Skolotājs slimnīcā ir liecinieks. Sirsnīgas Bērnu slimnīcas pedagogu pārdomas
Foto: “Apej man apkārt” Velta Emīlija Platupe. Publicitātes foto

1. aprīlī apritēja 30 gadu, kopš Bērnu slimnīcā darbojas Pedagoģijas dienests. Teju 20 interešu izglītības pedagogu uzdevums ir palīdzēt pacientiem adaptēties slimnīcas vidē, kliedēt satraukumu un jēgpilni aizpildīt slimnīcā pavadīto brīvo laiku. Atzīmējot jubileju, Bērnu slimnīcas Spēļu namiņā atklāta īpaša skolotāju darbu izstāde pieaugušajiem "Refleksijas", bet pacientu radītie darbi priecēs apmeklētājus Japānas slimnīcā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Skolotāju izstādes anotācija Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Pedagoģijas dienesta darbinieku vārdā vēsta: "Skolotājs slimnīcā ir liecinieks. Aizejot mājās, plakstu iekšpusē atnāk līdzi mazas sejas. Daudzas mazas sejas izveseļojas un laimīgi dodas mājās. Dažas mazas sejas mēs redzam atkal un atkal, un esam iemācījušies saprast, ka cerība uz laimīgām beigām dažreiz ir naiva un nereālistiska. Kā ikviens, arī skolotāji ir pārliecināti par savas ikdienas eksistences rutīnu un parastumu, tomēr ir skaidrs, ka šie skolotāji it nemaz nav ikdienišķi cilvēki. Skatīties uz svešām sāpēm un palikt, būt blakus, mēģināt palīdzēt, nenovērsties, – tā it nemaz nav ikdienišķa nodarbošanās. Jā, bet kas gan notiek ar šo empātisko, emocionālo, maigo liecinieku pēc tam, kad viņš/a ir visu šo redzējis, runājies, devis darbiņus? Slimnīca ir īpatna pasaule, atsevišķa ekosistēma, kuras rašanās iemesls ir veselības problēmas, un tā atrodas laimīgā posmā, kurā esam sapratuši, ka maigums, radošums, zināšanas un prieks ir labāki dakteri par bailēm."

Dzīvē nav tikai skaistais un jaukais, tai ir arī otra puse – bailes, satraukums, neziņa. Es redzu gan skaistumu, mīļumu, brīnumu, gan arī izmisumu un bailes. Ilona Fricsone

Izstāde Bērnu slimnīcas apmeklētājiem Daudzfunkcionālā korpusa Spēļu namiņā būs pieejama līdz maija vidum.

Savukārt radošajās nodarbībās bērnu darināto darbu izstāde par Latvijas tēmu jau maijā ceļos uz Japānas Šizuokas prefektūras Bērnu slimnīcu. "Ar šo slimnīcu mūs vieno īpašas saites – tā ir starpkulturāla sadarbība, kuras ietvaros Latvijas bērniem ar radošu uzdevumu starpniecību varam piedāvāt iepazīt arī citas kultūras. Mūsu īpaši atlasītie bērnu darbi Šizuokas slimnīcas apmeklētājiem dos iespēju labāk iepazīt Latviju un mūsu radošumu," par plāniem stāsta Bērnu slimnīcas Pedagoģijas dienesta vadītāja Indra Veismane.

Plašāku slimnīcas apmeklētāju loku priecē arī Pedagoģijas dienesta rūpes par bērniem draudzīgu vidi – ar viņu rokām slimnīcā top svētku dekorācijas, un ar priekšnesumiem un dāvanām viesojas populāri svētku tēli. Epidemioloģiski sarežģītajos apstākļos Pedagoģijas dienests raduši veidu, kā kopā ar atbalstītājiem bērnus iepriecināt drošā distancē – Ziemassvētku vecītis un Lieldienu zaķis slimnīcu apmeklēja, ar auto izbraukājot slimnīcas teritorijas kā Torņakalnā, tā Gaiļezerā.

Trīsdesmit darba gadu garumā Bērnu slimnīcā ar Pedagoģijas dienesta rūpēm durvis vērušas slimnīcas rotaļu istabas, mūzikas un mākslas terapijas kabinets Bērnu psihiatrijas klīnikā, kā arī nesen atklātais Pediatrijas spēļu kabinets. Tajā pacienti ar spēļu palīdzību mācās un izmēģina manipulācijas, kas pašiem jāpiedzīvo. Tādējādi bērni uz procedūrām iet informēti, pārliecinātāki un drosmīgāki, un procedūras norit veiksmīgāk.

