Foto: Shutterstock
Kad pieaugušajam ir slikts garastāvoklis, mēs viņam jūtam līdzi un cenšamies palīdzēt. Bet ja bērnam, tad pieprasām nekavējoties pārtraukt šo "māžošanos". Netaisnīgi. Un pats galvenais – nepareizi!

Problēmas ar biežām garastāvokļa maiņām bērnam mēdz būt jebkurā vecumā. Un tas vienmēr prasa paaugstinātu uzmanību no pieaugušo puses, portālā "Parents" uzsver psiholoģe Svetlana Ievļeva.

Pieaugušo garastāvokli mums ir vieglāk saprast. Tā iemesli lielākoties ir acīmredzami. Problēmas darbā, personiskas nepatikšanas, slikta pašsajūta – ar to visu mēs arī paši esam saskarāšies ne reizi vien un varam itin viegli nonākt stāvoklī, kad patiešām varam teikt: "Jā, es zinu, kā tu jūties." Turklāt pieaudzis cilvēks var arī pateikt visas savas sūdzības, palūgt kopā apspriest iemeslus vai vienkārši parunāties. Bērniem nepiemīt refleksijas prasmju, viņi vēl nevar saprast un nosaukt savas jūtas. Viņi var vien čīkstēt, raudāt, mest rotaļlietas pa gaisu, ķēpāties ar ēdienu, ķerties mammai "brunčos", lūgt "paņemt opiņā". Bet pēc tam visu to pašu vēlreiz...Tieši tāpēc viņu sliktais garastāvoklis nekādu līdzjūtību it kā neraisa.

Mums, vecākiem, biežāk piemīt tieksme tās nosaukt par "bērna kaprīzēm", kuras jāapspiež ar visām pieejamām metodēm. Patiesībā, kas gan par garastāvokļa maiņām var būt, kad visa dzīve sastāv vien no ēšanas, rotaļām un pastaigām?! Vai gan gadu vecam mazulim ir kāds iemesls, lai viņš dusmotos? Jā, ir! Un, starp citu, kā uzsver psiholoģe, iemesli ir gandrīz tādi paši kā mums, pieaugušajiem.

Pavisam maziņš...

Bērnam līdz gada vecumam ir visgrūtāk noteikt sliktu garastāvokli. Jo izpaužas tas taču tikai vienā veidā – ar raudāšanu. Proti, tieši tāpat kā izsalkums, sāpes, nogurums, neērtības, kas saistītas ar slapjām autiņbiksītēm vai nekomfortablu apģērbu. Bet – nē. Patiesībā raudāšana slikta noskaņojuma dēļ tomēr atšķiras no raudāšanas citu iemeslu dēļ. Tā ir klusāka, zemākas tonalitātes, monotonāka un sērīgāka, ja tā var izteikties. Turklāt, ja zināms, ka bērns ir absolūti vesels, un dzirdi šādu raudāšanu, vari nešaubīties: mazulim vienkārši nav laba oma. Kurš gan viņam to sabojājis? Visticamāk, tas biji tu, lai gan, protams, izdarīji to ne jau speciāli un pat neapzināti.

Mazi bērni ir ļoti jūtīgi attiecībā pret mammas noskaņojumu, viņi absolūti pārņem visas viņas bēdas un priekus. Pastāv uzskats, ka pat krūts piena sastāvs mainās atkarībā no mammas garastāvokļa, un tāpēc mazulis burtiskā nozīmē "barojas" ar māmiņas emocijām, norāda psiholoģe.

