Tuvojas konkursa 'Superpuika' fināls. Saruna ar tā idejas autori Irēnu Maskaļonoku
Foto: Publicitātes foto

"Superpuika" ir izglītojošs un daudzpusīgs konkurss 11 – 12 gadus veciem puišiem no visas Latvijas, kuru katru gadu rīko Rīgas Tehniskās jaunrades nams "Annas 2" Jau drīz gaidāms konkursa fināls. Gadu gaitā konkurss ir attīstījies un mainījies. Ir piedzīvoti dažādi kuriozi, emocijas un pārdzīvojumi. Par to stāsta Tehniskās jaunrades nama "Annas 2" direktore Irēna Maskaļonoka, kura ar konkursu bijusi kopš tā sākuma.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

TJN Annas 2 pastāv vairāk nekā 25 gadus un gandrīz tik pat ilga vēsture ir arī konkursam "Superpuika". Konkurss parasti tiek izsludināts, sākoties mācību gadam, bet tā noslēgums ir nākamā gada pavasarī.

Konkursa uzdevumi ir ļoti vispusīgi, dodot iespēju dalībniekiem pierādīt savas spējas un prasmes gan fiziskajos un erudīcijas uzdevumos, gan arī amatniecības radošajos un tehniska rakstura uzdevumos. Daiļrunīgi ir kaut vai konkursa uzdevumu nosaukumi: "Šaušana ar arbaletu", "Bramīna piramīdas uzcelšana", "Zināmo sajūtu laboratorija", "Masku apgleznošana", "Braukšana ar kvadricikliem un pedāļkartiem", "Balona žonglēšana uz gaisa strūklas", "Olas cepšana un dekorēšana", "Kurpju apgleznošana". Tas liecina, ka, lai kļūtu par Superpuiku, jābūt tiešām vispusīgam – radošam, zinošam, fiziski sagatavotam un ar praktiskām iemaņām.

Kā radās ideja par konkursu "Superpuika" tālajā 1990.gadā?

Sākumā konkurss bija domāts tikai kā papildus aktivitāte mūsu nama audzēkņiem, kā iespēja tiem sacensties, salīdzināt spēkus un prasmes. Nosaukumu ieguvām, pateicoties sadarbībai ar jauniešu laikrakstu "LABA", kuram bija Superpuiku lappuse. Konkursu sākām 1990.gada rudenī, bet 1991.gada pavasarī apbalvojām pirmo Superpuiku. Jau pirmajā gadā par konkursu bija tik liela interese un daudz pozitīvu atsauksmju, ka nākamajā gadā konkursā pieteicās puikas jau no visas Latvijas.

Jau no sākuma zinājām, ka konkursu organizēsim tā, lai dotu iespēju puikām parādīt ļoti dažādus talantus, spējas un prasmes, jo mēs uzskatām, ka svarīga ir vispusīga attīstība. Tāpēc konkursa uzdevumu sadalījums: praktiskais, radošais, erudīcijas un fiziskais uzdevums, ir palicis nemainīgs visus šos gadus, mainot tikai katra uzdevuma saturu. Mūsu skolotāji ļoti piedomā un "lauza galvas", lai uzdevumi neatkārtotos, lai katru gadu būtu kaut kas jauns un pārsteidzošs.

Noteikti gribu pateikt lielu paldies Superpuikas "krustmātei" TJN Annas 2 pasākumu organizatorei Inesei Aivazovai, kas "iznesa" visu konkursa smagumu pirmos septiņus tā eksistences gadus. Viņa bija tā, kas ielika pamatus konkursam, kas iedibināja daudzas tradīcijas, kuras vēl šobrīd ievērojam.

Kas ir tas dzinulis, kas Tehniskās jaunrades namam "Annas 2" liek gadu no gada organizēt šo konkursu?

Ir, protams, brīži, kad pagurstam un liekas, ka varētu arī iztikt bez šī konkursa, bet brīdī, kad redzam tās emocijas un gandarījumu puiku acīs, līdzjutēju, Superpuiku ģimeņu vienotību, tas viss aizmirstas un mēs esam gatavi turpināt katru nākamo gadu. Šīs konkurss ir arī lieliska iespēja pastāstīt, parādīt plašāk mūsu nama piedāvātās nodarbības, kā arī popularizēt tās iespējas, ko piedāvājam katram Rīgas bērnam.

Bieži jautā, kāpēc mēs – Rīgas pašvaldības iestāde rīkojam konkursu visas Latvijas puikām. Mums pašiem tāds jautājums nerodas. Mēs zinām, cik svarīgi tas ir puikām. Cik motivēti ir puikas no citām Latvijas vietām. Tas ir svarīgi arī mūsu nama prestižam, jo tā ir iespēja nodot mūsu pieredzi citām interešu izglītības iestādēm un pašvaldībām.

Kādi ir spilgtākie mirkļi, ko atceraties no konkursa iepriekšējiem gadiem?

