"Bērnībā nebija lielāka prieka kā tad, kad govs norāvās no saites. Bizoju pakaļ. Tāpat vēlāk – skriet, skriet un visus noskriet. Būt pirmajai. Tā es visu mūžu skrienu gan tiešā, gan netiešā nozīmē," saka Aina Alksne, sporta meistare vieglatlētikā. Šomēnes viņa svinēs 92. dzimšanas dienu. Lai gan vecums cienījams, Aina turpina "skriet" – trīs reizes nedēļā citām seniora vecumu sasniegušām kundzēm māca līnijdejas. Kustība un nemitīga prāta asināšana ir Ainas "firmas zīme", kā nodzīvot garu mūžu, turklāt joprojām būt aktīvai, būt noderīgai sabiedrībai un ģimenei.

Baltos kovboja zābakos, platmali galvā, īsos svārciņos un izrotātā kreklā – tādu dienas centrā "Ķengarags" sastopu Ainu. Viņa sarunai īpaši sapucējusies, lai izteiksmīgāk parādītu esenci tam, ar ko daudzus gadus aizrāvusies, – līnijdejas. Tā bija savā ziņā viņas piespiedu izvēle, lai turpinātu kustēties arī vecumā, kad citas aktivitātes vairs neder. Ļoti gribējusi arī vingrot, taču visu darījusi pārāk strauji, līdz trenere pateikusi – "Tu būsi koka kastē, bet es cietumā", iesakot Ainai meklēt sev citu nodarbi. Pēc meitas un mazmeitas ierosinājuma pamēģinājusi līnijdejas. Super! Viss izdevies. Aina nevar bez kustēšanās – līdz pat 37 gadu vecumam skrējusi pa stadioniem. Savulaik aizbēgusi no padomijas izlases, no Maskavas uz Rīgu atbraucot mājās par naudu, kas iemainīta pret ēdināšanas taloniem. Aina 26 gadu vecumā apprecējās – bez mīlestības. Laulībā nodzīvoja 57 gadus, līdz vīrs devās mūžībā. Viss ir iespējams! Vismaz Ainai noteikti, viņa ir sieviete ar krampi. To var sajust, un arī pati to apliecina.

Bērnība starp lauku darbiem un reizrēķina mācīšanos