Par to, kas ir top 10 strīdus temati, vēsta "Good Housekeeping"!
Kā bērnu pieradināt pie disciplīnas?
Kā cīnīties ar bērna nepaklausību, lasi šeit. Savukārt klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa, runājot par divgadnieku vecumu, uzsvērusi: "Tas, ka divgadnieks sāk neklausīt un kašķēties, tas ir ļoti labi. Tas nozīmē, ka mazais sāk apgūt emociju savaldīšanas taktikas, tad, kad dzīvē nevar dabūt to, ko šajā mirklī kārojās. Šajā vecumā sāk attīstīties tā sauktās negatīvās emocijas (piemēram, dusmas, kas vēlāk palīdzēs bērnam saprast, ja kāds viņam dari pāri), bērns pirmo reizi mūžā sāk apzināties, ka viņš ir atsevišķa būtne un mācīties pateikt "nē". Tās visas ir ļoti būtiskas prasmes, kas mazajam palīdzēs visu dzīvi, jo mēs bieži nevaram uzreiz saņemt to, ko gribam vai vispār tas ir bīstami, esot pieaugušiem mums jāmāk aizstāvēt savs viedoklis un nepakļauties. Vecākus šajā vecumā varētu salīdzināt ar bērna smadzeņu ārējo pagarinājumu. Daudzas lietas, ko mēs izdarām prātā, mazuļi izdara darbībā. Tā viņi attīstās."
Kā reaģēt uz bērna histērijām?
Histērijas bērnam var sākties sešu mēnešu vecumā, klasiskas to izpausmes būs redzamas divpadsmit līdz astoņpadsmit mēnešu vecumā. Tās parasti beidzas trīs, četru gadu vecumā, atkarībā no bērna attīstības īpatnībām un, protams, no pašiem vecākiem.
Kas izraisa histērijas? Mazs bērns vēlas izzināt pasauli, kontrolēt situāciju, izmēģināt savu neatkarību. Savā ceļā bērns sastopas ar daudziem ierobežojumiem, kas rada sarūgtinājumu, vilšanos un dusmas, skaidro psihiatrs Gunārs Trimda.
Bērns rīko histērijas? Ko darīt, uzzini šeit.
Viens no vecākiem atļauj to, ko aizliedzis otrs.
Kā uzsver speciālisti, ir ļoti svarīgi, lai visi ģimenes locekļi būtu vienoti savā nostājā pret ģimenē noteikto noteikumu ievērošanu. Ja mamma saka "nedrīkst", bet vecmāmiņa vienmēr saka "drīkst", bet tēvs "drīkst" atļaujas teikt brīžos, kad sēž pie datora, tad bērns ir apjucis un sāk situāciju izmantot savā labā. Iznākums būs tāds, ka jūs, pieaugušie, viens otram sāksiet pārmest, ka bērns ir izlutināts. Tādēļ vienots viedoklis svarīgākajos jautājumos ir ļoti svarīgs.
Viens no vecākiem neizpilda pret bērnu vērstās sankcijas, ko noteicis otrs.
Piemēram, mamma ir bērnam noteikusi kādas soda sankcijas, bet tētis, labais tētiņš ļauj uz to pievērt acis un vienkārši nedarīt mammas prasības. Tētis, kas ir gluži kā sargs savam bērniem, saunās par bērnu lieto vietniekvārdu "mēs". Gluži kā zīdaiņu mammas, kuras "ēd, dzer un kakā" kopā ar savu zīdaini. Viņām tas ir normāli, bet ne tētim, kas audzina mazliet lielāku bērneli. Šis tēvu tips savu dzīves realizāciju redz tikai caur bērniem.
Simbiozes attiecības raksturīgas cilvēkiem, kam ir nepareiza izpratne par personības robežām. Tētim miesīgais bērns ir kā daļa no viņa, nevis neatkarīga personība ar savām vēlmēm un vajadzībām. Tētis būs pirmais, kas skries izšķirt konfliktu, kurā iesaistīts viņa mīlulītis. Līdz pat 8. klasei meitiņu vadās pie rokas uz skolu, lai tikai kaut kas nenotiek.
Šādās attiecībās bērna noskaņojums ir ļoti atkarīgs no sava miessarga omas. Ja viens skumts, tad otrs arī. Visgrūtāk bērniem ir uzsākt savu pieaugušā dzīvi, jo viņi meklē tieši tikpat spēcīgas emocionālās atkarības saites kādas bija ar tēti bērnībā. Ja paveicas, izdodas atrast tādu pašu emocionālo pielipekli, bet ja nu nē? Tad var sekot citas atkarības – alkohols, azartspēles. Tukšums nepaliks.
Viens no vecākiem, pēc otras puses domām, kliedz vai ir pārāk stingrs pret bērnu.
