grūtniecība
Foto: PantherMedia/Scanpix

Skaļākais pēdējā laika surogācijas gadījums, varētu pat teikt – skandāls, izskanēja saistībās ar vecišķās popdīvas Allas Pugačovas un viņas jaunā vīra Maksima Galkina veiksmīgo tikšanu pie dvīņiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pasaulē populāri cilvēki nemaz neslēpj, ka izmanto šo pakalpojumu, lai tiktu pie pēcnācējiem, ja pašiem nesanāk, vai negribas... ASV ir viena no valstīm, kurā sveša pāra bioloģiskā bērna iznēsāšana un dzemdēšana pēc īpaša pasūtījuma un ar īpašu juridisku vienošanos ir akceptēta arī juridiski.

No brīvprātīgas palīdzības par komercpakalpojumu

Krievijā surogācijas pakalpojumus oficiāli atļauts izmantot no 2012. gada 1. janvāra tikai tām sievietēm, kurām bērni fiziski nevar būt. &

Faktiski šis pakalpojums tika sniegts arī agrāk. Protams, par naudu. Šo iespēju izmantojuši ir arī pāri no Latvijas, stāsta ginekoloģe-reproduktoloģe Valērija Godunova.

Surogācijas aizsākumi meklējami ASV septiņdesmitajos gados. Bet par komerciālu pakalpojumu surogācija kļuva 20. gadsimta beigās. Surogātmātes pakalpojumi pašlaik ir atļauti ASV, Kanādā, Grieķijā, Austrālijā, Krievijā, Lielbritānijā, Izraēlā, Korejā, Brazīlijā un Argentīnā. Lielākajā daļā Eiropas valstu tas nav atļauts.

Latvijā – nav atļauts, tātad aizliegts?

Latvijā reproduktīvās veselības likumā surogācija vispār nav minēta. Juristi to tulko dažādi, bet pārsvarā — ja nav pieminēts, tad ir aizliegts. Ārste stāsta, ka viņas praksē ik gadu 2-3 neauglīgi pāri interesējas par iespēju "iznomāt dzemdi", lai tiktu pie sava bioloģiskā mazuļa. "Surogātmāti pieaicina tad, ja sievietei ir ļoti smagas sirds, nieru problēmas, kad grūtniecība ir nāvējoša, tāpat, ja sievietei nav dzemdes. Man tomēr labāk patīk, ja runā nevis par surogātmātēm, bet surogātdzemdi, kas bērnu tikai iznēsā. Piemēram, man bija 24 gadu veca paciente, kas miomas dēļ zaudēja visu dzemdi. Viņi šo programmu izgāja Maskavā," stāsta ārste.

Nesen Latvijā ir pieņemtas izmaiņas likumdošanā, kas ļauj izvest no valsts apaugļotu olšūnu. To tad var implantēt surogātmātes dzemdē citā valstī, kur arī iziet visu surogastijas programmu. Protams, tas ir dārgi! Iepriekš apaugļotu olšūnu Latvijas likumdošana definēja kā importu vai eksportu un izvešana bija daudz dārgāka un vēl komplicētāka.

No medicīniskā viedokļa process ir zināms – tā ir apaugļotas olšūnas ielikšana dzemdē, būtībā vienalga kurā - bioloģiskās mātes dzemdē vai surogātdzemdē. Latvijā šo neauglības ārstēšanas metodi apmaksā valsts. Problēma sākas tad, kad bērnu sāk iznēsāt cita sieviete – juridiski tas ir viņas bērns neatkarīgi no tā, ka ģenētiskās analīzes varētu pierādīt, ja viņi nav asinsradinieki. Tāpēc neauglīgie pāri no Latvijas izvēlas citu ceļu – Latvijas klīnikās "uztaisa" embriju, ievieto speciālā tvertnē un dodas uz kādu ārzemju klīniku, kur apaugļoto olšūnu ieliek citas sievietes dzemdē. Pēc bērna piedzimšanas sieviete, kas dzemdē bērnu, no viņa atsakās, bet neauglīgais pāris, kas ir bērna ģenētiskie vecāki, mazuli adoptē un kļūst par viņa juridiskajiem, bioloģiskajiem un faktiskajiem vecākiem. Tik vienkārši!