Tā vai citādi, bet būtu jāatzīst: laimīgai, ar sevi un apkārt notiekošo apmierinātai mammai arī bērni mēdz būt mierīgi, līdzsvaroti un dzīvespriecīgi. Ja mamma ir pārāk nogurusi, lai atliktu spēka priecāties, un pastāvīgi izjūt spriedzi, trauksmi, tad arī no bērna nedrīkst gaidīt īpašu jautrību. Tādi bērni bieži raud bez redzama iemesla, nomierinoties vien mammai uz rokām. Tas vēl vairāk gandē garastāvokli mammai, viņa vēl vairāk nodod negatīvās emocijas mazulim – tātad, tas ir tāds apburtais loks. Starp citu, pašas mammas parasti tā arī raksturo savu situāciju: "Apburtais loks. Nekad nedomāju, ka pēc bērna piedzimšanas viss būs tik slikti. Esmu visu laiku mājās, gaidu, ka vīrs, atgriežoties no darba, man palīdzēs, bet viņš saka, ka ir noguris un ka mājās nespēj atslābināties, jo te visur ir nekārtība. Protams, mēs strīdamies, un tādēļ garastāvoklis tiek sabojāts vēl vairāk. Kā es varu priecīgi komunicēt ar bērnu, ja man visu laiku gribas raudāt? Turklāt es lieliski zinu, ka rīt būs tieši tas pats. Es pārāk noguršu, tāpēc zvanīšu vīram, mēs viens otram pārmetīsim, es, būdama asarās, likšu gulēt bērnu..."

Raudulība, zaudējuma sajūta, nespēja priecāties par to, kas iepriekš sniedza gandarījumu, – tādus simptomus novēro ļoti daudzām sievietēm pēcdzemdību periodā (šāda emocionālā stāvokļa iespējamība turklāt palielinās līdz ar vecumu un dzemdību skaitu), un, protams, atstāj nospiedumus saziņā ar mazuli un pat viņa raksturu nākotnē. Bērni, kuri jau no pavisam mazām dienām ir piedzīvojuši savas mammas garastāvokļa traucējumus, arī pieaugušā vecumā mēdz būt trauksmaini, tendēti uz pesimismu, un viņi smagāk pārdzīvo kādus sarežģījumus dzīvē. Tieši tāpēc garastāvokli jāuzlabo iespējami agrāk – gan sev, gan bērnam, mudina psiholoģe.

Pirmkārt, centies savā dzīvē ienest kaut ko pozitīvu. Tas nemaz nav tik grūti, ja atceras, ka dzīve sastāv no sīkumiem. Pat pastaigājoties – tu vari doties uz tām vietām, kur tev patīk, kontaktēties ar tām mammām, kuras ir priecīgas un tevi "saindēs" ar savu optimismu.

Otrkārt, sarīko psihoterapeitiskas sarunas. Nē, lai to īstenotu, tev nevajadzēs nekur doties un pierakstīties pie speciālista. Psihoterapeita lomā būs tavs mazulītis. Tieši viņam tu pastāstīsi visu par savu garastāvokli, par domām šajā sakarā, kāpēc tas ir tāds.

Vari pažēloties par neuzmanīgiem apkārtējiem (tiesa, seko gan līdzi izteicieniem), vari ar bērniņu padalīties savos plānos. Zīdaiņi ļoti labi prot klausīties un mēdz būt pārsteidzoši saprotoši. Arī viņiem taču kļūst labāk, kad uzzina, ka tā nav viņu vaina, ka mammas garastāvoklis nav no tiem labākajiem, ka tā vienkārši ir sanācis. Un mammai kļūst vieglāk – izrunāta problēma, kā zināms, kļūst ievērojami mazāka.

Starp citu, šī metode nav jauna. Daudzās kultūrās maziem bērniem mamma dziedāja šūpuļdziesmas, ko radīja dienas laikā, un tajās izdziedāja par visu, kas pa dienu noticis, arī par to, kas satrauc. Tika uzskatīts, ka bērni tādā veidā jūt sevi kā daļu no ģimenes un aug daudz mierīgāki, stāsta Ievļeva.
Foto: Shutterstock

No gada līdz trīs gadu vecumam

Bērns aug, un viņa zināšanas par pasauli, viņa vajadzības, komunicēšanās loks pastāvīgi pieaug. No vienas puses viņa iespējas ir pietiekami lielas – viņš jau pats prot staigāt, runāt un sajust sevi kā pastāvīgu būtni. No otras – tomēr aizvien atrodas pastāvīgā kontrolē un bieži vien nevar piepildīt savas vēlmes. Tātad galvenais slikta garastāvokļa iemesls ir neizpratne. Vēl viens iemesls – pazaudēts kaut kas svarīgs. Turklāt svarīgs bērnam – tas nepavisam nav tas pats, kas pieaugušajam.

