Par Agnesi, par to, cik sarežģīts ceļš ģimenei bijis līdz diagnozes apstiprinājumam, par piedzīvoto un trūkumiem bērnu psihiskās veselības aprūpē stāsta viņas mamma Linda. Lai sargātu bērna intereses, gan meitenes, gan mammas vārds ir mainīts. Savukārt par to, kas ir selektīvais mutisms, stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu psihiatrs Dr. Ņikita Bezborodovs un psiholoģe Inese Taube.
Linda stāsta, ka meita ģimenē ir pirmais bērns, ļoti gaidīts un lutināts. Kad Agnese bija pavisam maza, ģimene domāja, ka viņa vienkārši pēc dabas ir klusāka, mierīgāka. Kad sastapušās ar svešiem cilvēkiem, vienmēr nodūrusi galvu un mammai savas vēlmes paziņojusi, čukstot ausī. "Ne "paldies", ne "uz redzēšanos" nevienam cilvēkam," atminas mamma. Ar savējiem meitene runā vienā laidā, arī ar saviem vienaudžiem, taču mute ciet, ja sastopas ar svešu pieaugušo.
Bērnudārza laiks – klusējot pret audzinātājām, pļāpājot ar rotaļu biedriem
Agnese trīsarpus gadu vecumā sāka apmeklēt bērnudārzu, un mamma jau audzinātājas bija brīdinājusi, ka varētu rasties problēmas saziņā ar meiteni, uz ko bijusi saprotoša reakcija. Turklāt ar bērniem Agnese taču sarunājās, arī saprata un izpildīja visas audzinātāju prastības, tikai ar viņām nerunāja. Cerējuši, ka dārziņā, vidē, kur apkārt ir tik daudz vienaudžu, meitene sāks runāt arī ar pieaugušajiem, bet nekā... Un tad jau arī parādījušās pirmās sūdzības – ka Agnese neskaitot dzejoļus, kā to dara citi bērni. Tieši tas pats bija arī otrajā bērnudārza apmeklēšanas gadā, bet meitene, piemēram, korī ar citiem bērniem arī dziedāja, tikai ne solo... Linda iezīmē tipisku bērnudārza ainiņu – Agnese spēlējas un runājas ar citiem bērniem, pienāk audzinātāja – un viņai tūliņ pat mute ir ciet.
Bērnudārzā bija pieejams psihologs, kurš sarunās ar meiteni un ģimeni atzina, ka Agnese ir attīstīts bērns un tā mēdzot būt, mierinot, ka neko īpašu nevajag darīt un ka parasti līdz pusaudžu vecumam problēmas pazūdot.
Tikmēr bērnudārza audzinātājas sāka kļūt jau neiecietīgākas, nereti bija dusmīgas. Viņas nesaprata, kā tā var būt, ka bērns pat nepasaka "paldies" un "uz redzēšanos". Linda stāsta, ka meita ik pa laikam vesta uz smilšu terapijas nodarbībām, tāpat katru gadu gājuši pie psihologiem – viena, otra, trešā, bet neviens tā īsti nav spējis palīdzēt. Un, protams, visas vizītes ir par maksu, turklāt ģimenes ārsts nekādus citus risinājumus neieteica. Linda norāda, ka "Agneses nerunāšanas lietā" ir ieguldīti teju visi brīvie līdzekļi, taču Latvijā speciālistiem nav pieredzes "šādas diagnozes ārstēšanā", lai gan, pēc pasaules datiem, uz 1000 bērniem septiņi ir tādi kā Agnese. Tā ģimene taustoties meklēja, kā palīdzēt bērnam, taču velti, nekas nemainījās, līdz pienāca skolā iešanas vecums.
"Tikai tagad, kad meita jau sasniegusi 10 gadu vecumu, esam attapušies, ka ir šāda lieta – selektīvais mutisms. Visu laiku maksājām speciālistiem, paši meklējām informāciju internetā. Skumji, ka mums nav speciālistu, kas varētu palīdzēt. Piemēram, citās valstīs ar šādiem bērniem vienlaikus strādā četri speciālisti – psihologs, psihiatrs, neirologs un logopēds, roku rokā, bet mums? Portāla "Cālis" forumā iepazinos ar mammu no Latvijas, kura dzīvo Vācijā un arī audzina šādu bērnu. Norunājām šovasar satikties, redzēs, kā divi vienaudži ar līdzīgām īpatnībām komunicēs," stāsta Linda.
