Sapnis 'lēti un labi' apmācīt visus bērnus reizē ir izsapņots
Foto: Shutterstock

Var lēti, visus reizē un slikti. Vai dārgi, individuāli un labi. Kāpēc tā? Laikiem mainoties, ir mainījušies arī tikumi. Vecāki vairs nemāca bērnus būt pacietīgiem. Bērni, kas sāk apmeklēt mācību iestādes, ar katru gadu aizvien grūtāk pakļaujas pieaugušā vadībai.

Daļa vecāku, kuru bērni nepakļaujas un nepieņem robežas, nezina, ko darīt, un pārdzīvo, citi par to pat jūtas lepni. ''Manējais vakar izlamāja skolotāju, nu, vai nav ziķeris?''. Bērnu paciesties un pakļauties vadībai īsā laikā iemācīt nav iespējams. Tāpēc droša apmācība esošajos apstākļos bieži vien nav iespējama. Ierēdņi, kas nosaka mācību procesa kārtību, to neņem vērā. Pret skolotājiem ir rosinātas tiesvedības.

Bērnu ar uzvedības traucējumiem skaits vēl nav liels, bet tas aug, un viņi jau tagad rada traumas un traucē mācības. Tāpēc izglītības iestāde no vietas, kur mācīties jaunas zinības un prasmes, pārvēršas par vietu, kur pedagogs cenšas nepieļaut traumas, jo par tām viņam pārmet vairāk nekā par audzēkņu nesekmību. Oponenti saka ''tās smagās traumas, nu tās jau gan, par laimi, tik bieži negadās''. Cik traumēti bērni mēnesī, jūsuprāt, ir tā robeža, kas jāpārsniedz, lai par šo jautājumu ''drīkstētu'' sākt runāt? Jūsu salīdzinājums ''skolotājs – videoiekārta'' ir trāpīgs. Skolotājam nebūtu jāstrādā par uzraugu un jāatbild par ierēdņu kļūdainu lēmumu sekām. Skolotājam būtu jāmāca tie bērni, kuri grib mācīties. Par tiem, kas negrib vai nespēj pieņemami uzvesties, būtu jāatbild skolotāja palīgam, asistentam, vai speciālajam skolotājam, kuram piemērotos apstākļos viņš būtu vienīgais audzēknis.

Mana viedokļraksta pirmo daļu var lasīt šeit.

Ir vajadzīga sabiedriska diskusija un skaidrojums

Es ceru, ka skolotāji mierīgi padomās, vai viņi grib uzņemties atbildību par ierēdņu kļūmīgajiem lēmumiem, un uzrakstīs. Cienījāmie vecāki un pedagogi, redzot, kā aug bērnu traumatisms izglītības iestādēs un prasmīgi pedagogi pamet darbu, es uzskatu par bērnu ārsta pienākumu ierosināt publisku diskusiju par nepieciešamību katram bērnam ar uzvedības traucējumiem bez birokrātiskiem šķēršļiem piešķirt asistentu ne vēlāk kā divu nedēļu laikā, balstoties uz izglītības iestādes pedagoga un psihologa kopīgu rakstisku pieprasījumu. Tas ļautu gan bērniem, gan pedagogiem nākt uz izglītības iestādi ar prieku, jo tajā mainītos gaisotne no skaļas, nedrošas un negatīvas (Nesit! Nemet! Nerauj! Nokāp no galda!) uz patīkamu, mierīgu un attīstošu (Paskatieties, kādā krāsā ir šī kļavas lapa?).

