Divu pieaugušo šķiršanās procesā bērns var kļūt par galveno cietēju. Un viss tikai tāpēc, ka viņš dzird ne pavisam ne to, ko vecākiem viņam vajadzētu teikt.
Lūk, portāls "Goodhouse" piedāvā iepazīties ar 10 frāzēm, kuras visai bieži šķirtie vecāki saka bērniem, bet to noteikti nevajadzētu darīt!
"Mana māja – mani noteikumi"
Daudzi vecāki cenšas bērnus audzināt saskaņoti, bet šķiršanās laikā bieži vien teju par savu pienākumu tiek uzskatīts izdarīt tā, lai bērna dzīve dažādās vietās atšķirtos, turklāt iespējami spēcīgāk. Dažādi saraksti ar aizliegtajiem produktiem, jebkāda dienas režīma neievērošana, iespēja jau no piecu gadu vecuma skatīties pieaugušo auditorijai domātas filmas – un bērns, kurš apguvis "brīvā" režīma noteikumus, ir spiests melot daudz stingrākajam vecākam, pretējā gadījumā pieaugušie atkal sāks rāties viens uz otru. Un tā, protams, nav vislabākā lieta!
"Tavs tēvs ir āzis!"
Bērniem, kuri turpina mīlēt abus vecākus, ir ļoti grūti pieņemt, ka viens no viņiem tagad ir sliktais. Protams, attiecības ir jānoskaidro, bet, neiesaistot bērnus, jo viņi paši tiks skaidrībā, kas un kā.
"Izvēlies, ar ko gribi dzīvot"
Pirmkārt, uzvelt bērnam šādu atbildību, kurai viņš nepavisam nav gatavs, ir nepareizi. Otrkārt, bērniem konkrētā vecumposmā nav nemaz tiesību to izlemt. Ja vecāki nespēj panākt vienošanos, lai to izlemj tiesa.
"Pastāsti tiesai par mammas jauno mašīnu"
Centieni sadalīt īpašumu vai pierādīt neuzticību, izmantojot bērnus, ir nekorekti – gan morāli, gan faktiski.
"Tu esi tāds kā tēvs"
Negatīva attieksme pret otru vecāku nekādi tevi pašu nepadara par mīlētāku.
"Piedod, ka viņš ar mums tā izrīkojās"
Manipulēt ar bērna mīlestību, pat ja šiem vārdiem ir zināms pamats, ir ļoti smaga trauma bērnam. Nevajag bērnam uzkraut visus savus aizvainojumus.
"Mamma vairs nemīl tēti"
Par jūtām starp pieaugušajiem pēc šķiršanās ir jārunā, bet nevajag vienam otru pretstatīt.
"Kad izaugsi, sapratīsi"
"Tā tev būs labāk"
Šķiršanās no tuva cilvēka nemēdz būt vienkārša lieta. Šķiršanos labāk skaidrot ar to, ka priekšā gaidāms grūts laiks, bet vecāki pacentīsies izdarīt tā, lai bērns nekādi netiktu apdalīts.
"Viņš vairs nav tavs tēvs"
Šo frāzi var izmantot, ja bērns jau ir pietiekami pieaudzis un pats var izdarīt secinājumus. Ja to teiksi mazam bērnam, atkal sanāks tāda manipulēšana, kura nekādi neveicina bērna attiecību uzlabošanos ar šķirtajiem vecākiem.
Bet zemāk atradīsi vēl citus "Cālis" rakstus par to, kādai būtu jābūt pareizajai rīcībai, ja ģimenē divi pieaugušie nolēmuši iet katrs uz savu pusi.
10 frāzes, kuras nedrīkst teikt bērnam vecāku šķiršanās procesā
Mēs visi dažreiz pasakām lietas, ko vēlāk nožēlojam. Bet vecākiem, kuri piedzīvo šķiršanās procesu, vajadzētu ļoti uzmanīgi sekot līdzi saviem vārdiem, lai nenodarītu kaitējumu bērnam.
Bērns nav spilvens pinkšķēšanai: četri noteikumi vecākiem šķiršanās procesā
Par to, kā runāt ar bērnu vecāku šķiršanās gadījumā, ir gana daudz rakstu un grāmatu. Ko teikt un ko neteikt bērnam? Ir nosauktas tā dēvētās pareizās frāzes – "Mamma un tētis vienmēr būs tavi vecāki", "Tu ne pie kā neesi vainīgs", "Mēs, tāpat kā iepriekš, tevi mīlam" – jā, tas viss ir ļoti pareizi, un šie ir vajadzīgie vārdi.