Lūk, dažas no pārdomām.

"Meklētāji"

Ansis Butnors

Gandrīz teju katrs BKUS Psihiatrijas nodaļas pacients meklē dzīves jēgu. Protams, visi to dara, tomēr, ja citi to dara "situatīvi", tad BKUS Psihiatrijas nodaļas pacienti to dara pastāvīgi – apzināti vai neapzināti. Daudziem no šiem bērniem nav prasmju un iemaņu (un tās arī neviens viņiem nav iemācījis), lai cienītu nepatīkamo stāvokli, kurā viņi nokļuvuši, kā savu. Ja tā būtu, tad, manuprāt, daudzi no viņiem visu redzētu ar mīlestību un prieku. Savā darbā es attēloju šādus bērnus – dzīves jēgas meklētājus.

"Izmisums". Ieslodzīts /vērojums/

Ieva Miljanovska

būt klāt, bet nenosargāt
kāpēc asarām nav krāsas
pieturēties pie kafijas krūzītes, lai nesaļimtu
smagums krūtīs nospiež līdz zemei
iegrimt sastingumā bez elpas
aizveru acis un pasaule griežas lēnāk
sasedziet mani ar mierinājumu siltu
paņemt visas tavas sāpes
gaidu, kad tu modīsies
turu tavu plaukstiņu – mēs piedzīvosim pasauli kopā
Neatveriet, neizlaidiet izmisumu!
Būt blakus. Paklusēt. Nejautāt. Uzklausīt. Vērot. Sajust. Stiprināt. Būt blakus.

"Sirdspuksti"

Ilona Fricsone

Sirds ir visai pašsaprotams muskulis mums veselajiem. Tas ir neparasti emocionāls muskulis, kuram piedēvējam spēju just, mīlēt un kāpt pa muti laukā. Sirdspuksti ir pierasti un paredzami, līdz atklājam, ka mūsu mazajam cilvēciņam, laimīgajam pēcnācējam, tik jaunam, tik trauslam, kaut kas nav kārtībā ar sirdi. Tā liekas vissmagākā netaisnība: kāpēc manam bērnam?

Dzīvē nav tikai skaistais un jaukais, tai ir arī otra puse – bailes, satraukums, neziņa. Es redzu gan skaistumu, mīļumu, brīnumu, gan arī izmisumu un bailes. Redzu, kā mazās sirsniņas cīnās par sevi. Izturot visu, paveras skaistais apvārsnis, laime un prieks. Mazās sirsniņas ir kļuvušas veselas un tagad spēj visu. Pasaulē nav nekā stiprāka par laimīgu sirdi.

"Atveseļošanās"

Skolotājs slimnīcā ir liecinieks. Sirsnīgas Bērnu slimnīcas pedagogu pārdomas
Foto: I. Valtere, E. Pirīte, L. Vjatere, A. Butnors darbi. Publicitātes foto

Laura Vjatere

Atveseļošanās ceļš ir piepildīts ar bailēm, sāpēm un nedrošību, cīņu un cerību. Esmu laimīga un lepna, ka ar savu darbu, dodot bērniem pozitīvas emocijas un atbalstu, man ir iespēja šo smago ceļu iekrāsot ar priecīgi zeltaino krāsu.

"Papillomatosis laryngis"

Sindija Ādamsone

Elpot... kā tas ir, ka ikdienu jāelpo ar piepūli? Daudziem no mums elpošana notiek viegli, pašsaprotami. Taču ir cilvēki, kuriem tas sagādā grūtības, rada diskomfortu. Tā tas ir arī Zanei, 17 gadus jaunai meitenei, vienai no otolaringoloģijas nodaļas pacientēm.

Tas ir kā visu vecāku uztraukums par savu bērnu, tikai man – par ķērpjiem, kas mīt un attīstās manā kaklā. Zane, 17 gadi

Zane ar mani dalījās savās pārdomās:

"Šis nevienu nešķiro… Gan lielam, gan mazam ir jāpielāgojas un jāsadzīvo ar šo problēmu. Tas ir kā svarīga ikdienas sastāvdaļa – uztraukties par to, vai viss kārtībā. Tas ir kā visu vecāku uztraukums par savu bērnu, tikai man – par ķērpjiem, kas mīt un attīstās manā kaklā. Ja šie ķērpji augs un vairosies, tie novājinās zaļās lapiņas, kas ir dzīvība man! Zaļajās lapās ir liela un spēcīga dzīvība, kas ļoti vēlas izplaukt lielos ziedos, bet ķērpji ir par daudz, un tie aug pārāk ātri. Šo ķērpju jeb rētaudu dēļ, es un vēl daudz cilvēku, nevar paelpot, smok, gārdz gandrīz vienmēr. Šie ķērpji līdzinās visam, kas vijās un izplatās, jo ķērpji manu kaklu ir pārņēmuši. Vajag ļoti spēcīgu cilvēku un laiku, lai spētu iepazīt un samierināties ar šo problēmu. Piemēram, es šo slimību pirmo reizi izjutu, kad biju tikai dažus mēnešus veca, bet man vēl joprojām tā jāturpina iepazīt."

