Darbs ar bērniem – aizraujošs vai nogurdinošs?

Skolotājs Edgars Bajaruns: ja bērnos investēsim, viņus līdz kosmosam var aizvest
Foto: Privātais arhīvs

Nav noslēpums, ka šajā industrijā speciālisti ir ļoti pieprasīti un arī atalgojums ir augstāks nekā skolotājam. Kas jūs motivē strādāt ar bērniem?

Kaut kādā mērā esmu pamanījies labus piedāvājumus noairēt nost. Skaidrs, ka es papildus iesaistos kādos projektos, kur ir iespēja papildus iegūt līdzekļus. Skaidrs, ka skola nav medusmaize, industrijā ir citas naudas, bet kādam jau šis darbs ir jādara. Kā sāku, tā pagaidām vēl turpinu. Man šogad izdevās pirmo gadu "palaist" šo programmu, interese ir. Un tas ir tāpat kā "Iespējamā misijā", kad pirmos divus gadus tu vairāk domā par sevis mainīšanu, tāpat arī tagad – rezultātus var redzēt lēnām, tik strauji tas nenotiek, tas ir apmēram piecu gadu cikls, līdz tu redzi, ka tie bērni, kurus mērķtiecīgi esi mācījis, ir kļuvuši patstāvīgi, viņiem var uzkraut atbildību, viņi izdara lietas. Tas nenotiek vienas dienas laikā. Tā ir realitāte.

No daudziem skolotājiem ir dzirdēts, ka lielas problēmas, lai notiktu normāls mācību process, sagādājot skolēnu disciplīnas jautājums. Jums arī tā šķiet?

Disciplīna ir kompleksa lieta, nevar teikt – ja tu smaidīsi, lēkāsi un taisīsi teātri, visi applaudēs. Te vairāk jārunā par mērķtiecīgu darbību – ja bērns redz mērķi, viņš saprot, ko viņš tur dara, tad viņš ir klāt. Tā vienmēr, protams, nenotiek. Jāsaprot, ka patlaban ir pilnīgi citi laiki. Mēs redzam, ka nākotnē šie bērni nestrādās visu mūžu vienā profesijā, viņiem būs jāpielāgojas, jāmainās, tas arī parāda to... Ir jau visādi izgājieni, bet...

Vēl jau ir jautājums, ko saprot ar vārdu "disciplīna". Vai tu gribi, lai viņi visi sēž kā partizāni un klusē, vai tu iedod viņiem darbu un viņi plosās? Skaidrs, ka bieži vien viņi strādā grupā un modelē, kaut ko dara, viņi ir aktīvi. Viņi dara, ja viņiem dod darīt. Ja viņiem nedod neko darīt vai ja viņi neredz, kāpēc tas jādara, skaidrs, ka viņi nav apmierināti.

Ja aizejam uz skolotāju kursiem, kur viņi nevar saglabāt pašdisciplīnu, tad ko mēs varam no bērniem gribēt? Mēs taču zinām paši sevi, kā mēs reaģējam situācijās, kad mums ir garlaicīgi, nav kādas mērķtiecīgas aktivitātes. Tad mēs mēģinām paši sevi kaut kā izklaidēt.

Un vēl – izglītības vērtība, kas vēsturiski bijusi, kaut kur ir zudusi, jo šodien reti kurš mācās mācīšanās pēc. Izglītība kā daļa no humānisma, līdz ar to mums ir jāļauj bērniem domāt, kāpēc viņi to var darīt, ne tikai ar piemēriem, bet ļaut pašiem sevi analizēt, mērķtiecīgi attīstīt šo lietu. Tas ir nedaudz arī stāsts par cieņas audzēšanu bērnos, nenorobežošanos, izpratni par dzīvi un lietām. Tu visur neesi pirmais, bet tev jāzina, kā no jebkuras situācijas mācīties, attieksmes veidošanas jautājums tas ir. Mūsu sadrumstalotajā sistēmā kaut kur aiz tiem kokiem mežu pazaudējam.

