Trīnīšu - Latvijas pilsoņu - tēvs pakistānis Imrans atradis darbu; darba devējs viņu slavē
Foto: Shutterstock

Tolerants, strādīgs, ar patiesu interesi iemācīties latviešu valodu un palikt šeit uz dzīvi, tā Imranu Ali, Pakistānas pilsoni, raksturo viņa jaunais darba devējs – biedrība "Vaishnava Monastery Project in Europa".

Par Imranu, atsaucoties uz portālu "Lsm.lv", nesen rakstījām saistībā ar viņa grūto iedzīvošanos Latvijā, kur viņš ieradās šā gada janvārī kopā ar saviem četriem bērniem, kas ir Latvijas pilsoņi. Bērnu māte - latviete Liene - mira Pakistānā, laižot pasaulē trīnītes.

Jau aptuveni nedēļu Imrans ir ar oficiālu darba vietu, biedrībā viņš strādā kā saimniecības daļas darbinieks – dara visu, kas nepieciešams. Piemēram, dienā, kad sarunājos ar viņa darba devēju, kurš vēlējās palikt anonīms tādā izpratnē, lai netiek publiskots viņa vārds, Imrans licis palodzes.

Viņš pats piezvanījis biedrībai pēc tam, kad tā bija pievienojusi komentāru portālā "Cālis.lv" iepriekš publicētajam rakstam par pakistānieša grūtībām sākt dzīvi mūsu valstī. Biedrība bija atstājusi vēsti, ka var piedāvāt vīrietim darbu. Tā abas puses satikās un vienojās, ka Imrans katru rītu pulksten 9 ieradīsies darbā. Vienu rītu gan viņš atnācis stundu vēlāk, bet darba devējs nerājies, jo savukārt citu dienu Imrans, neskatoties pulkstenī, bija gatavs pabeigt darbu un mājās tika vien ap pulksten 19. Pagaidām abu vienošanās paredz, ka Imrana atalgojums ir aptuveni 2,20 eiro stundā.

Mēs dodam siltas zeķes un mēģinām ieskaidrot, ka Latvijā veselības dēļ nevar turpināt vecos ieradumus – visiem pa māju staigāt basām kājām. Darba devējs

Imrans runā angļu valodā, un viņa darba devējs iespēju robežās ar viņu arī sazinās šajā svešvalodā, bet, kad zināšanas kādubrīd aptrūkstas, tad saka sakāmo latviski, ja tas nelīdz, abi iet pie datora un ar "google translate" palīdzību meklē iespēju saprasties. Imrans jau zinot gana daudz vārdu latviski, un ar patiesu interesi vienmēr pavaicā, kā sauc vienu vai otru lietu, vai veicamo darbību latviešu valodā. "Teikumus kopā vēl jau neliek, bet man nav jāuzbāžas ar latviešu valodu, kā dažam labam vietējam cittautietiem, viņš pats prasa, kas viņu interesē," tā darba devējs.

Imrans grib palikt uz dzīvi Latvijā, viņam nav nekādu plānu meklēt laimes zemi citur. Viņš uzskatot, ja viņa bērni ir Latvijas pilsoņi, kas dzimuši latvietei un kura mirusi, laižot pasaulē trīnītes, ir tikai normāli bērnus audzināt šeit. Iepriekš Imrans ir dzīvojis arī Lielbritānijā, kur joprojām dzīvo viena viņa māsa, bet divas māsas – Kanādā.

Dzīvošana, bērni un vēsais Latvijas klimats

Darba devējs stāsta, ka biedrībai ir vairāki nekustamie īpašumi. Labi visu izplānojot, iespējams, Imrana ģimenei – viņa jaunajai sievai – pakistānietei un četriem bērniem – dēlam Zainam un gadu un desmit mēnešus vecajām trīnītēm Aniku, Aliku un Alizu atradīsies mājoklis, kas izmaksu ziņā būs lētāks par to, kur tagad mitinās visa ģimene. Pašreizējais Imranam parakstītais dzīvokļa īres līgums ir spēkā līdz 16. oktobrim, un viņa darba devējs domā, kā palīdzēt arī šajā ziņā, jo skaidrs esot, ka nevar pieļaut, ka cilvēks, kuram ir tik kupla ģimene saņem algu, bet lielāko daļu no tās jāatdod par īri.