Es domāju, ka ar draugiem, ģimeni kopā doties garākā pārgājienā, ar vieglumu ieelpot dabas sniegto gaisu – tā ir bauda. Priecāsimies, novērtēsim, ka varam brīvi tvert gaisu.

"Apej man apkārt"

Velta Emīlija Platupe

Vai vēlēsieties uzzināt, kas ir šis dīvainais paklājs uz grīdas? Tā kā izstāde lielā mērā vēsta par tās dalībnieku iziešanu no katra komforta zonas, es, iziedama no savējās, kurā valda pārlieku daudz gudru un muļķīgu vārdu, ļaušu šo plāceni aprakstīt deviņgadīgajai Frančeskai Klērai:

Vidū attēlotie mazie zēni izskatās pēc vergiem. Viņu drēbes ir košākas nekā citiem, tomēr ļoti nabadzīgas. Zēni sargā kaut ko, ko neredzam – kādas bagātības, pili, vai ko tādu. Eņģelis (vismaz izskatās pēc eņģeļa) nāk viņus glābt – viņš pieņem tos savā gādībā un piešķir spējas lidot. Aiz eņģeļa ir būtnes, kuras viņš izglābis, bet, tā kā arī viņas māk lidot, tās gribējušas veikt vienu un to pašu lidošanas manevru. Radusies pārslodze, proti, visi sastinguši kājām gaisā. Kreisajā malā ir ačgārnā pasaule. Krūms pa kreisi no zēniem ir slēpta ieeja tajā pasaulē, jo uz to var skatīties abos veidos.

Tāpat kā visas pasaules sievietes pandēmijas apstākļos, arī es gleznojot biju nogurusi, nomocījusies, bez spožuma un neziņas pilna. Velta Emīlija Platupe

Noliekt galvu mākslas priekšā. Uzgleznojot freskas uz griestiem, mēs esam spiesti pacelt acis uz debesīm, tas ir ļoti cēls, simbolisks žests. Noklājot attēlu uz grīdas, iekarojot jaunu, horizontālu plakni, mēs savukārt esam spiesti noliekt galvu, lai to aplūkotu, kas arī ir cēls un simbolisks žests, tāds, kas piešķir vērtību zemei zem mūsu kājām. Katru dienu kājām minama, zeme saņem mūsu uzmanību galvenokārt tad, ja ļoti netīra un reizēs, kad kāda dobe uzrokama.

Šis darbs ir veltīts visiem bērniem un viņu vecākiem, kurus es esmu redzējusi staigājam pa ļoti tumšām vietām, gan fiziski, gan garīgi. Tāpat kā visas pasaules sievietes pandēmijas apstākļos, arī es gleznojot biju nogurusi, nomocījusies, bez spožuma un neziņas pilna, dažreiz – izmisusi līdz asarām, tāpēc, godīgi sakot, man pašai nav ne jausmas, kāds ir šīs gleznas stāsts.

"Trauslums"

Zane Bērziņa

Es satieku daudz bērnu, uzklausu daudz dažādu dzīvesstāstu. Viņu trauslās emocijas manī izsauc asociatīvas domas par pavasara ziediem. Tie, spītējot skarbajiem apstākļiem, spēj izspraukties cauri sasalušajai zemei un krāšņi uzziedēt. Ziedi ir daudzkrāsaini, sarežģītām formām un faktūrām. Dabu spirdzina bites un sīkie kukainīši, puķēs atrodot saldu nektāru un veldzi.

"Vientuļā bura"


Skolotājs slimnīcā ir liecinieks. Sirsnīgas Bērnu slimnīcas pedagogu pārdomas
Foto: Publicitātes foto

Vineta Bula

Baltas buras vientulībā peld,
Skumīgi tās viļņojas.
Gaidās gaisā vēji šalc,
Laimi necenšas tā ķert,
Tik pēc miera dvēselē tā alkst.

Tags

Bērnu slimnīca Izstādes Skola
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form