Mani vienmēr ir aizkustinājusi tā atmosfēra, kas jūtama Superpuiku konkursā, tā vienotība, kad Superpuikas dalībniekam līdzi jūt visa ģimene, klase. Ir bijuši daudzi gadījumi, kad vecākajam brālim līdzi atbrauc jaunākais brālis un skaita gadus, kad viņš varēs piedalīties. Piedalās un tad viņam jau kā līdzjutējs brauc līdzi vecākais brālis. Dalība konkursā kļūst par "ģimenes lietu". Pārsteidzošs ir arī dalībnieku draudzīgums un izpalīdzīgums vienam pret otru. Tā vietā, lai izpaustos konkurence, puikas viens otram palīdz, iesaka kā labāk paveikt uzdevumu, iziet trasi.

Arī kuriozu nav trūcis. Ir bijuši gadījumi, kad uz peldēšanas konkursu ierodas puika, kas neprot peldēt, bet ir gatavs mesties baseinā, vai ierodas ar lauztu roku ģipsī, lai peldētu. Bija gadījums, kad puika iesprūda caurulē, kas bija trases sastāvdaļa, un gandrīz atmeta cīņai ar roku, bet saņēmās un uzvarēja konkursā.

Konkurss māca būt neatlaidīgam. Tā kā konkursā var piedalīties divus gadus, viens puika, kas pirmajā gadā netika tālāk par pirmo kārtu, nākošajā vasarā trenējās ābeļdārzā sasējis starp tām virves, lai labāk spētu iziet trasi. Piedaloties nākošajā gadā, puika tika līdz finālam.

Vai kādreiz notiks konkurss "Supermeitene"? Varbūt, ejot līdzi laikam, konkursā varētu piedalīties arī meitenes?

Šajā vecumā meitenes un puikas attīstās ļoti atšķirīgi, tāpēc kopā vērtēt tos nebūtu godīgi. Saviem spēkiem rīkot otru konkursu "Supermeitene" mēs nespēsim, jo mums nepietiek ne finanšu, ne cilvēku resursu. Mēs būtu ļoti priecīgi, ja šādu konkursu uzņemtos rīkot kāds cits bērnu un jauniešu centrs.

Vai ir skolas, pašvaldības, no kurām ir vairāk pieteikumu, vairāk Superpuiku? Kas, jūsuprāt, to nosaka?

Superpuiku zeme, ja tā var teikt, ir Staļģene. Daudz Superpuiku nākuši arī no Daugavpils, Preiļiem, Daudzeses un Saldus. Lielākoties par šādu aktivitāti jāsaka paldies skolotājiem, kas katru gadu stāsta par šādu iespēju, mudina puikas piedalīties.

Vai zināt, kas ar iepriekšējo gadu uzvarētājiem - Superpuikām notiek tagad? Kā viņiem sokas?

Daudzi bijušie Superpuikas ir nākuši mums palīgā organizējot konkursu, piemēram, Atis Apels – vienīgais puika, kas Superpuikas titulu ieguva divreiz vai Edvīns Ozols, kas tagad dien Nacionālajos bruņotajos spēkos. Jūtam gandarījumu par katru no Superpuikām, kad pamanām tā vārdu plašsaziņas līdzekļos. Arī paši Superpuikas atceras viens otru, piemēram, Atis Apels stāstīja gadījumu, kad devies pieteikties darbā, bet pretī intervētājs bijis Jānis Bērtiņš, kas ieguva otro vietu gadā, kad Atis uzvarēja.

Kā jums šķiet, ko, piedaloties šajā konkursā, gūst puikas?

Tās ir neaizmirstamas bērnības atmiņas. Tā ir pieredze kā pārvarēt grūtības, kā reaģēt uz neveiksmēm, kā spēt saņemties un turpināt cīņu. Konkurss dod iespēju iepazīt sevi, saprast kas pašam patīk, kas padodas labāk, salīdzinot ar puikām no visas Latvijas. Tā ir arī atpazīstamība, jo īpaši puikām, kas nāk no mazākas skolas vai novada. Tie ir jauni draugi no visas Latvijas.

Kāpēc, jūsuprāt, puikām vajadzētu pieteikties dalībai nākamā gada konkursā "Superpuika 2016"

Lai saprastu, kas padodas, lai atklātu savu talantu, ir svarīgi pamēģināt to darīt praktiski. Sēžot pie datora to nevar saprast. Konkurss dos iespēju atklāt sevī jaunas spējas, uzzināt ko jaunu, interesantu, pierādīt savas zināšanas un prasmes, iegūt jaunus draugus

Ko jūs novēlētu šī gada konkursa fināla dalībniekiem?

Galvenais nezaudēt dūšu saskaroties ar grūtībām, bet domāt kā tās pārvarēt, mācīties no kļūdām un gūt prieku no dzīves. Superpuika tas ir tituls, kas uzliek pienākumus un nepietiek tikai būt talantīgam, radošam, stipram un prasmīgam, bet svarīga ir arī attieksme pret apkārtējiem, spēja būt labestīgam un izpalīdzīgam. Tādam jābūt Superpuikam!

Konkursa "Superpuika 2015" fināls notiks 2015. gada 24. martā, Rīgā. Pieteikšanās nākamā gada konkursam šeit

Tags

2Annas Superpuika
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form