākiem ir citi mīļi mazbērni, bet mans kā tāls radinieks, kuru pieņemtu tikai tad, ja viņam būtu kādi īpaši panākumi... varbūt. Ja varētu lepoties... Bet ieguldīt sevi, lai varētu lepoties, tas nenāk pat prātā. Visdrīzāk jau tie radinieki domā: "Nu, ja izšķīrās, tad izšķīrās, gan jau kaut kā tiek galā, varbūt mātes ģimene palīdz." No otras puses, es arī jūtos vainīga, jo tomēr tik ātri izšķīros. Ja es būtu noturējusi attiecības ar bērna tēvu, mans bērns nebūtu kopā ar mani izstumts no radinieku un arī sava tēva puses...

Un tā es arī izjūtu, kā tas ir – būt vienam, kā ir, ja nav ģimenes, ja nav tās aizsardzības, atbalsta... Kad ģimene it kā ir, bet tomēr nav. Tā ir tā sajūta, ko es nenovēlu piedzīvot nevienai sievietei un nodarīt nevienai sievietei ar bērnu. Ja nav bērna, tas ir kaut kā citādi... Arī nav forši, bet citādi. Bet, kad ir bērns, tad tā izstumšana ir kā būt izraidītam mežā. Un tās šķiršanās ir kā sniega bumba – vispirms vienā paaudzē izšķiras, bet tas parauj negatīvu pēcefektu arī uz nākamajām paaudzēm.

Mana māte pēc šķiršanās teica, ka mans tēvs esot cerējis, ka viņa atriebsies, neļaušot tikties ar bērnu. Bet viņa, tieši otrādi, atļāvusi, jo zinājusi, ka tad interese zudīs, ko arī viņa gribēja, jo aizvainojuma dēļ negribēja vairs tēvu redzēt. Tas viņai arī izdevās. Arī tēva radi, kas kādreiz bija draugi, teica manai mātei, ka pēc šķiršanās ar viņu vairs nedraudzēsies – ar mani jā, bet ar manu māti kontaktus neuzturēs. Nu, īsāk sakot, manā dzīvesstāstā var redzēt, cik daudz kļūdu divi strīdā nonākuši cilvēki izraisa attiecībā uz savu kopīgo pēcnācēju.

Es neteiktu, ka jebkāda ģimene ir vērtība. Vērtība ir ieguldīt pūles, upurēties un varbūt ilgi gaidīt, lai būtu tieši laba ģimene. Un cīnīties par to visiem spēkiem...

Turklāt es ļoti redzu kontrastu ar citām ģimenēm. Redzu, kā manai māsai tēvs palīdz, kā bērna jubilejās klāt ir mīloši vīra vecvecāki. Redzu, kā viņai palīdz ikdienā risināt ikvienu problēmu. Es to redzu kā absolūtu kontrastu. Un man šķiet pareizi, jo tā ģimenei kopā arī ir jājūtas... Bet man tajā ir atšķirīga loma, ko arī šajā dzīves iemiesojumā izdzīvoju... Un izdaru secinājumus.

Es ceru, ka mana atklātība un mani dažādie izdzīvotie grūtie periodi un dvēseles ciešanas palīdzēs jums labāk novērtēt savas un citu ģimenes. Un dalīties ar saviem ģimenes resursiem ar citiem, kuriem tādas ģimenes nav. Un var tā būt, ka it kā ģimene ir, bet tā ir kā sveša...

Un es arī izjūtu, cik ļoti mans bērns gribētu būt pieņemts sava tēva ģimenē. Un viņš arī izjūt izstumtību no manas ģimenes puses – to atšķirīgo kastu. Par to man ir skumji vairāk nekā par sevis izstumšanu. Es kā pieaudzis cilvēks bez veselības problēmām bez daudz kā varu iztikt. Bet par bērnu man kā mātei sāp, ka mana bērna problēmas un pats bērns radiem ir vienaldzīgs. Precīzāk, viņam to radu nav. Un viņš nav arī tāds, kurš spēj atrast pozitīvas alternatīvas, kas kompensētu radu mīlestības trūkumu – ģimenes neesamību. Vienu pašu māti tā īsti par ģimeni nevar uzskatīt. Protams, tas ir labāk nekā nekas, bet vienalga vāji.

Domāju, ka agrākos laikos atraitnēm un šķirtenēm neieteica vairs otrreiz precēties tāpēc, ka tie nākamie partneri nav īsti spējīgi mīlēt citus bērnus un viņi izjauc normālu mikroklimatu mājās. Taču tagad garīgie skolotāji neliedz precēties otrreiz. Man šķiet, ka tāpēc, ka mūsdienās sievietei patiešām ir arī grūti dzīvot vienai – visādi apstākļi, kairinātāji ir lielāki, arī garīgā izturība sievietei ir zemāka, tāpēc – tad jau labāk, lai izvēlas mazāko ļaunumu un lai atved citu vīru mājās. Bet kopumā – ja vien ir iespēja negraut ģimeni, negraujiet, cik spējat. (Izņēmums ir gadījumi, kad garīgā un fiziskā veselība cieš no kopdzīves un izturība kaut ko paciest ir zema. Un mākas novērst konfliktus arī nav.) Ja izšķiraties, tad dodiet bērnam ģimenes sajūtu un attiecības ar citiem ģimenes locekļiem, cik spējat. Neatstumiet šķirto ģimeņu bērnus un viņu mātes. Un bērnu dēļ norijiet krupjus kaut desmit reizes ar vīramātēm vai šķirto vīru."