Skolas dzīve
Ņemot vērā meitenes grūtības kontaktēt ar svešiem pieaugušajiem, ģimene centās sameklēt iespējami piemērotāku skolu. Bija iespēja iet divās skolās, bet izvēlējās mazāko, cerot, ka šajā vidē meitene jutīsies labāk. Izrunājoties ar skolas vadību, ģimene saņēma pretimnākšanu, un Agnese sāka iet skolā. Un viss bija pa vecam – ne vārdiņa ar skolotājiem. Toties mājās meitene bija pat ļoti runātīga. "Agnese mājās bija ļoti skaļa, runāja vienā laidā, teikumi bira kā pupas. Laikam jau viņa visu, ko dienas gaitā ar acīm redzējusi, vēlējās izteikt skaļi," stāsta Linda.
Apraksti ārzemju interneta lapās liecina, ka daudziem bērniem ar šādu īpatnību nepatīk trokšņi, viņi bieži auguši ģimenē, kur vienlaikus lieto vairākas valodas, taču nekas no tā visa neattiecas uz Agnesi. Pirmkārt, ģimenē sarunājas tikai latviešu valodā un ģimene nekad nav dzīvojusi ārpus dzimtenes. Otrkārt, Agnesei pat ļoti patīk trokšņi un sabiedrība – viņa dzied, dejo, zīmē, apmeklē jāšanas nodarbības, kādu laiku nodarbojusies ar mākslas vingrošanu. Kā saka mamma Linda, viņa pati ir izteikusi vēlmi darīt tik daudz lietu un ģimene iespēju robežās visas šīs vēlmes apmierinājusi, klusi arī cerot, ka kaut kas varētu palīdzēt pārvarēt runāšanas barjeru. Arī basketbols bijis Agneses hobijs, bet tikai kādu laiku, ļoti iespējams, te arī aizskarts jautājums par viņas klusēšanu kontaktā ar pieaugušajiem. No piecu gadu vecuma meitene apmeklē mākslas skolu, kas viņai ļoti, ļoti patīk un savā veidā pilda arī mākslas terapijas funkcijas. Tāpat arī ģimene bija lasījusi, ka saskarsme ar zirgiem varētu palīdzēt – tie ir lieli un iedrošina, noņem saspringumu un stresu, un Agnesei ļoti patīk zirgi. Viņa pat sapņo par savu personīgo zirgu. Tā nu jau vairākus gadus meitene reizi nedēļā apmeklē jāšanas nodarbības.
Mamma atzīst, ka nekas no darītā nav palīdzējis, turklāt neviens speciālists arī nespēj izskaidrot, kādēļ meitene nerunā. Viens psihologs, pētot Agneses zīmējumus, izteicis versiju, ka agrīnā vecumā meiteni ir nobiedējis kāds vīrietis. Kad mamma meitai vaicājusi, vai tā ir, saņēmusi atbildi: "Nē taču!" Kad Agnesei vaicā, kādēļ viņa nerunā ar svešiem pieaugušajiem, viņa izvairās no atbildēm. "Beidz! Tāpēc... Neteikšu..." – tas ir viss, ko viņa paskaidro, precīzāk sakot, nepaskaidro. Agnese izvairās no šāda veida jautājumiem.
Ja sākotnēji skolā Agneses īpatnība tika uztverta saprotoši, tad tagad skolotāji tomēr sākot iebilst. Piemēram, apgūstot svešvalodas, runāšanas daļa nevarēs tikt novērtēta, ja viņa nerunā. Patlaban visu, arī dzejoļus, kas jāmācās no galvas, meitenei ļauj rakstīt. Taču skolas vadība ģimeni ir lūgusi apmeklēt speciālu komisiju, kuras locekļi varētu izsniegt oficiālu apstiprinājumu, kas ļautu skolai pieņemt atbildes rakstveidā.
