'Tā nav spēļmantiņa. Deguntiņā ietverta mīlestība un laime': dr. Klauna Don Vito stāsts
Foto: Publicitātes attēli

Pasaulē šobrīd ir vairāk nekā 150 medicīnas klaunu programmu 50 dažādās valstīs. Haifas Universitātē jau tagad piedāvā iegūt bakalaura grādu ārstu klaunādes apguvei, un Argentīnā izdots likums, kas pieprasa medicīnas klaunu klātbūtni lielākajās slimnīcās. Latvijā Dr. Klauni darbojas, pateicoties tikai ziedotāju atsaucībai. Kopomā patlaban sešās Latvijas slimnīcās darbojas 30 klauni, stāsta biedrības "Dr. Klauns" vadītāja Marianna Milovska.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Viens no šiem klauniem ir Igors Narovskis. Vispār jau viņa kā Dr. Klauna vārds ir Sadhat, taču arī Igors, tāpat kā citi viņa kolēģi, klauna vārdus mēdz mainīt, atkarībā no vajadzības iejusties kādā personāžā. Tā arī notika drūmajā vakarā, kad Igors pārtapa par Don Vito, lai kādai pacientei sniegtu iedrošinājumu un cerību. Lūk, Igora stāsts, kas sociālajos tīklos aizkustinājis simtiem cilvēku!

"Mēs ieejam intensīvajā terapijā. Ir jau vēls. Drūms rudens vakars, paskaties pa logu – melna tumsa, nekā cita. Nodaļā jau ir nodzēsta lielā gaisma, gaisma no mazajām lampiņām ir kontrastaina, veido neticami garas ēnas. Īsts "film noir" noskaņojums.

Palāta. Gulta. Pie gultas sēž mamma. Gultā redzu tumsnēju, sprogainu meiteni, pusaudzi. Zinu, ka viņai paredzēta sirds operācija. Godbijīgi iepazīstinu ar sevi: "Don Vito" (šodien esmu itālis, tāds īsts dons Korleone).

Mamma pārvaicā, vai esmu Latvijas klauns. Atbildu, ka esmu no Latvijas. "Bet no kurienes tāds akcents?" "No Itālijas, sinjora."

Tad pavēršos pret meiteni un vaicāju: "Par ko tu domā?"
Viņa īsi atbild: "Par dzīvi."
Tad nu gan, oho! "Bet par ko konkrēti?"
"Es domāju par to, ka gribētu kļūt klauns. Kā jūs."
Es uzreiz izrādu savu sajūsmu: "Tev ir paveicies! Tu esi satikusi īsto cilvēku! Es, Dons Vito, iesvētīšu tevi klaunu kārtā!"

Man rokās parādās klauna deguns, sarkanā bumbiņa. Pēc mirkļa tā pazūd. Un atkal parādās – no mammas auss. Un vēl. Visbeidzot sarkanais deguns uzrodas gluži vai no gaisa, tieši iepretim viņas sejai. Patētiski saku: "Uzlādēsim degunu ar Zemes spēku un ar kaut ko īpašu!"

Graciozi un pompozi (kā jau pienākas Donam Vito) turu sarkano degunu divos pirkstos. Turu lampas gaismā tā, lai veidotos īpašs, dramatisks efekts. Garās ēnas piepeši vairs nav "noir" tēmas elements, bet kaut kas sakrāls.

Uzlieku roku uz sirds un pavēstu: "Tagad es šajā degunā ielieku savu mīlestību." Es dziļi ieelpoju un izelpā izņemu sev no krūtīm mīlestību, turu to cieši dūrē, tad tuvinu sarkanajam degunam un ielieku iekšā.

Jautāju meitenei: "Ko vēl mēs ieliksim?"
Meitene atbild: "Laimi."
Ar tādu pašu žestu izņemu no savām krūtīm laimi un, nesot to uz plaukstas, ievietoju deguntiņā.
"Lieliski! Ko vēl?"
"Šokolādi!" negaidīti paziņo meitene.

Vienā acumirklī šokolāde nonāk īpašajā klauna degunā.

"Vai esi gatava to uzlikt?" Atbilde skan nekavējoties: "Jā!"