Vecāki negrib kliegt uz bērniem! Vismaz neviens apzināti neplāno "Šovakar jāpaaudzina dēls, pakliegšu uz viņu tā kārtīgāk". Tomēr nezin kāpēc dzīvē viss iznākt tieši pretēji, nekā bijām plānojuši. Viens sīkums – vietā nenoliktas zeķes, no vakardienas nenomazgātas krūzītes, pastaigā neizvests suns un sākas… Psihologi skaidro, ka kliedz cilvēki tad, kad domā, ka viņus nedzird. Diemžēl arī kliegšana pilnā balsī līdz rīkles aizsmakumam sadzirdēšanu neveicina. Patiesībā ir otrādi - jo vairāk kliedzam, jo mazāk mūs dzird.
Bet ko darīt, lai būtu savādāk? Lai sadzirdētu uzreiz un līdz afekta stāvoklim nemaz nevajadzētu nonākt? Ieteikumi, kā pierunāt sevi nekliegt, bet bērnus – sadzirdēt, ko saka vecāki, atrodami šeit.
Ļaut bērnam nomierināties patstāvīgi vai tomēr mierināt viņu?
Līdz četru vai piecu mēnešu vecumam vienīgais veids, kā bērns pats sev var palīdzēt nomierināties, ir zīšana, tāpēc daudzi, patiesībā visi bērni, kurus baro ar krūti, nomierinās, tikko viņus pieliek pie krūts. Daudzreiz vairāk par ēdienu viņi vēlas mierinājumu, ko saņem zīžot.Un nav nekā slikta, ja līdz četru vai piecu mēnešu vecumam, lai apmierinātu bērna dabisko zīšanas vēlmi, viņam iedod knupīti. Par citiem paņēmieniem, kā bērnam iemācīt pašam nomierināties, lasi te.
Cik daudz naudas tērēt bērna dzimšanas dienas vai Ziemassvētku dāvanai?
Mūsdienās bērnus ir grūti pārsteigt ar dāvanām rotaļlietu un izklaižu veidā. Tāpēc mēs piedāvājam visai garu dāvanu sarakstu, kuras bērni atminēsies visu mūžu. Turklāt viņi šīs dāvanas ne tikai paši baudīs, bet, visticamāk, nodos tālāk arī saviem bērniem. Par apdāvināšanu un patiesajām bērna vēlmēm, lasi te.
Cik ātri reaģēt uz bērna raudāšanu?
Bērns raud. Vecāku reakcija ir dažāda, sākumā ir sāpes, jo mīļotajam bērnam taču ir slikti. Pēc tam raudāšanas skaļuma un asā toņa dēļ ir jūtams augošs sasprindzinājums. Tad vecāki var sākt šaubīties, vai ir pietiekami labi vecāki savam bērnam. Zīdaiņi, piemēram, raud, jo tas ir vienīgais veids kā pateikt vecākiem, ka jaundzimušais jūtas slikti. Cenošoties nomierināt bērnu mātei pašai jābūt mierīgai. Bērns raud, jo sajūt nervozitāti un nelabvēlīgo atmosfēru gimenē, skaidro Gunārs Trimda, psihiatrs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet plašāk lasi te.
Vai ļaut bērnam gulēt kopā ar vecākiem vienā gultā?
Daudzi pediatri un krūtsbarošanas speciālisti iesaka pirmajos dzīves mēnešos mazuli ņemt sev gultā blakus. Tādā veidā tiek stiprināta gan emocionālā saikne, gan arī vieglāk mammai – viņai nav nepieciešams naktīs celties no gultas, lai pabarotu mazuli vai vienkārši paskatītos, vai bērna miegs ir pietiekami cieš, vai sedziņa nav nospārdīta un mazais nav nosalis.
Taču pēc kāda laika kļūst skaidrs, ka ilgstoši šāda kopāgulēšana tomēr nav tas labākais veids, jo pilnvērtīgi izgulēties vecākiem tomēr ir sarežģīti. Un tikai nedaudzi zina, kā pareizi mazuli pieradināt gulēt savā gultiņā, nenodarot nekādu psihoemocionālu kaitējumu.
Kopāgulēšana ir aktuāls jautājums daudzās ģimenēs. Kā bērnu no tās atradināt, lasi šeit.
Kā bērnu paslavēt – mutiski vai dāvanām?
Dažiem vecākiem šķiet, ka bērnu nedrīkst slavēt, lai viņš nekļūtu iedomīgs, taču tas ir kļūdains pieņēmums. Ja bērns nesaņem nekādu novērtējumu, viņš var justies nenovērtēts un, iespējams, nedrošs, jo nesaprot, vai ir rīkojies labi vai ne, norāda biedrības "Skalbes" direktore, psiholoģe Zane Avotiņa.
Kā pareizi slavēt un vai vispār bērna jāslavē, uzzini rakstā te.