Vieglākais, protams, būtu parādīt bērnam – re, kur robots, un, re, kā tas uzprogrammēts, bet attieksmes puse pakāpeniski jāveido. Nevis tu visu nomet un aizskrien, bet aiz sevis sakop, tev lietas ir līdzi, kladīti tu izvelc nevis tāpēc, ka tās neesamības dēļ tev būs slikts ieraksts dienasgrāmatā, bet tu veido sevī attieksmi un kultūru. Tas ir sabiedrības pienākums – definēt, ko mēs gribam un kā to panākt, neraugoties uz to, ka ģimenes ir dažādas. Tas nav viena skolotāja, vienas skolas uzdevums, bet kaut kā lielāka saistība.

Neskatoties uz to, ko es mēģinu iemācīt, man šķiet, ka svarīgais ir, lai bērns ir laimīgs, lai viņš redz, kur viņš ir, lai jūtas ar to laimīgs, vienalga, ko un kādā jomā viņš dara. Mēs varam stāstīt – ja tu mācīsies šo, tad tu būsi tas un tas, bet mūsdienu dzīves ritmā, kurā veidojas sabiedrība, tas ir lielais jautājums, ka tu mērķtiecīgi tēmē uz augšu, saproti, kur tu gribi nokļūt, un ka tu izvirzi mērķus. Teiksim, skolēnam ir mērķis mācību gadam, mērķis pusgadam, kāpēc tu to gribi, ko tu gribi piecu gadu perspektīvā, kas ir tās prasmes, kas tev vajadzīgas. Tā ir daļa no procesa.

Vai jums pietiek laika arī citām nodarbēm? Vai vispār interesē kaut kas ārpus robotikas?

Ja tā varētu sacīt, mans pašreizējais hobijs un aizraušanās ir pusotru gadu vecais dēls ģimenē. Viņš jau lieto tādus vārdiņus kā bobots (robots – aut.) un traktors – pamazām apgūst lietas. Tas ir ļoti svarīgi dzīvē. Ar stipru samenedžēšanu ģimenei ir iespējams veltīt pietiekami daudz uzmanības. Par bobotu viņš runā tādēļ, ka uztaisīju viņam interaktīvu sienu, kur var spēlēties.

Skolotājs Edgars Bajaruns: ja bērnos investēsim, viņus līdz kosmosam var aizvest
Foto: Privātais arhīvs

Mūsdienās daudz tiek runāts par to, ka iespējami ilgāk bērnus vajadzētu atturēt no viedierīcēm. Kādā vecumā jūs domājat bērnu iepazīstināt ar tehnoloģojām?

Protams, var jau tā – sēdini, lai lasa tās grāmatas, ir televizors, planšete. Ej nu zini! Skaidrs, ka es viņam esmu rādījis elektronikas shēmu komplektiņu ļoti vienkāršotā veidā – tur ir gaismiņas, podziņas, un tā ir viena no mīļākajām rotaļlietām. Pēc pamatizglītības es esmu filozofs un uzskatu – jebkas, kas bērniem māca domāt, ir labs. Un tu vai nu domā, vai nedomā, tādēļ mēģināt kaut kā saskaldīt matemātisko, algoritmisko vai loģisko domāšanu ir alošanās. Argumentācija ne ar ko būtiski neatšķiras no algoritmiskas domāšanas, bet pamatā jau mērķis ir tāds, lai bērns ir domājošs. Lai viņš ir cilvēks, kurš pats domā, ko viņš dara.

Skaidrs, ka tehnoloģijas ir uz palikšanu, pasaule progresē. Mēs varam sēdēt kalna galā vai arī... Tas, ko es ļoti gribu, – lai cilvēks strādā un rada ar prieku, nevis tikai patērē saturu, bet kļūst par lietu radītāju. Ko mēs redzam starpbrīžos – skolēns spaida telefonā, patērē saturu, lasa grāmatu, bet ceļš ir parādīt, ko tu ar to vari iesākt. Tas bērns, kurš lasa grāmatu, cerams, vienā brīdī paņems rokās pildspalvu un pats sāks rakstīt grāmatu, aizies citā procesā. Tieši tas pats ir ar tehnoloģijām, var parādīt – to robotu var programmēt. Un tā ir ar jebkuru jomu, ko tu dari, – parādīt virzienu. Dejo, sporto, dziedi – jebkas, ko tu dari ar prieku, nesīs rezultātu.

Source

Cālis.lv

Tags

Iespējamā misija Izglītība Izglītības kvalitātes valsts dienests Lasāmgabali Modernās tehnoloģijas Skola Valsts izglītības satura centrs Skolēns
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form