Striķu pamatskolu 2017. gada augustā plānots reorganizēt, izveidojot Striķu sākumskolu, to paredz Izglītības un zinātnes ministrijas skolu reorganizācijas plāns. Jau kādu laiku iepriekš klīda runas par šīs mazās lauku skoliņas likvidēšanu, taču tās pedagogi to nevēlējās pieļaut, domājot arvien jaunus un jaunus veidus, kā skolu saglabāt. Patlaban Striķu pamatskola ir vienīgā pašvaldības finansētā skola Latvijā, kas pārgājusi uz mācībām pēc Marijas Montesori pedagoģijas metodēm.
Pēdējos gados, kopš brīža, kad sāku padziļināti interesēties un izzināt izglītību pēc Montesori mācību metodēm un gūstot skaidrāku priekšstatu par to, mani vairs nepārsteidza fakts, ka tieši Montesori skolu bērni ar lielu prieku un nepacietību gaida jaunā mācību gada sākumu.
Tādēļ, aktualizējot jautājumu, vai mācīties pēc Montesori mācību metodēm ir iespējams tikai privātās izglītības iestādēs, man par lielu pārsteigumu atklājās, ka ne tikai tajās! Jo Latvijā ir "dzimusi" pirmā pašvaldības izglītības iestāde, kura noslēdza pirmo mācību gadu kā skola, kura pāriet uz Montesori mācību metodēm. Skola, kurā skolotāji ir gatavi mācīties kopā ar saviem audzēkņiem. Skola, kurā ar katru šūnu sajutu – te bērnus mīl, un viņi ir šīs skolas vērtība un kodols. Un tieši ap šiem bērniem pedagogi drosmīgi "auž" savu jauno pieredzi.
Saruna ar Striķu skolas direktori Dainu Zandbergu un viņas komandu.
Kādēļ jūs savā skolā nolēmāt mainīt mācību metodes?
Viss sākās pirms 15 gadiem, kad saviem bērniem gribējām izveidot izglītības iestādi, kur mācību process būtu balstīts ne tikai uz katra bērna individuālo attīstības tempu, bet ļoti vēlējāmies, lai mācību priekšmeti būtu integrēti un mācības nenoritētu vienmuļi, sēžot klasē. No sirds vēlējāmies, lai mūsu bērniem ir iespēja ar pilnu krūti izbaudīt patieso skolas garšu. Vēlējāmies bērniem parādīt, ka mācību process var būt patiesi aizraujošs.
Domāju, ka, tieši pateicoties mūsu pārliecībai "pastāvēs, kas pārvērtīsies", šobrīd ar prieku varu secināt, ka mums ir izdevies nenonākt tajā bezcerības stadijā, kādā šobrīd ir ļoti daudzi mazo lauku skolu pedagogi. Mūsu skolā ir fantastiski pedagogi, jo viņiem sirdī ir aicinājums – viņi savu dzīvi grib veltīt bērniem. Un es uzskatu, ka skolotājs pēc būtības nemaz nevar būt citādāks.
Mazas klases un īpaša pieeja
Domājot par to, ka šobrīd daudzās Rīgas skolās vienā klasē mācās 30 un vairāk skolēni, man gribas kliegt. Vai tiešām jūs, mīļie cilvēki, nesaprotat, ka viens cilvēks ar šādu bērnu skaitu, pat pēc labākās vēlēšanās, nevar tikt galā?
Šobrīd Striķu skolā mācās 70 bērni no 1. līdz 9. klasei, un 24 bērni mācās pirmskolā. Aptuveni puse no visiem mūsu audzēkņiem brauc no Saldus, jo šo bērnu vecāki ir atzinīgi novērtējuši mūsu skolas mācībspēku, kur katrs pedagogs strādā no sirds un pēc labākās sirdsapziņas. Vecāki arī ir sapratuši mazo klašu priekšrocības, kas nodrošina iespēju ievērot katra bērna individuālo attīstības tempu. Dažkārt gadās cilvēki, kuri mēģina izvērst demagoģiju par mūsu izglītības veidu, piemēram, uzdodot retorisku jautājumu – ko tad tie jūsu bērni darīs pēc šīs alternatīvās skolas (Striķu skolas) pabeigšanas? Esmu par visiem 200 procentiem pārliecināta, ka tie pamati, ko mēs šajos bērnos ieliekam, veidojas tik pamatīgi, ka bērni var, un arī pēc tam veiksmīgi mācās praktiski jebkurā Latvijas skolā, jo skolēni mūsu skolā ne tikai apgūst zināšanas, bet viņos tiek attīstīta un stiprināta viņu pašapziņa. Nenoliegšu, dažkārt mūsu audzēkņi jau 7. klasē izjūt nepieciešamību pēc "dziļākiem ūdeņiem", un tad šie bērni izlemj turpināt mācības jau kādā no lielākām skolām.
