Pēdējos gadus manis izmantotās smilšu spēles terapijas metodes un psihoterapeita prakse bieži ir saistīta ar palīdzību bērniem, kuru mātēm šīs grūtības diemžēl ir bijušas nepārvaramas, un ir bijusi pārtraukta vecāku vara.
Iemesli, kādēļ tas notiek, katrā situācijā ir individuāli un dažādi faktori kombinējas, tomēr biežāk novērotos var uzskaitīt: alkohola vai narkotiku atkarība, psihiskas vai garīgas saslimšanas, nopietnas fiziskās veselības problēmas vai vecāka nāve. Tās tiešām ir ļoti, ļoti sarežģītas dzīves situācijas ģimenēs, tajās ir daudz sāpes un ciešanas, šķelšanās un izmisuma. Ārēji vairāk redzamas sekas vecāka destrukcijai, nespējai tikt galā ar sevi un bērnu, un dažkārt pat veselam saprātam neaptveramai vecāka neizpratnei par savām un bērna vajadzībām.
Tās ir ģimeņu situācijas un bērnu dzīves stāsti, pie kuriem nevar pierast vai sākt izturēties mazāk emocionāli ne 10, ne 20 gadu ilgā darba pieredzē. Nekad.
Līdzīgi kā ar visiem, kas negatīvā veidā pārkāpj sabiedrības normas, novirzās no pieņemtā ceļa (deviance, latīņu de (no) via (ceļš), no ceļa), tiek izteikts nosodījums. Šīs mammas sabiedrība nemīl, noniecina, novēršas, pastāv noteiktas institūcijas (bāriņtiesa, sociālais dienests, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija u.c.) un sistēma, kas cenšas "tikt galā" un pasargāt bērnus no mammu nelabvēlīgas ietekmes.
Vairāk ir attīstītas bērnu pasargājošās, nekā mammu atveseļošanas programmas, jo kopumā sabiedrības viedoklis ir: "Tā ir sliktā mamma!" Pat neiedziļinoties detalizētāk, un pat nezinot mammām nepieciešamo daudzo prasmju un spēju sarakstu, jebkuram pieaugušajam, un daudz maz netraumētam cilvēkam, vērojot mammu ar mazu bērnu, ir kāda nekļūdīga iekšējā sajūta, kas signalizē, ja mamma traumē bērnu, rīkojas neatbilstoši situācijai un slikti.
Bērna uztvere par labo un slikto mammu
Bieži šķiet, ka bērns ir vienīgais uz visas pasaules, kas izmisīgi cenšas aizstāvēt māti būt par māti, aizstāvēt māti no pašas sevis.
Kur rodas saknes spēcīgajai saiknei starp māti un bērnu
Pirmsākumā bērnam māte ir viņa augšanas vide, konteiners un ir kā daļa no viņa paša. Pārdzīvojot savu pirmo pārbaudījumu – piedzimšanu, bērns vēl kādu laiku savu mammu nenošķir kā kaut ko atsevišķu no sevis.
Kad bērns nonāk jaunā psihes attīstības fāzē
Agrīnās emocionālās attīstības stadijās neadekvāta t.i. nepietiekama mātes klātbūtne, neatbilstoša zīdaiņa vajadzībām aprūpe, bērnam izraisa ārkārtīgu spēcīgu, pat nepanesamu trauksmi.