Valērija Godunova, kas ir arī Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas Reproduktologu un embriologu sekcija vadītāja, ir vairākkārt rosinājusi ieviest izmaiņas "Seksuālās un reproduktīvas veselības likumā", kas surogāciju atļautu arī Latvijā. Pašlaik tas nav noticis, visdrīzāk, reliģisku apsvērumu dēļ.

"Ja Latvijas likumdošana atļautu surogāciju, domāju, ka šis pakalpojums būtu daudz pieprasītājs, jo pašlaik tas ir dārgi – ārzemju klīniku pakalpojumi, uzturēšanās, juridiskie pakalpojumi. Pašlaik to var atļauties tikai tie, kam ir vairāk naudas, ne nevis tie, kam to tiešām vajag. Māte vai draudzene jau pašu pakalpojumu var sniegt bez maksas, bet neauglības ārstēšanu valsts jau sākusi apmaksāt. Igaunijā pašlaik notiek diskusijas, ka subrogāciju atļaus starp radiniekiem, lai šajā procesā netiktu iesaistīta nauda".

Kā ar emocionālo un morālo aspektu

Kas notiek ar sievietes bioloģiski normālo mātes instinktu, kas mostas kopā ar visām hormonālās sistēmas pārmaiņām? Ārste stāsta, ka parasti ar šiem pāriem strādā psihologs. Visnosvērtākais šajā attiecību "trijstūrī" ir tēvs, vistrauksmainākā tieši mamma, kuras mazuli iznēsā cita sieviete. "Bet jāatzīst, ka vissarežģītākajā situācijā tomēr ir tieši grūtniece. Ar viņu strādā visvairāk, jo faktiski ir jāmazina viņas dabiskai instinktīvās mīlestības jūtas pret bērnu, kas ir viņas dzemdē".

Bet kas notiek ar mātes mīlestību? Neviens jau neliedz to iznēsāto bērnu mīlēt, bet "mīlēt" un "piederēt" ir atšķirīgas lietas, domā ginekoloģe Godunova.

Psiholoģe Vita Kalniņa žurnālā "Veselība" īpaši uzsver, ka svarīga ir motivācijas, kāpēc sieviete ir izvēlējusies tikt pie sava bērniņa šādā ceļā. Ja tā vienkārši ir nevēlēšanās piedzīvot grūtniecības neērtības un dzemdēšanas mokas, tad tas līdzinās vēlmei bērnu pirkt veikalā – iegādāties kā lietu. Un tas jau sākotnēji lielā mērā parāda, cik distancēti mamma varētu uztvert savu bērnu.

Ir pētījumi, kas pierāda, ka bērna raksturu un emocionālo attīstību ietekmē arī laiks, ko viņš pavada mammas vēderā. Prenatālā psiholoģija pēta, kā cilvēka raksturu ietekmē pagaidām tādi neprecizēti faktori tas, kā viņš ir ieņemts, pāra attiecības šai laikā, vēlmes un gaidas, mammas emocijas brīdī, kad viņa uzzina par grūtniecību. Rodas jautājums, kas notiek ar bērna psihi, ja jau sievietes vēderā viņš saņem impulsus par to, ka konkrēti šai sievietei neveidojas emocionālā pieķeršanās konkrētajam mazulim. Kādas emocijas piedzīvo jaundzimušais, ja uzreiz pēc piedzimšanas viņš paliek bez ierastās smaržas, mammas piena un cilvēka, kas viņu izjutis visus 9 mēnešus?

Tomēr psiholoģe Anna Hnikina iespēju kļūt par vecākiem vērtē pozitīvi, bērni, kas dzimst šādā ceļā, parasti ir ļoti ļoti mīlēti.