Pussolītis uz priekšu – vairāku gadu rezultāts pēc vizītēm pie speciālistiem
Darīts ir daudz, lai meitene varētu komunicēt ar visiem, taču izdevies pavirzīties tikai vienu mazu pussolīti uz priekšu. Ja kādreiz Agnese savu sakāmo citu pieaugušo klātbūtnē mammai vai tētim pateica tikai austiņā, tagad, ja atrodas vienā telpā ar citiem, viņa to dara, visiem dzirdot. Piemēram, pie ģimenes ciemos atbraukuši draugi, visi pie galda mielojas. Agnese, tiesa, vēršoties tikai konkrēti pie mammas vai tēta, spēj skaļi pateikt: "Mammu, padod man..." Nepievēršot uzmanību svešajiem, bet konkrēti uzrunājot kādu no tuvajiem. Tas arī ir tas pussolītis. Tie paši ģimenes draugi, uzrunājot Agnesi, nekādu atbildi nesaņems.
Linda stāsta, ka laukos dzīvojošā 89 gadus vecā vecvecmamma, kura nu jau pāris gadu kā devusies mūžībā un ar kuru ģimene tikās vidēji divas reizes gadā, vēl šai saulē esot, žēli nopūtusies un sacījusi: "Žēl gan, tā arī nesagaidīšu sadzirdēt, kā mazmazmeitiņa runā."
"Agnesei skolā notika psiholoģiskā testēšana. Desmit gados viņas garīgā attīstība tika novērtēta 14–15 gadus veca bērna līmenī. Mums jau visu laiku ir tā cerība, ka pāries. Mums it kā ir teikts, ka ap 12 gadu vecumu tam vajadzētu beigties, tad nu gaidām," saka Linda.
Linda daudz lasa, pat nezinot tik daudz svešvalodu, tulko visus iespējamos materiālus par selektīvo mutismu. "Un lasot uzzināju – ja savlaicīgi problēma netiek risināta, tas var palikt uz mūžu. Tas man uzdzina bailes, jo arī ģimenes ārsts mūs nekur tālāk nav virzījis, tagad tikai reāli sāk kaut ko darīt. Lai gan padomāju – kad Agnese pati būs pieaugusi, tad jau arī citi pieaugušie būs viņas vienaudži," smejot spriež Linda. Jā, visos vecumos ar saviem vienaudžiem Agnese komunicē, arī ar abiem jaunākajiem brāļiem.
Palīdzība savulaik meklēta arī pie dziednieka, kurš par meiteni teicis: "Ar viņu viss ir kārtībā, lai tie citi viņu liek mierā. Skolotāji paši ir jāved paārstēties." Tagad mamma atminas, ka Agnese, maza esot, redzējusi to, ko citi neredzēja. "Nezinu, vai tam var ticēt, bet, iespējams, meita, maza esot, redzēja auras. Viņa man kādreiz teica – re, kur kaut kas zaļš (vai zils) aizlidoja! Es paskatos, nekā nav, bet viņa tā kā redzēja kaut ko pārdabisku," stāsta Linda, piebilstot, ka tā meita sacījusi vien agrīnā bērnībā, vairs ne.
Patlaban, kad ir skolēnu vasaras brīvlaiks, Agnesei atkal atrasts cits psihologs. Šī speciāliste minējusi, ka pie viņas sāk runāt visi bērni. "Nezinu, cerēsim, ka tā arī būs. Pēc trešās nodarbības bija tā, ka Agnese no psiholoģes tālruņa viņas klātbūtnē mums piezvanīja un teica, ka varam nākt viņai pakaļ. Arī tas jau ir daudz. Bet vispār viss ir miglā tīts, mums ir tikai cerība, esmu arī sazinājusies ar Selektīvā mutisma asociāciju ASV, bet atbildi vēl neesmu saņēmusi," par nākotni bilst Linda.
Viņa arī saka, ka ģimene visādi mēģina meitu iedrošināt, uzticot pienākumus un liekot izpildīt dažādus uzdevumus. Piemēram, kad ģimene ceļo, Agnesei dod karti, lai viņa visiem teiktu, kur jābrauc, kur jāiet. Netālu no skolas ir kiosks, un meita labprāt pati iet iepirkties. Vienmēr viņa mājās atnākusi ar iepriekš gribēto preci, bet... Izrādās, Agnese sev vēlamo paprasa, rādot ar pirkstiem – norādot uz konkrētu preci un tad ar pirkstiem parādot skaitu. To mamma uzzinājusi no pārdevējas, kura reiz viņai taujājusi: "Vai jūsu meita nerunā?" Runā, runā, un kā vēl! Taču ne jau ar svešu tanti kioskā!