Ja izdotos Imranam nodrošināt dzīvesvietu tuvāk darba vietai, tad arī viņa priekšnieks censtos Zainu iekārtot latviešu skolā. "Es pat īsti nezinu, kāpēc puika iet krievu skolā. Viņam taču būs uzreiz jāmācās divas valodas," piebilst Imrana darba devējs.

Darba kolēģi Imrana ģimenei arī māca elementāras sadzīves lietas. Nu jau rudens atnācis, kas mums, vietējiem ir normāla parādība, bet viņiem pie mums ir auksti. Imrana sieva saķērusi iesnas, arī bērni saaukstējušies, viens no viņiem ar audžumammu pabijis jau Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā. "Mēs dodam siltas zeķes un mēģinām ieskaidrot, ka Latvijā veselības dēļ nevar turpināt vecos ieradumus – visiem pa māju staigāt basām kājām. Mācām, ka ir silti jāģērbjas un citas sadzīviskas lietas," stāsta biedrības pārstāvis.

Teikumus kopā vēl jau neliek, bet man nav jāuzbāžas ar latviešu valodu, kā dažam labam vietējam cittautietiem, viņš pats prasa, kas viņu interesē. Darba devējs

Pēc darba Imranam uz māju tiek iedots maisiņš ar produktiem – rīsiem, makaroniem, kartupeļiem, mannā un citām lietām. Imrana ģimene ir musulmaņi, un viņa sieva piecas reizes dienā skaita lūgšanas. Vaicāju biedrības pārstāvim, vai viņiem ir kāda ciešāka saistība ar kādu reliģiju, jo tās nosaukums vedina tā domāt. Tiešu atbildi nesaņemu, bet tieku informēta, ka biedrība nav reliģiska organizācija, bet kā privātpersonas viņi ir reliģiozi, turklāt saņemu norādi, ka biedrība nešķiro ļaudis pēc ticības. "Reliģija ir būtiska dzīves sastāvdaļa, cilvēkam jābūt kādai reliģiskai domai, taču mēs neturamies stingri pie kādām dogmām," tā man tiek atbildēts.

Kā liecina "Lursoft" datu bāzē pieejamā informācija, biedrības mērķis ir "iedvesmot, atbalstīt un palīdzēt ikvienam atjaunot mīlestības pilnas attiecības ar Visu cēloņu cēloni, popularizēt un apmācīt piekopt harmonisku, veselīgu, veģetāru, sabalansētu dzīvesveidu. Rūpēties par apkārtējiem, un apkārtējo vidi. Fiziski un psihiski cietušo, atpalikušo personu un bijušo notiesāto sociālā rehabilitācija un integrācija sabiedrībā".

Gatavi uzņemt trīs bēgļu ģimenes

Biedrības pārstāvis stāsta, ka viņiem ir arī nekustamais īpašums Līgatnē – māja un 49 hektāru zemes. Ja būtu interese, viņi labprāt uzņemtu kādas trīs bēgļu ģimenes, kas pēc kāda laika, tāpat kā citās Eiropas valstīs, varētu iebraukt. Kā skaidro Imrana darba devējs, ar ģimenēm viss ir skaidrāks, noteiktāks, viss veidojas vieglāk, nekā pieaugušajiem, kuriem tādu nav.

Biedrības pārstāvis un viņa sieva jau gadiem ir veģetārieši, tādēļ arī saprot 16 gadus veco afgāņu puisi, kurš sācis mācīties Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolā un radījis neizpratni atsevišķos sabiedrības locekļos, ka jaunietis neēdot gaļu, nezinot tik daudz ēdienu.

Plašāk par biedrības darbību Imrana jaunais priekšnieks atturas stāstīt, bet, lai viestu lielāku skaidrību, kā notiek palīdzēšana tiem, kuri pēc tās alkst, stāsta, kā pie viņiem pusgadu nodzīvojis igauņu puisis, kurš bija aizbēdzis no kādas reliģiskās kopienas Bulgārijā. Te, Latvijā, jaunais cilvēks meklējis patvērumu savas dzīves apmulsuma posmā, te viņam iemācīts, kā pareizi jāskaita lūgšanas, stāstīts par vēdisko dzīvesveidu, ko joprojām mācās un apgūst arī Imrana darba devēja ģimene.

Tags

Cilvēkstāsti Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form