Ir vesela virkne pretinieku šāda pakalpojuma legalizēšanai. Vai sievietes dzemde drīkst kļūt par inkubatoru, bet bērns – par preci, par ko maksā 10 000 un 100 000 dolāru? Jā, materiāls aspekts nav mazsvarīgs, piekrīt Godunova. Ne velti tieši Indija ir valsts, kas visaktīvāk piedāvā surogātmāšu pakalpojumus, jo nabadzība tik ir tik liela, ka labs ir jebkurš līdzeklis, lai uzlabotu materiālo situāciju.

Vai mamma var dzemdēt meitai?

Valstīs, kurās surogācija ir atļauta, likums ir bioloģisko vecāku pusē – bērns viņiem ir jāatdod. Latvijā par bērna māti uzskata to sievieti, kas viņu ir dzemdējusi pat tad, ja var pierādīt, ka ģenētiski viņa nav bērna mamma.

Par surogātmāti parasti izvēlas pilnīgi veselu sievieti vecumā līdz 35 gadiem, kurai pašai ir savi bioloģiskie bērni. Neiesaka dzemdēt radiniecēm, bet iemesls ir psiholoģiskās problēmas, kad rodas radu lokā.  Dažreiz bērniņu var iznēsāt savai meitai mamma, šādās attiecībās problēmu ir mazāk. Ja bērniņu iznēsā sava vai vīra māsa, tad attiecības veidojas daudz komplicētākas. Tāpēc pasaules prakse ir izvēlēties tomēr svešu sievieti, kas pēc dzemdībām "pazūd" un ar bērnu vairs netiekas.

Neraugoties uz to, ka ārsti nevar apstiprināt surogātmammu izmantošanas gadījumus Latvijā, interneta vietnē cilvēki stāsta par "zināmiem gadījumiem", kad neauglīgai sieviete bērniņu iznēsāja viņas māsai vai cita tuvai radiniecei.

Ražīgākās surogātmāmiņas

Surogātmāte Terēza Andersone 2005. gadā Arizonā  palīdzēja nākt pasaulē pieciem bērniem uzreiz — pirmo reizi tik daudz šādā veidā. Lai arī Terēza ar kādu bezbērnu pāri bija vienojusies par 15 000 dolāru atlīdzību, uzzinot, ka nēsā piecīšus, viņa atteicās no naudas.

Ražīgākā Lielbritānijas surogātdzemdētāja ir kāda misis Kora Horlok, kas pavisam ir dzemdējusi 15 reizes, 9 no šiem bērniem ir iznēsāti pēc citu vecāku pasūtījuma. Sievietei vienkārši patīk pats grūtniecības un dzemdību process, tāpēc viņa pilnībā noliedz naudas nozīmi šajos projektos. Kuriozs pārpratums gadījās vienā no grūtniecībām, kad pēc ģenētisko analīžu veikšanas atklājās, ka sieviete, kuras uzdevums bija iznēsāt neauglīga pāra bērnu, patiesībā dzemdēja sava mīļākā mazuli. Līgums paredzēja šo bērnu atdot pārim, kas viņu nolīga šim uzdevumam. Jaunie vecāki no sava "nebioloģiskā" bērna neatteicās.

Citāti no www.Calis.lv foruma par tēmu "Surogātmātes"

Portālā laiku pa laikam parādās tēmas, kurās pāri lūdz padomu – kur meklēt kādu sievieti, kas būtu gatava iznēsāt mazuli. "Ārsti man pateica, ka vairs nav vērts mēģināt pašai -  manā dzemdē olšūna neieligzdos. Tādēļ meklēju surogātmāti. Latvijā tas nav ne aizliegts, ne atļauts, bet mana ārste to var juridiski noformēt. Var arī par attiecīgu samaksu", tā rakstīja kāda lasītāja.