Noliegums, dusmas un kaulēšanās – etapi, ko piedzīvo bērns vecāku šķiršanās gadījumā
Lielākā daļa vientuļo vecāku ģimeņu mūsdienās izveidojas šķiršanās rezultātā, un pētījumi apliecina šķiršanās traumējošo iespaidu uz bērniem, īpaši gadījumos, kad vecāki ar to nav labi tikuši galā.
Kā pareizi 'dalīt' bērnus pēc šķiršanās ģimenē: pētnieku skatījums
Visvieglāk ar vecāku šķiršanos samierinās un tiek pāri tie bērni, kuri pēc ģimenes iziršanas ar tēti un mammu kopā pavada vienādu laiku, turklāt tas attiecas gan uz dienas, gan nakts laiku.
Šķirtas ģimenes nākotne jeb Ieteicamākie risinājumi bērna turpmākai audzināšanai
Pēc šķiršanās vecāku attiecības veidojas dažādi. Ir vecāki, kuri pārtrauc rūpēties par bērniem, un tādi, kas uzņemas kopīgu un vienādu atbildību par bērnu audzināšanu. Par to, kā būvēt šķirtas ģimenes nākotni, kā tajā atrast vislabāko vietu bērnam, rakstā savu viedokli pauž vācu pedagogs, ģimenes konsultants un mediators Aloizs Leiendekers. Šī ir raksta otrā daļa, sākumu "Atklāti par bērna sajūtām vecāku šķiršanās laikā" lasi te.
Atklāti par bērna sajūtām vecāku šķiršanās procesā. 1. daļa
Vecāku šķiršanās bērnus skar ļoti sāpīgi un dziļi. Bērni piedzīvo, kā sairst viņu uztverē drošākā saikne starp diviem cilvēkiem - māti un tēvu. Tādējādi sabrūk bērnu iedomātais priekšstats par attiecībām ģimenē un zūd viens no dzīves stūrakmeņiem.
Vecāku šķiršanās kā paliekoša trauma – bērnam nevajadzētu dzirdēt vārdu 'mīļākā'
Viktorija jūlijā svinēs savu 26. dzimšanas dienu. Pieaugusi sieviete, bet tāpat – bērns saviem vecākiem, mazbērns – vecvecākiem. Kas būs viņas viesi? Protams, ģimene un draugi, bet cik daudzi no Viktorijas ģimenes locekļiem? Vai visi kopā? Viņas vecāki izšķīrās. Nenotikušas sarunas, dvēseles sāpes, kā ar elektrību dabūt pa nagiem no vārda "mīļākā", nedzirdēt un nespēt izrunāt vārdus "Mīlu tevi"...
Tētis ciemos nāk reti – kā to paskaidrot bērniem
"Pēdējā laikā bijušais vīrs arvien mazāk laika velta mūsu kopīgiem bērniem, un to skaidro ar aizņemtību darbā. Es zinu viņa kolēģus, praktiski visas atrunas ir nepatiesas. Meitas sākušas man vaicāt: "Kāpēc tētis tik reti nāk? Vai viņš mūs vairāk nemīl?" Es saku, ka ļoti mīl, bet sanāk, ka manis teiktais atšķiras no viņa darbībām. Kā pareizāk rīkoties?" speciālista padomu taujā kāda mamma.
Vai ir jēga regulējumam 50/50 šķirtajās ģimenēs? Atbildi meklē ģimenes terapeits
Šķirtas ģimenes ir visās valstīs, atšķiras tikai dažādu likumu regulējums attiecībā uz bērna aprūpes tiesībām. Šoreiz aplūkosim visai populāro – 50/50, kas nozīmē, ka abiem vecākiem tiek noteikta tieši puse atbildības par bērnu – gan attiecībā uz laika pavadīšanu, gan visu pārējo.
Kā vecāku šķiršanās ietekmē bērna attiecības nākotnē un kā mazināt viņam radīto traumu
Strīdi, nespēja atklāti komunicēt un kopīgi meklēt kompromisu spēj novest pie lēmuma šķirties. Tas ir smags lēmums, īpaši ja ģimenē aug bērni. Neviens nevēlas pakļaut savu bērnu pārdzīvojumiem. Kā veiksmīgāk tikt galā šādā situācijā, stāsta psiholoģe Airita Isakoviča.