Ierosinājuma tālākais liktenis ir jūsu rokās

Tas, ka jūs paužat neapmierinātību privātās sarunās, nelīdz, jo politiķi un nozares vadība, kuri nosaka jūsu darba apstākļus, to neuzzina. Neplānoti šis raksts ir kļuvis par socioloģisku testu pedagogu godaprātam un misijas sajūtai, ar ko pedagogi mēdz publiski lepoties. Apspriedieties ar kolēģiem. Par laimi Latvijā ir pasaulē labākais internets. Ja kolēģis no Rīgas grib ar kolēģi Rēzeknē apspriesties par to, kas traucē mācīt bērnus un kā to labāk novērst, vairs nav divas dienas jāsalst, braucot ar zirgu. Ja jūs gribat publiski aizstāvēt savus uzskatus, nav ar plakātu jāstāv tirgus laukumā. Ja jūs piekrītiet, ka bērniem ar uzvedības traucējumiem ir nekavējoties vajadzīgs asistents, tad atbalstiet ierosinājumu, rakstot savu, vai kolektīvu komentāru augstākstāvošai instancei un medijiem. Vēl arvien Latvijā ir ar likumu noteikta vārda brīvība.

Ja zināt labāku risinājumu traumatisma novēršanai un mācību apstākļu uzlabošanai, neturiet sveci zem pūra, rakstiet turpat. Norādiet, kur es kļūdos. Izpildiet savu misijas mājasdarbu, dodiet savu ieguldījumu izglītības sistēmas un kolēģu darba apstākļu uzlabošanai – ziedojiet piecas minūtes sava viedokļa publicēšanai. Skaidrojiet sabiedrībai ar piemēriem no dzīves. Mūsu valsts nākotnes - mūsu bērnu un mazbērnu bērnība 15 gadus astoņas stundas dienā paiet izglītības iestādēs.

Ja jūs izlemsiet neskaidrot sabiedrībai, kāpēc un kāds atbalsts jums ir vajadzīgs, tad sabiedrības atbalstu jūs, nudien, neesat pelnījuši. Visiem gribas lielāku algu un labākus darba apstākļus. Kāpēc atbalstīt tieši pedagogus? Ja jums pieliks pie algas, vai bērnu traumatisms mazināsies? Kurš atbildēs, ja kāds bērns zaudēs redzi? Ja jūs būsiet sabiedrību un ierēdņus brīdinājuši, un ar piemēriem parādījuši, ka apstākļi ir nepieņemami, bet nebūsiet uzklausīti, jūs nevarēs vainot. Vainīgi būs ierēdņi, kas nedara savu darbu. Ja jūs būsiet bez iebildumiem piekrituši strādāt apstākļos un ar bērniem, kurus jūs nespējat kontrolēt, jūs būsit apņēmušies neiespējamo. Jūs katrs personīgi būsiet notikušajā morāli, iespējams, arī juridiski līdzvainīgi. Kurš nosaka apstākļus izglītības iestādēs – pedagogi, vai ministrijas ierēdņi? Ja jūs esat ierēdņiem prasījuši palīdzību un šī palīdzība ir noraidīta, vai jūs esat par to plaši stāstījuši vēlētājiem?

Kā demokrātiskās valstīs uzlabojas strādājošo darba apstākļi un dzīves līmenis

Sasāpējis jautājums tiek publiski diskutēts. Tie, kuri ir iesaistīti, brīvi izsaka savas domas. Ja domas netiek uzklausītas, nozares darbinieki atsakās strādāt, tāpēc tā notiek reti. Politiķi uzmanīgi seko līdzi sabiedrības noskaņojumam un pieņem lēmumus, kurus sabiedrība atbalsta. Ja diskusijas nav, politiķi saprot, ka vēlētājus šis jautājums neinteresē, un izglītības sistēma strādā lieliski. Ministrija, ja tā tiešām vēlētos uzlabot stāvokli, lūgtu pedagogiem sūtīt ieteikumus pedagogu darba apstākļu uzlabošanai un pēc publiskas izvērtēšanas piešķirtu prēmijas labākajiem priekšlikumiem. Tas visefektīvāk uzlabotu sistēmas darbu, jo darba darītāji vislabāk zina, kas viņiem palīdzētu strādāt labāk. Naudu prēmijām varētu ņemt no ''izglītības attīstības projektiem''. Ministrija to nedara, tātad nesaskata problēmu.

