Slavenu tēvu atzīšanās: lai kļūtu par tēvu, vispirms jākļūst par vīrieti

Tēvs uz bērna dzīvi atstāj tikpat lielu iespaidu kā māte. Viņš atstāj ietekmi uz atvases dzīves uztveri un domāšanu. To pierāda arī ģitārista Kristaps Zemīša, kura tēvs nomira, kad ģitāristam bija tikai 10 gadi, stāsts. Zemītis stāsta, ka kādu dienu viņš ieraudzīja pulksteni, kas viņam uzreiz iepatikās un ko viņš arī nopircis. Kad viņa jauno pulksteni ieraudzījis brālis, viņš pamanījis, ka tas ir tieši tāds pats pulkstenis, kādu reiz nēsājis viņu tēvs. "Tas nozīmē, ka, pašam neapzinoties, es tēvu biju izveidojis par savu etalonu. Tāpēc es piekrītu, ka tas, ko mums atstāj tēvs, ir baigi, baigi svarīgi," atzīst Zemītis.

Taču, par spīti tam, ka vīrieši apzinās, cik svarīga ir viņu loma bērna dzīve, daži no viņiem nespēj un nevēlas uzņemties atbildību, būt blakus un atbalstīt savas atvases. Te kā piemēru var minēt Uzturlīdzekļu garantiju fonda apkopotos datus par to, cik daudzi tūkstoši vecāku – gan tēvi, gan mātes nevēlas maksāt uzturnaudu savām atvasēm. Par to plašāk vari lasīt šeit.

Toms Grēviņš uzskata, ka, ņemot vērā faktu, ka Latvijā alimentu maksāšana ir obligāta, tad, visticamāk, ka šiem tēviem nav nepieciešamie līdzekļi, lai apgādātu savus bērnus. Taču arī šādās situācijās ir risinājums, kuru piedāvā Renārs Zeltiņš – šādos gadījumos bērnam vajadzētu veltīt savu laiku, pārvēršot tos par laika alimentiem. "Protams, tev var būt finansiālas grūtības, taču tu vienmēr vari pavadīt laiku kopā ar savu bērnu," viņš skaidro. Arī Kaspars Zemītis piekrīt viņa viedoklim un stāsta, ka pazīst tēvus, kuri nemaksā alimentus, taču bērni vienmēr ar atplestām rokām tiek sagaidīti tēva mājās, kur viņi tiek izguldīti, pabaroti, apģērbti un izskoloti.

Taču, kā jau iepriekš tika minēts, filozofs Vents Sīlis uzskata, ka vīrieši savas problēmas ir iemantojuši no saviem tēviem, tādā veidā tās nododot no paaudzes paaudzē. "Visi var kļūt par tēvu, bet ne katrs var būt tētis," piebilst Renārs Zeltiņš. Kādas ir šīs problēmas, ar kurām daudzi vīrieši, ieņemot tēva lomu, cīnās jau gadsimtiem ilgi?

Sīlis, kurš pats ir divu bērnu tēvs, skaidro, ka viena no tēvu problēmām, ir vēlme imitēt māti. Arī viņš pats atzīst, ka visu darījis kā bērnu mamma: "Es tikai biju "stulbā mamma", otra mamma bija pārāka it visā. Taču tēvam nevajag imitēt sievieti," stāsta filozofs Vents Sīlis. Arī pārējie diskusijas dalībnieki viņa izteikumiem piekrītoši māja ar galvu. Filozofs stāsta, ka vīriešiem bieži vien ir tieksme bērnu audzināšanā atdarināt sievietes, taču tā noteikti nevajadzētu darīt. Bērnam jau ir viena mamma, viņam nevajag vēl vienu. Mazajam vajag tēti, kurš savu mīlestību pret viņu izpauž citādāk. Bet kā zināt, kādam tēvam jābūt?

Trīs bērnu tēvs un ģitārists Kaspars Zemītis atklāj, ka jābūt tādam tēvam, kāds tu gribētu būt, necenšoties līdzināties ne mammai, ne citiem tēviem. "Pirms laika satiku portugāļu ģitāristu, kurš sacīja, ka gatavojas kļūt par tēvu, tāpēc daudz lasa. Es viņam jautāju – kā zināt, kādam tad tev kā tēvam vajadzētu būt? Uz ko gados krietni jaunākais ģitārists atbildēja – nevis kādam vajadzētu būt, bet kāds tu gribētu būt. Tā ir ļoti svarīga atziņa," stāsta Zemītis.

Tāpat visi tēvi vienprātīgi apzinās, ka ne tikai mātes imitēšana ir problēma, bet arī tas, ka viņi paši vēl aizvien ir bērni. "Latvijā runā par sliktajiem tēviem tieši tāpēc, ka daudzi vīrieši paši ir kā bērni, kas nespēj uzņemties atbildību," skaidro filozofs Sīlis. Viņš uzsver, ka vīrietim, lai kļūtu pat tēvu, pašam vispirms jākļūst par vīrieti, kas ir grūtākais uzdevums. "Vīrieši Latvijā šobrīd patiesi ir vājais dzimums, mums ir vīrišķības tuksnesis," piebilsts filozofs. Viņš stāsta, ka sievietes ir sākušas ar savu identitāti strādāt jau vairāk nekā pirms 100 gadiem, nosaucot vīriešus par vājo dzimumu. "Un nevis tas, ka mēs esam fiziski vāji, bet mēs vienkārši esam vājās pozīcijās. Mēs nezinām, ko tas nozīmē – būt par vīrieti," viņš skaidro.