Spēlēju Nino Rotas mūziku no "Krusttēva" un lēni, svinīgi uzlieku viņai klauna degunu.

'Tā nav spēļmantiņa. Deguntiņā ietverta mīlestība un laime': dr. Klauna Don Vito stāsts
Foto: Shutterstock

Vienā acumirklī meitene pārvēršas.

"Tagad, mās, mums jāpiešķir tev jaunu vārdu!" Viņa acumirklī izšauj: "Paulita!"
"Bene!" saku, "piešķiru tev Paulitas vārdu! Tagad mēs esam duets – Dons Vito un Paulita!"

Viņa smejas.

Vaicāju atkal: "Par ko tu tagad domā?"
"Par draudzību."
"Ak, jā, tiešām. Mums ir vajadzīgi draugi."
Pagriežos pret mammu: "Mamma, jūs esat mums vajadzīga." Iesvētām mammu klaunu kārtā, uzlieku viņai degunu. Paulita tūlīt dod mammai vārdu: Sabita.
"Laipni lūgta ģimenē, Sabita."

Pēc tam es pagriežos pret meiteni. "Tagad es gribu redzēt mīlestību tavās acīs." Paņemu viņu aiz rokas un skatos tieši acīs.

Piepeši viņas acis iemirdzas, acu zīlītes nedaudz notrīs, un skatienu piepilda īsta mīlestība.

Es uzķeru: "Es gribu redzēt laimi!" Un viņas sejiņa atplaukst burvīgā smaidā.

"Un šokolādi!" – es gandrīz kliedzu no sajūsmas. Un viņa, nepārstājot smaidīt, samiedz acis kā tāds kaķēns, it kā saldā šokolāde patiesi būtu nokļuvusi viņai uz mēles.

"Bene!" Izpūšu ziepju burbuli, ķeru to un – tā jau ir stikla bumbiņa. Rādu bumbiņu Paulitai. Viņa netic savām acīm – tikko es noķēru ziepju burbuli, tas nepārplīsa, bet kļuva par stiklu?! Bumbiņa pazūd tikpat brīnumaini kā parādījusies.

"Viss ir tavā galvā," pārliecinoši saku viņai, "viss ir tavā iztēlē. Spēks ir tavās rokās!"
Paulita iedvesmota piebalso: "Jā!"

Es vaicāju, ko viņa tagad vēlas?

"Es gribu būt vesela."
"Mēs sadodamies rokās: es, Paulita, Sabita. Es sāku dungot melodiju. "Pazīsti?" "Nē." Tad es dziedu ar vārdiem: "We are the champions, my friend… Un tagad?"
"Jā!"

Es lūdzu, lai viņa dzied kopā ar mani, un mēs dziedam: "We are the champions!.." Pēc tam daudz skaļāk "We are the champions", tālāk jau trijatā, kopā ar mammu.

Ir pienācis šķiršanās brīdis. Turu meitenes roku un atvados. Mēs pateicamies viens otram, un es dodos laukā no palātas. Eju atmuguriski. Visu laiku skatoties Paulitas acīs.

Nemaz tik bieži nenotiek, ka slimnīcā satikto bērnu redzu vēlreiz. Paulitu esmu saticis. Pēc operācijas. Un vienmēr, jau iztālēm ieraugot mani, viņa uzreiz sameklēja un uzlika sarkano degunu. Tā nav spēļmantiņa. Šajā deguntiņā ietverta mīlestība, šokolāde un laime. Šajā mazajā lietiņā ietilpst viss toreizējais maģiskais vakars. Atliek tikai to uzlikt, un cilvēks var pārvērsties – no meitenes, kas ārstējas slimnīcā, kļūt par Donu Paulitu. Par čempioni."

Tas bija Igora Narovska emocionālais stāstījums par savu darba ikdienā piedzīvoto. Paulita ir viena no simtiem bērnu, kas ārstējas Latvijas slimnīcās. "Lai arī mums līdz valsts atbalstītai programmai vēl ir ejams ceļš, šodien tu vari atbalstīt Dr. Klaunu darbību, ziedojot," saka Milovska.

Ja tev ir vēlēšanās un iespēja, ziedot vari šeit.

Tags

Dakteris Klauns Dr.Klauns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form