Meiteņu vai puišu lieta?

Skolotājs Edgars Bajaruns: ja bērnos investēsim, viņus līdz kosmosam var aizvest
Foto: Privātais arhīvs

Cik liela ir skolēnu interese par robotiku? Sabiedrībā vēl joprojām valda stereotips, ka šādas lietas vairāk interesē zēnus un vispār – tas ir ļoti sarežģīti. Tā ir?

Šogad, kā vēl nekad, septembrī vidusskolā bija 58 skolēni, kuri pieteicās uz šīm divām novirzienu klasēm un aptuveni divās vienādās daļās sadalījās pa šiem diviem virzieniem. Līdzšinējā pieredze ir tāda, ka skolēnus nedaudz baida tehnoloģiju virziens, bet ir ļoti daudz bērnu, kurus tas interesē. Un tagad, kas mums ir nākamie – devītie, viņi arī ļoti skatās, interesējas par to, sāk mērķtiecīgāk uz to pusi virzīties.

Klasē ar robotikas novirzienu mācās ne tikai zēni, bet arī meitenes. Tas nav nekāds pārsteigums, jo tas nav dzimumspecifiski. Tā ir lieta, kas interesē visus, – kā lietu radīt. Ir meitenes, no kurām daudzas pat ir sekmīgākas par dažu labu zēnu. Arī meitenēm šajā jomā ir milzīgs potenciāls, un Latvijā vispār valda pārāk daudz stereotipu par šo jomu.

Kā noris mācību darbs šo specializēto priekšmetu apguvē?

Vienu dienu nedēļā. Trešdiena skolēniem ir virziena diena, kas nozīmē – trīs stundas ir elektronika, divas stundas – telpiskā modelēšana, trīs stundas – programmēšana. Programmā piedāvājam arī reizi mēnesī braukt uz uzņēmumiem un iestādēm, kas ar to nodarbojas, lai skolēni redz, kā tas dzīvē praktiski izskatās. Lai saprot, kas ir tās prasmes, kas ir šis virziens. Lielais redzējums ir tāds, ka neviens nedomā bērnus ierāmēt vienā mazā rāmītī, bet sniegt vispārīgu ievirzi un izpratni par to, kā tas viss top, ko ar to var iesākt, lai skolēnam, vienalga, ko viņš pēc tam izvēlēsies darīt, ir izpratne par tām lietām. Plus vēl viņam būs praktiska saprašana, ja mājās kaut kas saplīst, kā to salabot.

Veids, kādā es mēģinu strādāt, ko cenšos iemācīt un iedot bērniem, tas nav stāsts par zināšanām vai dāvanām un dotībām, bet par apņēmību, atbildības uzņemšanos. Edgars Bajaruns

Galvenais mērķis – šo virzienu iepakojam tādā veidā, ka tā ir diena, kurā viņi rokas un darās. Vai mēs braucam mācību ekskursijā un skatāmies, kā to dara uzņēmums, vai mēs strādājam pie sevis uz vietas, bet šajā dienā esam nedaudz elastīgāki, domājot par to, kas šodien ir jāizdara, kāds ir vispārējais plāns. Mājasdarbi? Daļa no darbiem ir lielāki, praktiskie darbi. Skaidrs, ka tas nav īsti mājasdarbs. Viņi paši meklē, padziļināti interesējas un dara lietas. Tā, ka uz nākamo reizi jāizdara šis vai tas, tā nav. Mēs plānojam to, ko darīsim stundā, bet liela daļa no viņiem papildus mājās interesējas. Atnāk un man palūdz komplektu, lai mājās var trenēties, domāt un darīt. Tā jau arī ir tā attieksme, ko ikviens skolotājs vēlas, – redzēt, ka bērnam nevis ar mietu saka – re, kur tev mājasdarbs, bet viņš pats atnāk un saka – iedod man, es gribu darīt. Tad tu redzi, ka virziens ir pareizs.

Kas finansē darbam nepieciešamos materiālus?

Materiālus finansē skola un sadarbības partneri. Izmaksas jau nav tik lielas. Protams, ja gribam kaut ko jaunu, kas ir resursu ietilpīgāks, tad ir citādi. Bet praktiskā elektronika neizmaksā tik dārgi, ir bijuši daudz dārgāki tēriņi ar mazāku efektivitāti.

Source

Cālis.lv

Tags

Iespējamā misija Izglītība Izglītības kvalitātes valsts dienests Lasāmgabali Modernās tehnoloģijas Skola Valsts izglītības satura centrs Skolēns
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form