Dzīvot sociālā izolētībā un bailēs no vardarbības

Foto: Shutterstock

"Puslīdz laimīgu bērnību atceros līdz piecu gadu vecumam. Brālītis bija jaunāks par mani. Bet tad tēvs kļuva vardarbīgs – viņš izturējās ļoti valdonīgi pret mūsu māti un mums, bērniem, mūs ļoti, ļoti daudz pēra, mums no viņa bija bail. Bija arī labi brīži kopā, viņš bija ļoti gudrs un interesants cilvēks, visādas grāmatas nesa lasīt, daudz ko stāstīja, mums patika. Viņš nelietoja alkoholu, nesmēķēja, ar augstāko izglītību, strādāja augstskolā, bet mēs bijām sociāli izolēti, mūsu ģimenei nebija draugu, ar radiem tikāmies reizi 10 gados, ar kaimiņiem pāris reižu vasarā, skolā draudzēties ne ar vienu neļāva, uz pulciņiem iet neļāva. Mēs izaugām kā sociāli invalīdi. Tas man sagādā grūtības līdz pat šai dienai. Brālis nav joprojām iekļāvies sabiedrībā. Mums tagad ir ap 40. Ak, jā, vēlāk sākās arī fiziska vardarbība pret māti, ne gluži kā sišana, bet turēja ciet, neļāva viņai iet ārpus mājas, arī man plēsa nost drēbes utt. Tas laiks bija murgs. 18 gadu vecumā aizbēgu no mājām. Mani vecāki izšķīrās, bet turpināja dzīvot kopā. Šausmas.

Vēlāk, kad ar brāli jau bijām pieauguši, mēs atklājām viens otram, ka jau kādu astoņu, desmit gadu vecumā esam gribējuši aizbēgt no mājām. Kas ir īpatnēji, arī manam vīram ir līdzīgs stāsts – tikai bez tās vardarbības. Viņa vecāki dzīvoja laimīgi līdz viņa 10 gadiem, tad izšķīrās, bet turpināja dzīvot kopā. Šausmas – ļoti smaga emocionāla vardarbība pret visiem ģimenes locekļiem. Viņš stāstīja, ka toreiz esot pie sevis raudājis. Tā māja joprojām intrigu, kašķu pilna – mēs sākām dzīvot kopā, abi kopā no turienes aizlaidāmies, jo es atsacījos tādā murgā dzīvot kopā ar viņa vecākiem un pārējiem radiem, kas vēl tur dzīvo. Mans vīrs nav runīgs un lieku nerunā, bet, kad pārcēlāmies paši uz savu dzīvesvietiņu, viņš man teica paldies."

Kad no tēva gluži vienkārši ir kauns

"Vecāki izšķīrās, kad man bija seši gadi. Nezinu, kāpēc, bet man bija kauns, ka viņš ir mans tēvs. Viņam bija tendence pazust, iedzert, tēlot upuri un melot, kā arī krāpt mammu. Es to sapratu pat savos piecos sešos gados. Pēc tam, kad vecāki izšķīrās, tēvs par mani neinteresējās. Izvairījās no alimentiem. Man kaut kā gribējās ar viņu tikties, bet viņš izvairījās no manis un meloja. Apsolīja, ka savā dzimšanas dienā varēsim kopā pavadīt laiku, vēlāk ignorēja mani. Kad vienreiz biju pie viņa ciemos (dzīvo kopā ar savu mammu jeb manu vecmammu), saslimu un gulēju gultā, temperatūra cēlās. Tētis teica, ka aizies uz veikalu vai uz aptieku pēc zālēm. Pa to laiku vecmamma rūpējās par mani, un tētis bija ilgi, ilgi prom. Vēlāk izrādījās, ka bija "aizsēdējies" spēļu zālē. Aizmirsa par mani. Mamma atbrauca pēc manis un aizveda, bija tik mierīga, neko sliktu neteica. Es brīnos, kā viņa varēja būt tik mierīga.

Dzīvojām tā, it kā nekas nebūtu noticis, mamma labi turējās, bet tētis nedeva mammai šķiršanās papīrus. Izvairījās no viņas. Pēc vairākiem gadiem, kad mammai izveidojās attiecības ar citu vīrieti un mamma vēlējās apprecēties, viņa gribēja paātrināt šķiršanās procesu, bet tēvs tieši bremzēja visu.

Tēvs pazaudēja darbu, nestrādāja un "sēdēja" uz pabalstiem, sāka pārmērīgi lietot alkoholu. Beigu beigās izrādījās, ka viņam bez manis ir vēl "neatzīti" bērni. Lielu nosodījumu par to, ka vecāki oficiāli izšķīrās, saņēma mana mamma no savas bijušas vīramātes jeb manas vecmammas no tēva puses, uzskatot, ka nav pieļaujami, ka manai mammai ir sākusies jauna dzīve un ir cits vīrietis. Vecmamma mēģināja mani noskaņot pret mammu.

Pēc gadiem uzzināju, ja viņš ik pa laikam uzmeklē mani sociālajos tīklos un stāsta par mani citiem cilvēkiem – kā viņš lepojoties ar mani. Un stāsta lietas, kas nav, nezinu, kur tēvs kaut ko tādu ir izdomājis. Mani izaudzināja mamma un omīte (mammas mamma), un paldies viņām par to."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!