"Domāju, ka tas ir absolūti nepieņemams. Tad pareizāk būtu tiešām adoptēt bērniņu! Surogātmātes variants salauztu uzreiz vairāku cilvēku dzīves - pašas, vīra, pārējo tuvinieku, surogātmāmiņas, viņas vīra, viņas tuvinieku, paša bērniņa - sazin cik tur kopā salasās konkrētajā gadījumā! Jo tiešām var būt visādi - ja sieviete sevī nēsā bērniņu, viņa pa šiem 9 mēnešiem ar to tā sarod, ka principā viņai nevarētu pārmest, ka viņa to gan fiziski, gan morāli uzskata par savējo! Tajā pašā laikā arī bioloģiskajai mammai ir visas tiesības uz bērniņu gan materiālā, ģenētiskā, gan morālā ziņā - tāpēc, ka esi devusi tam savu bioloģisko materiālu, nokārtojusi finansiālo pusi ar surogātmāti utt, un arī taču esi tiesīga reiz tapt par māti, ja veselība neļauj! Tā ka, man liekas, te neviena tiesa neko strīda gadījumā godīgi neizšķirs, jo godīgi var būt abējādi. Un kā strīda gadījumā būs ar bērniņu?? Par to arī ir vērts padomāt."


"Viss atkarīgs no uztveres... To spilgti parāda arī ši diskusija. Nesaprotu, kāpēc tā jāšūmējas. Runa taču ir tikai par to, ka sieviete lūdz palīdzību (varbūt cālis nav tā labākā vieta) citai sievietei. Ja man būtu jāiznēsā tāds auglis, kas radies no citas sievietes olšūnas un viņas vīra spermas, es nemūžam šo bērnu par savu neuztvertu, bet savu ķermeni šos 9 mēnešus uztvertu, kā čaulu šī augļa iznēsāšanai. Kā var uztvert par savu to, ko nēsi radījis? Protams, ja tāds bērns piedzimst un paliek ģimenē tad, tāpat kā adoptēts bērns, drīz vien kļūst par "savējo", bet, ja pēc dzemdībām viņš nonāk pie saviem vecākiem, neredzu problēmu. Cita lieta, ka no juridiskās puses tas viss ir šausmīgi rūpīgi jāapdomā."


"Jāsaprot, ka savs šajā gadījumā ir stipri nosacīti savs. Sava ir šūna, grūtniecība un dzemdības ir citai sievietei. Tad jau sanāk, ka tām, kam bērns mākslīgās apaugļošanas ceļā no donora šūnas, tas bērns ir nevis savs, bet svešs. "


"Manuprāt, tas nav iespējams - nesat bērnu savā klēpi un justies kā čaulai šī augļa iznēsāšanai Mātes jūtas jeb instinkts nāk no dabas, sievietes smadzenes to nekontrolē Cita runa, ja sievietei šī instinkta vispār nav. Ja atmet visu juridisko padarīšanu un paliek tikai emocionāla puse, tad es izvelētos adoptēt bērniņu."


"Sieviete piekrīt būt par surogātmāti ne jau naudas. Tā ir misijas apziņa un vēlēšanās kādam palīdzēt. Anglija to drīkst darīt cēla mērķa vārdā,  nevis dēļ naudas." 


"Mākslīgā apaugļošana arī varētu būt iešana pret Dieva gribu. Kaut gan katoļi ir nosodījuši arī kontracepciju. Un ne jau tāpēc, ka sludinātu jo vairāk bērnu jo labāk, bet gan tādēļ, ka sievietes organisms no dabas ir pielāgots tā, lai dabiskā veidā izsargātos no grūtniecības."


"Man liekas, ka bērns, ko iznēsā surogātmāte, beigu beigās kļūst par triju vecāku bērnu. Vispirms jau bioloģisko šūnu devēju - mātes un tēva - un arī surogātmātes bērnu. Kā nekā, grūtniecības laikā, mātei un bērnam asinsrite ir viena. Bērna asinīs riņķo surogātmātes asinis un viņas šūnas. Surogātmātei noteikti smagi ir tieši pēc dzemdībām - visādas depresijas, piens krūtīs, bet bērna nav utt. Problēmu vairāk kā vajag."

Tags

Sarakstu karuselis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form