Tomēr varam lepoties ar to, - ja citur bērnus no lauku skolām pārceļ uz pilsētu skolām, tad pie mums notiek pilnīgi pretēji. Mūsu, Striķu skolu, vecāki ir atzinuši par tik labu piepilsētas skolu, ka bieži izvēlas savus bērnus vest pie mums, neskatoties uz to, ka atrodamies ārpus Saldus pilsētas teritorijas. Es uzskatu, ka tie ir lieliski panākumi skolai, kuru pirms 15 gadiem gatavojās slēgt.
Pateicoties tam, ka Striķos ir skola, mums tiek nodrošināta arī laba sabiedriskā transporta satiksme. Varētu teikt, ka mēs pat izlīdzam sava pagasta iedzīvotājiem, kuriem sabiedriskais transports ir ļoti nepieciešams. Šo transportu, pamatā izmanto skolēni, un līdz ar to autobusu reisi mums tiek nodrošināti trīs reizes dienā – no rīta, pusdienlaikā un vakarā. Tas ir ideāli!
Cik bērnu ir klasēs?
Šobrīd lielākajā no klasēm mācās 11 bērni, mazākajā – seši bērni. Laikā, kad ir kāda epidēmija, piemēram, gripa, mūsu skolēniem dažkārt sanāk tādas kā privātstundas. Ievērojām, ka šādos brīžos sāka izpausties kāds būtiski negatīvs aspekts – ja pedagogs informāciju mazam bērnu pulciņam pasniedz "sagremotā veidā", tad bērni saņemto informāciju "nenorij". Tieši vienā no šādiem brīžiem mēs nonācām pie jautājuma par Montesori izglītību, jo mums ir svarīgi, lai mūsu bērnos pastāvīgi tiktu darbināts cīņas spars, nevis mēs viņus vienkārši "izžūžotu".
Vai Striķu skolā mācās bērni ar īpašām vajadzībām?
Mēs nelicencējam programmu, kas paredzēta mācībām bērniem ar īpašajām vajadzībām. To mēs darām apzināti, jo mums nepārtraukti lūdz rast risinājumu bērniem, kuriem ir dažāda veida problēmas. Šādos gadījumos cilvēkiem saka: "Nu, ejiet uz Striķiem! Tur jums palīdzēs!". Diemžēl šādās reizēs man nākas atteikt, jo bērnam, kuram ir kādas problēmas, bieži iespējams palīdzēt, ja ar viņu profesionāli darbojas no vismaz trīs gadu vecuma, nevis tad, kad bērns savā klasē un skolā jau paspējis iedzīvoties vai – gluži pretēji – ticis iedzīts kompleksos, kā rezultātā viņš vairs "to nevar un to nesaprot". Tomēr, ja mums ir kādi bērni ar nelielām problēmām, tad mēs, īpaši to neizceļot, bet ieguldot lielu darbu no pedagogu puses, veicot dažādus atbalsta pasākumus, panākam, ka viņš pabeidz skolu sekmīgi.
Izaicinājums? Kāda ir skolas ikdienas dzīve
Skolotājam jāizaug līdz bērna līmenim
Skolotāja loma un vecāku iesaiste
Mājas darbi un cīņa ar 'gadžetiem'
Vai Striķu skolas bērniem ir mājas darbi? Esmu novērojusi, ka bērni ļoti nogurst no mācību procesa.
Mājas darbu mūsu bērniem ir ļoti maz. Viņi nesūdzas, ka būtu noguruši no mācībām. Mēs drīzāk varētu teikt, ka vecāki sūdzas. Dažkārt mums jautā – kas jums tā ir par skolu, kur jūs tik maz mājas darbus uzdodat? Bet jūs padomājiet – tas mazais bērns no astoņiem, deviņiem rītā sāk mācīties un čakli strādā līdz kādiem trijiem dienā. Ja šis bērns nav muļķojies, bet nopietni strādājis, viņš taču ir noguris. Ja bērniem vēl vakaros ir mākslas vai sporta nodarbības, par kādiem mājas darbiem mēs varam runāt? Mūsu mērķis ir vesels un dzīvespriecīgs bērns! Manuprāt, ja skolotāji zina, ka bērni ir spiesti līdz desmitiem vakarā pildīt mājas darbus, tad viņi pārkāpj visus iespējamos noteikumus, un tas, kas mani uztrauc, ka nevienu šis fakts neinteresē.
