SOS mamma Vija Grīnpauka: kalpot bērniem ir dāvana
Foto: Shutterstock

Vai zināt, kā tas ir – atvērt tumšos aizkarus saules pielietā dienā, kad spožie stari priecīgi iespraucas visos stūros, lai tos apmirdzētu? Tieši tāda ir sajūta, atverot SOS mammas Vijas Grīnpaukas mājas durvis. Gluži kā mirdzoša saule viņa burtiski apdāvina katru ienācēju ar optimismu un pozitīviem smiekliem. Rudās un lokainās matu cirtas lieliski atspoguļo Vijas dzirkstošo būtību, viņas smaidam pretī var sniegt tikai smaidu, un pēc nelielas ekskursijas pa māju viņa paziņo: "Mēs te dzīvojam sešas meitenes!"

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Bingo! Tas izskaidro skaisti iekārtoto viesistabu un sievišķīgo enerģiju, kas tajā virmo. Vija stāsta par kalpošanu bērniem, par vajadzību viņus izprast, izturību un tikšanu pāri smagām grūtībām, kuras vēlāk pat... aizmirstas.

Meiteņu māja

Divdesmit septiņus gadus nostrādāju Dzemdību namā pie jaundzimušajiem. Pašai ir trīs lieli dēli – kad gaidīju trešo, ārsts ultrasonogrāfijā redzēja meitenīti, bet piedzima… Mārtiņš. Toties tagad man ir sešas meitenes, un Visumam varu pateikt par to paldies. Ar meitenēm ir vieglāk – varu jebkurā vecumā viņas paņemt klēpī, sabučot, samīļot un parunāt. Mūsu mājā virmo sievišķā enerģija. Sākumā gan pie mums bija viens puisis, ar kuru bija patiešām grūti tikt galā, tomēr arī viņš sagādāja pozitīvus mirkļus. Viņš bija klaiņotājs un reiz nakts vidū pēc vairāku dienu prombūtnes atgriezās, un es, atverot durvis, pajautāju: "Ēst gribēsi?" Ja jūs zinātu, cik viņš bija laimīgs un pārsteigts, viņam vēl nekad neviens naktī pēc klaiņošanas nebija piedāvājis paēst. Zinu, ka viņš mani novērtēja, bet kaut kas līdz galam mums nesakrita, klājās grūti, tāpēc beigās mēs pārtapām tikai par meiteņu māju. Viņa dēļ vīrs neatnāca strādāt kopā ar mani, jo neizturēja emocionālo slodzi, bet, šķiet, viss notiek uz labu. Tagad mums ar vīru katra tikšanās ir kā randiņš, viņš man ļoti palīdz, un esmu viņam ārkārtīgi pateicīga par visu.

Nevajag idealizēt

Sākumā domāju: viņi būs tik maziņi, es viņus lutināšu un prasīšu – mazie, ko jūs vēlaties? Un mazie pateicībā tikai mirkšķinās acis un sitīs plaukstas. Reālā dzīve visu nolika savās vietās, un es sapratu, ka visas ilūzijas sabirušas pelnos un dzīve būs pilnīgi citādāka.

Pie manis dzīvo divi māsu pāri un viena meitene no citas ģimenes. Katrai ir savs tumšais stāsts aiz muguras – ne jau labas dzīves dēļ bērni nedzīvo savās ģimenēs. Taču, ja tā padomā: vismaz šeit bērniem ir ļoti labi, jo – lai gan šeit nav bioloģisko vecāku un es viņus aizstāt nevaru, tomēr viss pārējais viņām ir nodrošināts. Man viņas ir ļoti svarīgas, es nevarēšu aiziet no šī darba, kamēr viņas nebūs izaugušas un aizgājušas, esmu viņām vajadzīga.

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Cilvēkstāsti Lasāmgabali SOS ciemati
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form