Kas ir selektīvais mutisms: iemesli, izpausmes un ārstēšana
Selektīvā mutisma pamatā ir trauksmes spektra traucējumi. Kā skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu psihiatrs Dr. Nikita Bezborodovs, tā izpausmes ir – bērnam ir normāla attīstība, tostarp valodas, bet viņš nerunā konkrētās sociālās situācijās. Vārds selektīvs to arī nozīmē – konkrētā situācijā. Trauksmes spektra traucējumi patiesībā ir ļoti daudziem bērniem, tā izplatība var būt pat lielāka par Agneses mammas piesauktajiem skaitļiem – septiņi bērni uz 1000, taču lielai daļai bērnu traucējumi ir pārejoši.
Piemēram, bērns sāk apmeklēt bērnudārzu vai skolu, tā viņam ir jauna vide, un, kamēr notiek adaptācijas periods, bērns var nerunāt. Taču, tiklīdz viņš saprot, ka jaunā vide ir gana laba, tajā nav nekā apdraudoša, bērns sāk runāt. To pašu var attiecināt uz nervu tikiem – tie var parādīties pie kādas situācijas, bet tiklīdz trauksme zudusi, tiki pāriet. Tomēr daļai bērnu selektīvā mutisma simptomi var saglabāties ilgāku laiku, un arīdzan sākt nozīmīgi traucēt, un šajā brīdī šī nerunāšana kļūst par psihiatrijas diagnozi, saka Bezborodovs.
Bērns normāli runā sev pazīstamā situācijā, bet nerunā svešā. Un iemeslu šādiem traucējumiem var būt vairāki. "Pie psihiskiem traucējumiem nekad nav viena iemesla, tas vienmēr jāskatās plašāk. Iemesli vienmēr ir kompleksi," uzsver psihiatrs. Kā viens no iemesliem šādiem traucējumiem var būt, piemēram, ja kādam ģimenē ir novērotas garastāvokļa maiņas, vecākiem ir bijis selektīvais mutisms, savā veidā šis iemesls ir ģenētisks vai mikrobioloģisks. Vēl nerunāšanu var provocēt kādi dzīves notikumi, taču viss jāskatās kompleksi – kopā vērtējot gan šos mikrobioloģiskos, gan vides faktorus. Nereti šādai diagnozei pamatā var būt ģimenes modelis, disfunkcijas, pieķeršanās traucējumi.
To pašu apstiprina arī psiholoģe Inese Taube, kura novērojusi, ka vecāki nelabprāt runā paši par savām iespējamām problēmām. Un bērns ar šādiem simptomiem reaģē uz situāciju ģimenē. Bērns var būt kā grūtību atklājējs. "Bērns ar saviem simptomiem rāda, kas notiek ģimenes sistēmā. Un bieži vien ģimenēm ir ērti, pat labi, ja ir šādi traucējumi, jo tad visa uzmanība var tikt veltīta bērnam, nerunājot par īstajām problēmām," uzsver Taube.
Mazam solītim vajag daudz prakses. Protams, gaidīt ir grūti, taču mums, cilvēkiem, ar vienu pieskārienu nepietiek, lai atkal viss būtu kārtībā
Psihiatrs Bezborodovs uzsver, ka lielākoties šie traucējumi ir pārejoši, bet tiem bērniem, kuriem tie ir izteikti, ir jāņem vērā – jo ilgāk tie saglabājas, jo kļūst hroniskāki, jo mazāka iespējamība, ka paši no sevis pāries.