Kā mēs sasniedzam skolu reitingus? Nemitīgi pārkāpjot Ministru kabineta noteikumus. Nu nevar bērniem ilgstoši likt strādāt pārslodzē! Un tas skumjākais, ka dažkārt tieši vecāki ir tie, kuriem ir vitāli svarīgi, lai viņu bērns mācītos skolā, kas skaitās elitāra.
Pirms kāda laika mans bērns mācījās vienā no Saldus skolām, un ik vakaru mēs visa ģimene kopā pildījām mājas darbus līdz vēlai naktij. Teikšu, kā ir, bērnam nav tā gaišākā galva, jo nākas papūlēties ikvienā priekšmetā. Kopš mēs mācāmies Striķu skolā, mēs vairs nesēžam līdz vēlai naktij pie mājas darbiem, bērns izmācās skolā, ir kļuvis dzīvespriecīgāks, dažos priekšmetos sekmes ir uzlabojušās. Un tagad es tiešām saprotu, ka pats svarīgākais bērna pilnvērtīgai attīstībai ir dzīvesprieks, tad viss pārējais saliekas pa plauktiņiem ļoti organiski.
Kā jūs savā skolā tiekat galā ar sociālās nevienlīdzības jautājumiem?
Mēs to praktiski neizjūtam. Jo skolā telefonus, ar ko bērni parasti dižojas, viņi nevar ņemt ārā no somām. Vienīgais izņēmums, kad mēs to atļaujam, ir tad, kad, piemēram, stundā ir nepieciešams atrast kādu informāciju internetā. Citādi ne stundās, ne starpbrīžos telefonus lietot nedrīkst. Vecāki ir piekrituši tam, ka mēs esam tiesīgi paņemt no bērniem šos "gadžetus", ja bērni neievēro noteikumus. Jo es teikšu tā, ka šādi tiek atrisināta vēl viena problēma. Kad bērni iekāpj autobusā, lai dotos pēc skolas uz mājām, viņi sēž mierīgi, iegrimuši katrs savā aizliegtajā un brīnumainajā auglī. Un autobusa šoferītim ir prieks strādāt, jo autobusā viss ir kluss un mierīgs.
Ir tā, ka mēs bērniem mācām pieņemt vienam otru tieši tādu, kāds viņš ir. Mēs no sirds strādājam, lai bērni ātri izprastu patieso vērtību sistēmu – tas, kas tev ir mugurā, ne tuvu dzīvē nav pats galvenais. Galvenais ir dvēsele! Dievs redz tikai tavu dvēseli. Kristīgā mācība ir tas, kas mūsu darbā ļoti palīdz. Savukārt tie skolotāji, kuri nevadās pēc kristīgās mācības, vadās savā darbā pēc latviskās dzīvesziņas principiem. Šīs ir tās vērtības, kas mācību procesā ļoti tiek uzsvērtas.
Vai šajā skolā ir arī pedagogi vīrieši? Jo, manuprāt, tā ir milzīga problēma, ka izglītības sistēmā valda matriarhāts.
Mums ir Ansis, kas ir mājturības skolotājs un skolas saimnieks. Mums ir arī Gatis, kas ir ļoti labs sportists, kurš ar savu džudo filozofiju ir aizrāvis bērnus. Ne velti bērni nobalsoja par viņu kā gada skolotāju.
Un tad pie mums skolā regulāri viesojas mācītāji, kuri arī piedalās bērnu izglītošanā un audzināšanā, jo ar savu paraugu rāda bērniem piemēru.
Skolas pašvērtējuma ziņojumā ir minēts, ka Striķu skolā nav nesekmīgu skolēnu.
Jā, mums skolā visi bērni ir sekmīgi. Dažkārt gan ir pa kādam skolēnam, kuram ir nepieciešami vasaras darbi, bet tas ir ļoti reti. Piemēram, pagājušajā gadā vasaras darbi bija nepieciešami diviem bērniem.
Cik brīvi jūtas bērni jūsu vadītajā skolā?
Mūsu skolā ikvienam bērnam ir iespēja paust savu viedokli, un dažkārt mums kā pedagogiem nākas secināt - "bāc!" – no malas izskatījās, ka tas bērns jūtas pavisam citādāk. Tāpēc mēs uzskatām, ka šis aizguvums, ko mums skolotāja Daiga atveda no Jūrmalas Alternatīvās skolas, ir zelta vērts.
Skolotāja Daiga stāsta, ka pirmajā klasē bija viens ļoti spējīgs un apzinīgs bērns, kurš, gandrīz ikreiz, vērtējot savu darbu, izkrāsoja nevis priecīgo rūķi, bet tieši bēdīgo rūķīti. Pārrunās ar bērnu secināju, ka viņš jūtas kā neveiksminieks tikai tādēļ, ka ir klasisks perfekcionists – viņš vēlas visu izdarīt vēl labāk. Kad es tagad zinu, ka šis bērns tāds ir, es varu pilnīgi citādi ar viņu strādāt un atbalstīt.