Asistents katram bērnam ar uzvedības traucējumiem

Ja bērni klausa mazāk, grupiņām ir jākļūst daudz mazākām, lai audzinātājs varētu katram bērnam veltīt vairāk laika individuāli. Bet tas ir dārgi, tāpēc tā nenotiek. Asistents sabiedrībai izmaksā lētāk nekā skolotāji, jo, lai katram bērnam varētu veltīt vismaz 10 minūtes stundā, grupiņā nevar būt vairāk par sešiem bērniem, tātad pedagogu skaits būtu trīskāršojams. Arī tad bērniem ar uzvedības traucējumiem būs vajadzīgs asistents, lai jaunās, nenorūdītās skolotājas labprātāk paliktu strādāt atbilstoši savai izglītībai un aicinājumam.

Šodien kādā pirmsskolas izglītības iestādē atkal kāds bērns ar uzvedības traucējumiem sviež rotaļlietu pāri telpai. Laimējas, jo nevienam netrāpa. Tas notiek acumirklī. Audzinātāja to nevar novērst, jo nekas iepriekš neliecināja par ieceri mest. Lai nepieļautu traumu, viņai visu laiku būtu jāsēž blakus bērnam ar impulsu kontroles traucējumiem. Tad viņa nevarētu novadīt nodarbību pārējiem. Tāpēc ir vajadzīgs asistents. Vai arī rotaļlietas nevar dot nevienam, bet tās ir attīstošas. Šo problēmu nevar atrisināt, pedagogiem pieliekot piecus procentus pie algas, bet nemainot kārtību. Aizstāt cietās rotaļlietas ar mīkstajām nav jēgas, jo bērns ar uzvedības traucējumiem reizēm negaidīti uzsāk kautiņu par jebkuru priekšmetu, pat krēslu, uz kura kāds jau sēž, ja arī viņš grib tieši tur sēdēt. Lielākajai daļai bērnu gada laikā izdodas iemācīt ievērot robežas. Viņiem asistents ir vajadzīgs tikai uz brīdi, bet nekavējoties. Bērniem ar impulsu kontroles traucējumiem, kuri nespēj atturēties un nepadodas audzināšanai, asistents būs vajadzīgs ilgāk.

Sapnis 'lēti un labi' apmācīt visus bērnus reizē ir izsapņots
Foto: PantherMedia/Scanpix

Ir jābūt vismaz vienam papildu asistentam uz izglītības iestādi. Viņu aicina, ja kāds asistents viens vairs netiek galā. Asistentiem, tāpat kā ugunsdzēsējiem, tāpat kā pieredzējušiem ārstiem slimnīcas uzņemšanā, ir jāmaksā par to, ka viņi ir pieejami, neatkarīgi no tā, vai šodien ir ugunsgrēks vai nav.
Ja bērni kļūst skaļi un nevadāmi, arī bērni ar uzmanības deficītu vairs nemācās no pedagoga, jo vēro un mācās no bērna ar uzvedības traucējumiem. Audzinātājām troksnī nākas pacelt balsi. Jūtīgi bērni to pārdzīvo, no rītiem raud un negrib iet uz izglītības iestādi. Emocionāli traumatiska vides ietekme bērnībā atstāj sekas. Asistenti to novērstu.

Politiķi un ierēdņi izglītības kārtību varētu viegli mainīt tūlīt, ja vien jūs, vēlētāji – pedagogi un bērnu vecāki – to prasītu. Pedagogi, kuru uzraudzībā ir bērni ar uzvedības traucējumiem, neiet pēc atbalsta pie iestādes vadības un iestādes vadība neiet pie nozares vadības, jo ministri gadu no gada stāsta – izglītībai nav naudas, līdz cilvēki to pieņem kā patiesību. Tā nav taisnība, medicīnai un izglītībai naudas nav tikai tāpēc, ka tā tiek novirzīta citur. Deputātu un ministru algas, ''atbilstoši ekonomikas kāpumam'' pēdējos četros gados ir kāpušas ievērojami. Pedagogi samierinās ar apstākļiem, jo baidās kļūt par smagu nastu, no kā jātiek vaļā – personu, kas neiekļaujas kolektīvā, vai netiek galā ar savu darbu.