Ārsts min kādu piemēru no savas prakses – atvests 13 gadus vecs pusaudzis, kas nekad skolā nav runājis. Līdz tam vecāki ne pie viena speciālists nebija vērsušies. Šis bērns runājis ar mammu, māsu, nedaudz ar vecmammu un ļoti nedaudz sazinājies ar tēti. Vienlaikus bērnam skolā bija ļoti labas sekmes, bet traucējumi ilguši jau sešus gadus. Ārsts atzīmē, ka šādā situācijā ir ļoti grūti mainīt uzvedības stereotipu. Līdz ar to svarīgs aspekts ir – jo agrāk bērnam tiks sniegta palīdzība, jo lielāka varbūtība, ka izvēlētā terapija sniegs gaidīto rezultātu.
Kā var palīdzēt vecāki un skolotāji? Pirmkārt, jāapzinās, ka tas prasīs zināmu pielāgošanos. Daļai bērnu, kā jau iepriekš minējām, nekādas īpašas terapijas nebūs nepieciešamas. Un noteikti jāņem vērā – bērnu nedrīkst piespiest runāt vai vēl trakāk – lamāt par to, ka viņš nerunā, tādā veidā spriedze tikai pieaugs.
Labākais variants, kāds varētu būt skolu vidē – nespiest runāt, bet bērnam radīt situācijas, lai dabiskā veidā radītu nepieciešamību runāt. Psihiatrs norāda, ka labākā izvēle nebūs, ja skola pilnībā pieņems šādu bērnu, neradot vajadzību runāt, jo tādā veidā palielinās iespējamība, ka nerunāšana kļūs hroniska. Tātad vislabāk – nepiespiest, bet mēģināt meklēt situācijas, kurās bērns nevarētu iztikt bez runāšanas.
Antidepresanti nav burvju nūjiņa
Ja trauksme ir ļoti augsta, tā ir jāārstē. Pamata palīdzība ir psihoterapija. Kā norāda ārsts, metodes ir dažādas. Ja bērns ir mazs, vislabākais būtu ģimenes psihoterapija, jo šajā vecumā bērna resursi nav tik lieli, lai tos varētu izmantot pilnībā, savukārt ģimene ir tā vide, kur bērns attīstās, līdz ar to terapijā būtu jāiesaistās visai ģimenei. Turklāt ļoti bieži iemesli nerunāšanai meklējami tieši ģimenes struktūrā, norāda psihiatrs.
Jā, bērnam var palīdzēt arī smilšu, mākslas, drāmas, kustību terapija, bet speciālistam jābūt ar labu kvalifikāciju, un nepietiek ar 10 nodarbību ciklu, seansiem noteikti jābūt daudz ilgākiem, uzsver Bezborodovs.
To pašu min arī psiholoģe Taube, uzsverot, cik svarīgi ar bērnu strādāt ilgstoši. Viņa akcentē faktu, ka jaunas sinapses (neironu saskares vietas) veidojas aptuveni pēc sešiem mēnešiem, un tas notiek tikai tad, kad ir saņemta pieredze. Turklāt jāuzsver, ka jaunu sinapšu veidošanās ir ļoti svarīgs process nervu sistēmas attīstībā. Skaidrākā valodā – organismam viens un tas jāatkārto daudz, daudz reižu, lai to pieņemtu. "Mazam solītim vajag daudz prakses. Protams, gaidīt ir grūti, taču mums, cilvēkiem, ar vienu pieskārienu nepietiek, lai atkal viss būtu kārtībā," saka Taube.
Kas attiecas uz lielākiem bērniem, kā stāsta Bezborodovs, viņiem varētu mēģināt pielietot kognitīvi biheiviorālo terapiju. Tāpat var tikt nozīmēti medikamenti trauksmes spektra traucējumu novēršanai. Šeit tiek runāts par antidepresantiem, bet, kā norāda psihiatrs, arī tie nav burvju nūjiņa, un vislabāk varētu palīdzēt pakāpeniski mazināt trauksmi, bet paralēli nepieciešamas arī citas terapijas. Antidepresanti neiedarbojas uzreiz, atkarībā no konkrētās situācijas, tie var būt jālieto, trīs, sešus mēnešus.