Kādus 10 gadus mēs kā grāmatveži skaitījām bērniem "plus punktus". Katra mēneša beigās bērniem bija iespēja saņemt uzlīmes – bronzas, sudraba, zelta, dimanta. Mēs izvērtējām attieksmi pret mācībām, uzvedību skolā, ārpusstundu pulciņus, piedalīšanos dažādās sabiedriskās aktivitātēs, bērnu pašvērtējumu, klasesbiedru savstarpējo vērtējumu. Bet, jo dziļāk ejam Marijas Montesori pedagoģijā, jo mēs skaidrāk saprotam, ka tāda ārēja vērtēšana patiesībā nav īsti pareiza. Šī sistēma sevi ir izsmēlusi, lai gan 10 gadus strādājām tieši pēc tās. Gada beigās bērniem tika pasniegtas dažādas brīvbiļetes – devāmies lielās divu dienu ekskursijās, un tad bērnu uzkrātie punkti pārvērtās materiālā veidolā, jo šajā ekskursijā atbilstoši ieguldītajam darbam daži bērni brauca par velti, bet dažiem par ekskursiju bija simboliski jāpiemaksā. Tagad mēs jūtam, ka šai stadijai mēs esam pāri un mums ir jāmeklē jauni ceļi, lai gan jāsaka, ka 10 gadi ir ļoti labs rādītājs, jo visu šo laiku mēs ar šādu sistēmu cēlām bērnu motivāciju mācīties.
Ko no Montesori mācību metodēm jūs izmantojat darbā ar bērniem lielākajās klasēs, kas tomēr nemācās pēc klasiskas Montesori sistēmas?
(aut.: stāsta skolotāja Vineta) Cenšamies ieviest vairāk patstāvīga darba, no frontālajām metodēm vairāk pāriet uz individuālajām. Es, piemēram, savā mācību priekšmetā kopā ar skolēniem veidoju nedēļas plānu. Izskaidroju tēmu, bērni patstāvīgi veic vingrinājumus, salīdzina atbildes ar manis sagatavotajām pašpārbaudes kartēm. Katrs mācās savā tempā. Cenšamies izmantot pēc iespējas vairāk dažādu uzskates materiālu, gatavojam spēles, signālkartes un citus materiālus, ka palīdz labāk un uzskatāmāk izprast attiecīgā mācību priekšmeta nianses.
Ja mēs vadāmies pēc norādījumiem, tad katram klases audzinātājam ir tikai viena stunda nedēļā, kad var pārrunāt aktuālos jautājumus ar savu audzināmo klasi. Tomēr es uzskatu, ka dažkārt tas ir krietni par maz. Tāpēc audzināšanas darbu veicam pēc mums pieņemamām metodēm (smejas). Piemēram, vienā pēcpusdienā mēs ar manu klasi uzkāpām uz divriteņiem un aizbraucām līdz manām lauku mājām, kur pārrunājām teju visas mēneša tēmas. Bet mums tam vajadzēja veselu pēcpusdienu, lai izrunātu, izdomātu risinājumus un lai mēs varētu turpināt darbu kā komanda. Jā, 40 minūtēs to nebūtu iespējams izdarīt.
"Cālis" redakcija vērsās Izglītības kvalitātes valsts dienestā, lai noskaidrotu, cik populāras Latvijā ir Montesori pedagoģijas metodes. Lūk, dienesta atbilde:
"Saldus novada pašvaldības Striķu pamatskolai šobrīd ir licencēta viena pirmsskolas izglītības programma un divas pamatizglītības programmas. Montesori pedagoģija nozīmē izglītības procesā izmantotās metodes, nevis kādu īpašu izglītības programmas veidu. Datu bāzē ir atrodama informācija par izglītības iestādēm, kuru nosaukumā ir izmantots Montesori vārds (Integratīvs bērnu izglītības un attīstības centrs "Montesori bērnu māja", pirmskolas izglītības iestāde Montesori izglītības un attīstības centrs "Kates skola", privātā Montesori sākumskola, privātā pirmsskolas izglītības iestāde "Montesori bērnu attīstības centrs "Nākotnes māja"", privātā pirmsskolas izglītības iestāde "Montesori māja", Rīgas Montesori sākumskola) un tās varētu arī praksē izglītības procesā pielietot Montesori pedagoģijas metodes. Tomēr arī citas skolas var izmantot Marijas Montesori pedagoģijas metodes savā ikdienas darbā."
