Septiņi piemēri, kā vecāki parāda infantilitāti attiecībās ar bērniem
Foto: Shutterstock

Ikvienu vecāku nodarbina jautājums, kā izvairīties no problēmām attiecībās ar saviem bērniem. Tāpēc, jau grūtniecības testā ieraugot divas svītriņas, topošās mammas un tēti ar entuziasmu ķeras klāt iegādāties un lasīt grāmatas par bērnu audzināšanu. Jā, jā, mūsdienās būt vecākiem nozīmē to, ka jābūt teju otrai augstākajai izglītībai bērnu psiholoģijas un harmoniskas attīstības jomā.

Tomēr, atrodoties viens pret vienu ar reālistisku bērnu, vecāki vienalga saskaras ar virkni problēmu. Svešās, vēl neapgūtās zināšanas galvā tā vien putrojas, un vajadzīgajā brīdī pareizie rīcības algoritmi izlido no tās. Paliek vien apjukums un šaubas par sevi. Tur, kur ir laiks pieņemt pieauguša cilvēka cienīgus, atbildīgus lēmumus (un tas ir uz katra soļa), daudzas jaunās mammas un tēti jūtas kā pazaudējušās meitenītes un zēni. Lūk, kāds paradokss: šķiet, ka bērna parādīšanās personai piešķirs statusu "pieaugušais" un "nopietnais", bet tieši attiecībās ar bērniem parādās mūsu personības nenobriešana, portālā "Psychologyjournal" uzsver psiholoģe Irina Gifta.

Piesaistes teorija runā par to, ka galvenais vecāku uzdevums – būt savam bērnam par uzticamu atbalstu, nodrošināt viņu ar drošības sajūtu, izveidot cieņpilnas attiecības ar pareizu hierarhiju. Vai bērnam to var nodrošināt psiholoģiski nenobrieduši vecāki?

Tradicionālajās sabiedrībās problēma, kas saistīta ar secīgu pāreju cauri visiem izaugsmes posmiem, tika risināta, izmantojot dažādus pārejas rituālus (tā saucamās iesvētības). Turklāt tika skaidri definētas vecāku lomas attiecībā pret bērniem un bērnu attiecībā pret vecākiem. Bet bērnu audzināšanā vienmēr tika iekļauti vecāki, gudrāki klana radinieki. Tomēr mūsdienās šī tradīcija lielā mērā ir zaudēta, kā rezultātā sabiedrība kopumā ir kļuvusi infantilāka.

Sanāk tā, ka mēs, šodienas vecāki, cenšamies izaudzināt bērnus, paši nemaz vēl nepieaugot. Patiesībā tieši no tā arī rodas vairums mūsu problēmu, uzskata psiholoģe.

  • Te, starp citu, atradīsi audzināšanas noteikumus, kas var palīdzēt izaudzināt bērnus par ģēnijiem.


Ko darīt? Neradīt bērnus, kamēr paši neesam pieauguši? Taču jautājums par brieduma sasniegšanu ir process visas dzīves garumā. Turklāt, raugoties no fizioloģiskā viedokļa, pastāv noteikti ierobežojumi vislabvēlīgākajam reproduktīvajam vecumam.

To, ka mēs neesam sasnieguši dzīves gudrības virsotnes līdz tam laikam, kā mums parādās bērns, vairāk ir kā likums, nekā izņēmums. Pirmais solis ceļā uz briedumu ir sākt izsekot situācijām, kurās šī brieduma pakāpe izpaužas. Un pēc izsekošanas mēģināt sākt rīkoties no pieaugušā pozīcijas.

Tātad nobrieduši vecāki:

Ir neatkarīgi savos spriedumos

Tas nozīmē paļauties uz lēmumiem, visupirms, uz paša pieņemtiem. Mēs, vecāki, esam taču tik atkarīgi no dažādu guru domām, grāmatām par bērniem un reklāmām, ka esam gatavi bez ierunām sekot visādiem padomiem par to, kā izaudzināt ģēniju, olimpisko čempionu, pat neaizdomājoties, vai šie padomi saskan ar mūsu pašu vērtībām.

Ir lieliski, kad vecāki interesējas par bērnu audzināšanas jautājumiem, meklē un atrod psihologu un pediatru paustās domas internetā. Tomēr ir vērts veltīt uzmanību arī tam, lai visus padomus izlaistu caur sevi, atmetot tos, kas tev neder, un ņemt vērā to, kas saskan ar konkrēto situāciju. Tā vietā, lai akli sekotu tam, ko saka viens vai otrs eksperts.

Atzīst, ka vienam un tam pašam jautājumam ir iespējamas dažādas pieejas

Atliek vien apmeklēt kādu no vecāku forumiem, lai saprastu, cik gan mēs esam tālu no šī jautājumos par zīdaiņu aprūpi un bērnu audzināšanu. Piemērs tam ir daudzās karstās batālijas par tēmu, kas labāks mazulim – krūtsbarošana vai piena maisījums, kopīgs miegs vai gulēšana atsevišķās gultās, slingi vai ratiņi, pediatru ieteikta pieeja piebarošanai vai pedagoģiskā ēdināšana. Tā vien šķiet, ka nav tēmas, par kuru vecāki nebūtu gatavi pakašķēties savā starpā.

Visi vecāki un visi bērni ir dažādi, bet vienotas receptes par audzināšanu vai mazulīšu aprūpi nepastāv, lai kā mūs necenstos pārliecināt par pretējo tie, kuri pasniedz šīs receptes grāmatu vai semināru veidā. Ja vecāki ir atraduši viņiem piemērotus savu problēmu risinājumus par miega organizēšanu un zīdaiņa ēdināšanu, sapratuši, ka pusstunda multfilmu paskatīšanās bērnam nekaitēs, tad labāk mierīgi arī par to priecāties, nevis uzspiest savu viedokli citiem.

Apzinās un pieņem vajadzību rūpēties par daudz vājākajiem un bezpalīdzīgākajiem

Vieni no galvenajiem šausmu stāstiem, ar kuriem vecāki viens otru biedē, ir par to, ka bērnu var pieradināt pie rokām, krūts, vecāku gultas... Mēs tik ļoti baidāmies, ka bērni būs no mums atkarīgi, ka cenšamies viņus pieradināt būt neatkarīgiem, kad viņi nepavisam vēl tam nav gatavi: "Lai mācās iemigt pats, atsevišķā istabā", "Nevajag klēpī, liela jau esi", "Neraudi, neesi jau nekāds maziņais"...

Būt pieaugušajam nozīmē pieņemt faktu, ka pirmajā un vispār arī ilgi vēl turpmāk, laikā bērni būs loti atkarīgi no mums. Un tā nav viņu iegriba, tas nevēsta par to, ka viņi ir izlutināti vai manipulē ar mums. Tas vien ir rādītājs tam, ka mūsu bioloģiskajam tipam ir ļoti no vecākiem atkarīgi mazuļi, kas tā attīstījies laika gaitā.

Turklāt drošības sajūta, kuru bērniem sniedz sajūta, ka viņi var paļauties uz "saviem" pieaugušajiem, ieliek pamatu veselīgai piesaistei un viņu neatkarībai nākotnē, norāda psiholoģe.


Source

Cālis.lv

Tags

Bērna audzināšana
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!
Sludinājumi

Comment Form