Divus gadus vecs bērns jau pilnīgi mierīgi var pārdzīvot vecāku šķiršanos, piemēram, ja tēvs pamet ģimeni, bet viņam būs ļoti grūti pārdzīvot savas iecienītākās rotaļlietas zaudējumu. Vecmāmiņas nāvi bērns uztvers ne tik dramatiski, kā, piemēram, kad mamma katru dienu dosies uz darbu. Tāda psihes īpatnība ļauj bērniem pasargāt sevi no ļoti smagiem pārdzīvojumiem, aizmirst agrīnās bērnības traumas.

Kāds vienkāršs un pieņemams situācijas skaidrojums ļauj bērnam labot savu priekšstatu par pasauli. Ja blakus ir cilvēks, kurš rūpējas un mīl, tad viss ir kārtībā. Bet par sīkumiem (kas mums, pieaugušajiem, varētu šķist kā sīkumi) bērns var raudāt ilgi un mierinoši. Tik ilgi, ka viņš jūtas izsmelts un pēc tam iemieg.

Nevajadzētu bērnus novest līdz tādam stāvoklim, taču baidīties un sargāt arī nav jēgas. Raudāšana – tas ir viņiem normāls veids, kā reaģēt uz emocijām, kā uz āru "izlikt" visu negatīvo. Pilnīgi noteikti, pēc tādas asaru vētras pamostoties, bērns jutīsies daudz labāk un būs priecīgā noskaņojumā – gatavs rotaļām (tiesa, uz to brīdi savukārt izsmelti jau var justies paši vecāki). Turklāt tieši šajā vecumā bērns mācās dažādos veidos mijiedarboties ar pieaugušajiem un vienaudžiem. Ja viņš sapratīs, ka raudāšana uz cilvēkiem iedarbojas biedējoši, viņš jau to izmantos apzināti kā "ieroci". "Nastja neraud. Viņa čīkst, un tas ir daudz sliktāk. Nav neviena cilvēka, kurš paliktu vienaldzīgs pret šīm sērīgajām, "vilktajām" skaņām. Kad viņa čīkst veikalā, tad pat sveši cilvēki ir gatavi viņai nopirkt visu, ko viņa vēlas. Sākumā viņa to nedarīja speciāli, bet tagad vienkārši atklāti manipulē. Ir tikai viens veids, kā ar to cīnīties – paiet tālāk un neklausīties. Tad viņa pati pakāpeniski nomierinās," stāsta kāda mamma.

Slikts garastāvoklis šī vecuma bērniem izpaužas ne tikai ar raudāšanu. Viņš var gulēt gultā, neatbildot priekšlikumam iet parotaļāties, var bezmērķīgi skatīties pa logu, bet ja sliktā oma "iet" komplektā vēl ar agresiju – spārdīties un izmētāt rotaļlietas. Jebkurā gadījumā bērnam ir jāpalīdz. Viņš pats vēl nespēj tikt galā ar sava garastāvokļa regulēšanu. Izrādi maksimālu līdzjūtību, pacietību un siltumu pat tādā gadījumā, ja viņš, kā mēdz teikt, pats ir vainīgs.