Sabiedrība nezina patieso stāvokli

Daļa iestāžu vadītāju negadījumus izlīdzina – ar cietušā vecākiem sirsnīgi izrunājas, rosina just līdzi. ''Pāridarītājs taču arī ir tikai bērns, turklāt ar īpašajām vajadzībām. Mēs viņa mammai likām parakstīties, ka viņa ir informēta par notikušo. Iztēlojieties, cik šausmīgi viņa jūtas. Mēs visi – pedagogs, psihologs un šī bērna vecāki – darām visu, kas mūsu spēkos. Jūsu bērniņš, neskatoties uz zilumu, par laimi ir vesels... Mums tiešām trūkst kadru''. Cietušā mamma iztēlojas un saprot. Un nesūdz izglītības ministriju civilprocesā, kaut arī varētu, jo tiesības mācīties drošā vidē ir pārkāptas ministrijas ierēdņu izdomāto mācību apstākļu dēļ.

Vai pirms kādas no reformām kāds no ministrijas ir plaši publiski diskutējis ar darba darītājiem – pedagogiem? Pirmsskolas iestādes pedagogi un cietušo vecāki skaita mēnešus, kas jāiztur, līdz bērnam ar uzvedības traucējumiem pienāks laiks doties skolā, tad tā jau vairs nebūs ''mūsu'' bēda.
Vērtējot patieso stāvokli izglītībā, ir jārēķinās, ko bērniem šajos apstākļos spēj iemācīt nevis pāris virtuozi pedagoģijas viedokļu līderi vai privātu izglītības iestāžu skolotāji, kas katrs apmāca nelielu bērnu skaitu un kur par visu maksā vecāki, kas tāpēc ir ieinteresēti sadarboties ar skolu, bet pedagogu lielākā daļa, kas, tāpat kā ārsti, šobrīd ir cienījamā vecumā un apstākļu nogurdināti.
Jaunie, iepazīstināti ar darba apstākļiem, prasībām un algu, brīdi pastrādā, pēc vecāku sapulces izmisumā izraudas spilvenā par sapņu neatbilstību īstenībai un aiziet. Tiesa, darba apstākļiem pasliktinoties, sāk aiziet arī pieredzējušie pedagogi un auklītes. Līdzīgi kā neiespējamu apstākļu dēļ daļa auklīšu no sociālās aprūpes iestādēm vai nu aiziet, vai kļūst ciniskas, par ko stāstīju šajā rakstā.

Tāpēc trūkst darbinieku. Tas stāvokli pasliktina. Izglītības iestādes vadītājam atrast vietā jaunus pedagogus šobrīd nav viegli, jo darbā piesakās arī alkoholiķi un personas ar psihiskām novirzēm, kas ''tik ļoti mīl bērnus'', ka alga vai darba apstākļi nav svarīgi. Citi ''palaiž rokas''. Ne visus uzreiz izdodas atpazīt pēc deguniem. Kad es gāju bērnudārzā, palaidņus bija pieņemts ievest tualetē, kur citi neredz, un nopērt. To darīja abas audzinātājas un to zināja auklīte. Tāpēc atmiņas par gaisotni bērnudārzā man ir nepatīkamas. Mūsdienās miesas sodi ir nelikumīgi. Ja bērnudārza grupiņā ir tikai divi pieaugušie, tad kāds no viņiem ik pa laikam ar bērniem ir viens. Tāpēc vadītājam nav viegli pierādīt, ka jaunais darbinieks kādu bērnu ar uzvedības traucējumiem ir fiziski ietekmējis.''Es tiešām nezinu, kāpēc tā auss ir tik sarkana....''

Valda kļūdains uzskats – ja pedagogs nevar nodrošināt mācību procesu jebkuros apstākļos, viņš ir slikts pedagogs. Tie, kas tā uzskata, – lūdzu, novadiet paraugstundas vienu nedēļu no vietas, visā dienas garumā valsts izglītības iestādē, kurā ir bērni ar uzvedības traucējumiem un darbinieku skaits nav pilnībā nokomplektēts (gripa, dekrēts un citi likumīgi iemesli). Praktiski parādiet, kā to panākt.

Source

Cālis.lv

Tags

Bērni Bērnu audzināšana Bērnudārzi Izglītība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form