Diemžēl daudzi vecāki, kuru bērniem tiek novēroti šie trauksmes spektra traucējumi, pie speciālistiem nāk novēloti. Bezborodovs apliecina, ka bērnu psihiatru Latvijā ir ļoti maz, un dažos gadījumos varbūt var izlīdzēties ar neirologu, kuri tomēr ir gana pieejamāki. Skaidrs ir viens, ka ne visi vecāki paši spēj noteikt, ka šādi traucējumi bērnam ir parādījušies un ko tie nozīmē, tad ģimenes ārstam vajadzētu būt pirmajai personai, kas tos atpazīst un nosūta pie speciālista. Ja ne ģimenes ārsts, tad arī skolas medicīnas māsa kā medicīnas aprūpes darbinieks to var darīt. Kā uzsver psihiatrs, runājot par konkrēto gadījumu, kad ar meiteni Agnesi strādājuši psihologi, viņi nevar noteikt psihiatrijas diagnozi.
Taube akcentē, ka Latvijā bērniem psihoemocionālās veselības pakalpojumi ir maksas. Tiesa, viņa zinot dažas pašvaldības, kas kādos projektos vai no sava budžeta piedāvā šo palīdzību bez maksas, taču tie ir reti izņēmumi. "Tas ir dārgs prieks, lēti tas nav," atzīst Taube.
Valsts atbalsts bērnu psihiatrijā ir niecīgs, to apliecina arī Bezborodovs. "Pie mums, Bērnu slimnīcā, ir tā retā situācija, ka mēs nedaudz nodrošinām psihiatrijas terapiju, bet tās arī ir tikai 10 nodarbības pie dažādiem speciālistiem, kas ir par maz. Tā ir situācija, kā valsts finansē šo pakalpojumu, bet ārpus Rīgas vispār šāda palīdzība nav iespējama," norāda psihiatrs. Tāpat viņš piekrīt Agneses mammas teiktajam, ka latviešu valodā nav pieejama informācija par šāda veida traucējumiem. Vēl vairāk – psihiatrs norāda, ka Latvijā informācijā par bērnu psihiatriju valda vakuums. Neviena grāmata par to nav izdota, kā vienu no pēdējām viņš atminas kaut kad septiņdesmitajos gados izdotās.
Psihiatrs apliecina, ka šādu gadījumu, kā pieminētais Agneses gadījums un vēl atsevišķi pacienti daktera praksē, nav bieži, bet ir. Bezborodovs minēja vēl vienu piemēru par kādu bērnu, kurš toreiz, kad ieradies pie ārsta, gājis 3. klasē. Mājās ar visiem runājis, skolā ar vienaudžiem arī, bet ne ar skolotājiem. Bērnam tika nozīmēta antidepresantu terapija, un viss atrisinājies.
Nedaudz iepazīstoties ar konkrēto stāstu par Agnesi, psiholoģe Taube akcentē, ka šādos gadījumos ir svarīgi saprast, kāda bija mamma gaidību laikā, kā meitene dzima, kā aizritēja viņas pirmais dzīves gads, kādas cerības uz bērnu ir liktas, varbūt, ka kaut kas no tā visa bērnu ir nobiedējis, tā, viņasprāt, ir ļoti būtiska informācija. Lai meitenei palīdzētu, ir būtiski padomāt par to, cik daudz laika vecāki velta bērnam, vai vienmēr ir pietiekami labs acu kontakts. "Varbūt jāatslābst? Dažreiz tā arī mēdz būt, tiklīdz mēs atslābstam, simptomi pazūd. Jo vairāk par tiem domā un runā, jo tie spēcīgāk izpaužas," spriež psiholoģe.
Vērtējot kopumā bērnu emocionālo stāvokli, Taube uzsver, ka par šo jautājumu vecāki Latvijā domājot visai maz. Lielā cieņā esot intelektuālā attīstība, piemirstot par emocionālo. Taču, viņasprāt, ja bērna emocionālā labsajūta ir kārtībā, intelekts nemaz nav jāattīsta, tas rodas dabiski.
Agneses mamma ar savu stāstu vēlējās dalīties, lai citiem vecākiem ļautu apzināties, ka viņi tādi nav vienīgie, lai citi ātrāk spētu nonākt līdz konkrētai diagnozei un līdz ar to – iespējami veiksmīgākam rezultātam. Ja vēlies sazināties ar Lindu, lai kopīgi meklētu risinājumus traucējumu novēršanai, raksti uz epastu calis@delfi.lv. Mēs palīdzēsim sazināties.