Turklāt tas nepavisam nenozīmē, ka tev būtu pienākums piekāpties, piemēram, atteikties no iešanas ciemos, ja reiz bērns bez tevis tik slikti uzvedas. Viņš taču tieši tagad pieradīs, ka dzīvē ne viss un ne vienmēr būs tā, kā vēlas viņš. Un arī to viņš sapratīs, ka šis nepavisam nav iemesls krist bezcerībā. Lūk, šādu mācībstundu vari sniegt! Nemainot savus plānus un vispār – vairs neapspriežot viņa negatīvās omas iemeslu, apskauj bērnu un vienkārši pasēdi blakus. Un biežāk rotaļājies ar bērnu tādās trakulīgās rotaļās, – saķerot viņu, paceļot gaisā, cieši saspiežot... Bet muguras paglāstīšana – tā vispār ir viena no labākajām profilaktiskajām metodēm stresa noņemšanai, uzsver psiholoģe.
Foto: Shutterstock

No trīs līdz sešu gadu vecumam

Vecumā no divarpus trīs gadu vecumam bērnam attīstās pašapziņa. Viņš par sevi runā: "es" kļūst daudz kautrīgāks (apzinās, ka citi cilvēki var uz viņu skatīties, apspriest viņu utt.). Turklāt viņam daudz izteiktāka kļūst vajadzība komunicēt ar vienaudžiem, un arī šajā jomā parādās savi pārdzīvojumu iemesli. Kopumā, jo vecāks bērns, jo lielāka varbūtība, ka slikta garastāvokļa iemesli neatradīsies ģimenē (lai gan attiecības ar vecākiem vienalga paliks vissvarīgākās). Vienlaikus bērna uzvedībā var parādīties noslēpumainība: viņš vairs tik ļoti netieksies ar vecākiem runāt par pilnīgi visu. Dažreiz viņš vienkārši nezina, vai drīkst stāstīt to, kas ir atgadījies.

Tā, piemēram, ja bērns tiek pakļauts kāda pieaugušā – pazīstama vai svešinieka – uzbrukumiem, viņš par to var arī nestāstīt. Jo pieaugušais taču ir autoritāte, ja jau viņš kliedz, tātad "esmu to pelnījis". Tāpēc uzzināt, kāds bijis iemesls sliktam garastāvoklim un nomāktībai, nav nemaz tik viegli, uzsver psiholoģe. Iemāci bērnam būt atklātam, to, ka saviem tuviniekiem viņš drīkst stāstīt absolūti visu. Vienmēr atbalsti bērnu, ja viņam gadījušās kādas nepatikšanas, pat tajā gadījumā, ja situācija ir strīdīga. Jā, tu vari to apspriest, censties tikt skaidrībā, kuram taisnība, kurš ir vainīgs, bet – pēc tam, vēlāk! Kad bērns ir nomākts, apspiests, viņam visupirms ir nepieciešams atbalsts. Starp citu, šis noteikums darbojas ne tikai attiecībā pret bērniem. Mums visiem ir vajadzīga šī neobjektivitāte, lai mūs mīlētu, neraugoties ne uz ko. Tas ir ģimenes laimes pamats.

Vienmēr uzklausi bērnu. Viņam būtu tev jāuztic savas šaubas un pārdzīvojumi jebkurā vecumā.

Ja tomēr bērns vienalga nestāsta, netirdi viņu. Turklāt emocijas šajā vecumā jau ir sarežģītas, gandrīz tādas pašas kā pieaugušajiem – bērns patiešām nevar pilnībā saprast, kāpēc viņam ir skumīgi. Parunā par abstraktām vai tēmām par garastāvokli kā tādu, nemeklējot iemeslus. "Un kad tev kļuva skumji?", "Cik skumji tev ir – vienkārši skumji vai arī tik ļoti, ka pat saldējumu negribas?", "Kas būtu jādara, lai nebūtu skumji?" – uz šādiem jautājumiem bērns pilnībā jau var atbildēt. Un attiecīgi kopā ar tevi viņš var atrast veidu, kā uzlabot garastāvokli. Turklāt ļoti labi palīdz tā sauktās "emocionālās potes". Ik pa laikam tu izstāsti kādu stāstu no savas bērnības (mamma sarāja, sodīja bērnudārzā, strīdējies ar draudzeni). Stāstam jābūt detalizētam tajā daļā, kurā tiek runāts par emocijām (kā tu tās pieredzēji), un stāstam noteikti jābūt ar labām beigām. Tas dos pozitīvu skatījumu uz dzīvi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!