Arī ģitārists Kristaps Zemītis piekrīt šim apgalvojumam. Viņš stāsta, ka par tēvu kļuvis 20 gadu vecumā. "Biju jauns tētis, tādā vecumā, par kuru saka: "Es iekritu!"," smējās mūziķis, atzīstot, ka no tēva lomas bijis nobijies un tajā laikā noteikti vēl nebija kļuvis par vīrieti.

Turpretim Renārs Zeltiņš, kurš tēva lomā ir tikai deviņus mēnešus, atzīst, ka pēc meitas piedzimšanas ir ļoti cietis tieši viņa ego. "Es laikam līdz galam vēl neesmu pārvarējis to puiku sevī. Jā, es esmu audzis un kļuvis no zēna par puisi un pēc tam par jaunieti, lēnām pietuvojoties tam vīrietim. Taču ir ļoti grūti kļūt par izteiktu vīrieti, un vēl vairāk par tēvu un tēti," viņš stāsta.

Sīlis uzskata, ka vīriešiem ir nepieciešams dalīties ar saviem stāstiem, idejām, jo problēmas ir sakrājušās vairākās paaudzēs: "Mēs esam mantojuši savu tēvu nevarību un bailes," skaidro filozofs. Viņš uzsver arī to, ka vīrieši ir gatavi runāt tikai pēc vairākām grādīgā dzēriena glāzēm, un viņiem ir pazudusi spēja sazināties. Tam piekrīt arī pārējie tēvi, uzsverot, ka ir svarīgi dalīties pieredzē ar citiem un vienam otru iedrošināt būt par labiem vecākiem saviem bērniem.

Tēvi uzsver, ka sevišķi svarīgi ir dalīties tieši ar pozitīvo pieredzi un labajām pārmaiņām, ko dzīvē rada bērns. Bieži vien vecāki, audzinot bērnu, no mazā dabū atpakaļ to prieku, kādu, iespējams, vēl nekad nav pieredzējuši. Tieši to ir svarīgi stāstīt tālāk. "Tas ir jādara, lai jaunais tēvs nekļūtu pasīvs. Mēs nodosim viens otram to labo vēsti, un tad arī jaunie tēti sapratīs, ka tajā tēva būšanā kaut kas ir," stāsta kustības "Movember Latvija" dibinātājs Helmuts Bēķis. "Redzot to mazo smaidu, tu saproti, ka tas kompensē visas negulētās miega naktis," piebilst Ansis Klintsons.

Taču, ja saproti, ka diskusijas un sarunas nav tava lieta, tad vēl viens veids, kā uzzināt citu pieredzi ir, lasot grāmatas un dodoties uz speciālām lekcijām tēviem. Kaut grāmatu lasīšana un kursu apmeklēšana vīrietim var šķist muļķīga, Toms Grēviņš atzina, ka šīs lietas kardināli mainīja viņa uzskatus par tēva lomu un tās nozīmīgumu bērna dzīvē. "Es atceros, ka kāds cīņu biedrs, mūziķis, mani aicināja aiziet uz kursiem. Man baigi tas palīdzēja, un salika visu pa plauktiņiem," viņš stāsta. Radio dīdžejs piebilst, ka viss, ko viņš iepriekš zināja par tēva lomu, bija ņemts no Hjū Granta filmas "Deviņi mēneši". "Vienmēr jau ir vieglāk audzināt bērnus tā, kā audzināja mani," atzīst Grēviņš. Taču skaidrs, ka tas ne vienmēr ir labākais risinājums.

Vents Sīlis uzsvēra, ka tētim ir divi svarīgi uzdevumi – pirmkārt, uzturēt kārtību (tas ietver sagādnieka un aprūpētāja lomu) un, otrkārt, dot bērnam svētību. Tas nozīmē bērnam nodot sajūtu, ka bērns ir pats labākais un jaukākais, kas viņam ir. "To izdarīt ir vienkārši, piemēram, apsēdies bērnam pretī un vienkārši pasaki – tu esi vislabākais, vislieliskākais bērns, kādu es varu vēlēties. To var arī neteikt vārdos, bet nodot šo izjūtu," viņš pamāca. Šo ziņu var nodot arī darbos vai kopā pavadītājā laikā. Nils Īle atzīstas, ka tikai retais ikdienā, kad domas raisās par to, kā vairāk nopelnīt, lai sagādātu savai ģimenei labāku dzīvi, spēj novērtēt sava bērna esamību. "Kaut kā tā ir sanācis, ka mums dzīve ir piespiedusi strādāt, un mums pietrūkst laika. Sociālā sistēma mūs spiež katru dienu. Un nauda mūs no laika trūkuma neglābs," viņš skaidro, ka tieši šim kopā pavadītajam laikam vajadzētu pievērst vairāk uzmanības.

Šim izteikumam piekrīt arī Renārs Zeltiņš, kurš atklāj, ka viņa tēvs ģimeni pametis, kad Renāram bija vien četri gadi, un abi satikās, kad viņam bija jau 25. Viņš stāsta, ka viņam dzīves laikā ir pietrūcis šis vīrišķais pieskāriens un mīlestība, taču tas viņam ir iedevis spītu būt par labāku tēvu savai meitai. "Kad piedzima meita, man ieslēdzās spīts, ka būšu citāds tētis, nekā bija manējais – būšu klāt, mīlēšu un lepošos," stāsta Zeltiņš.