Svētdien, 12. maijā, svinēsim Mātes dienu. Tik daudz mammu saņems mīļas bučas, apskāvienus, apsveikuma kartītes, pašdarinātas dāvaniņas, varēs notraust pa kādai saviļņojuma asarai Mātes dienai veltītos koncertos bērnudārzos un skolās. Bet daļa mammu šādus siltus sveicienus nesaņems, viņas ar savu bērniņu varēs parunāties tikai domās. Viņu bērni uz vecākiem lūkojas no debesu maliņas.
Bērnus, kuri dažādu iemeslu dēļ aizgājuši no šīs pasaules, mēdz dēvēt dažādi – zvaigžņu, varavīkšņu bērni, bet tas jau nav svarīgākais. Būtiski atzīmēt, ka vecākiem, īpaši mammai šis zaudētais mazulis vai jau lielāks bērniņš sirdī paliks vienmēr. Atmiņas, lai cik ilgs laiks bijis lemts pabūt kopā, nespēs izdzēst nekas, arī ne laiks. Un tās arī nav jāizdzēš. Katrā ģimenē šādu notikumu uztver dažādi, un katrā ģimenē tikai paši vecāki zina, kā un vai īpaši pieminēt zaudēto. Citam ir svarīgi satikties ar ģimenēm, kuras piedzīvojušas līdzīgus notikumus, cits ar savu mazulīti domās parunājas vienatnē.
Lai būtu vieta, kur aiziet, pakavēties atmiņās, pieminēt zaudētos bērnus, ziedojumu projektā vāc līdzekļus dvēseļu dārza izveidei Rīgas Lutera baznīcas teritorijā Torņakalnā, kas būs otra šāda piemiņas vieta, bet Latvijā pirmais dvēseļu dārzs atrodas Svētā Alberta Romas katoļu baznīcas teritorijā.
Šajā vietnē ikviens vecāks, kurš zaudējis mazuli, tā piemiņai var iedegt savu zvaigznīti virtuālajās debesīs. Bet turpmāk iepazīsties ar vecāku stāstiem par mazuļu zaudējumu. Tie ir smeldzīgi, ļoti aizkustinoši un kā atbalsts tiem, kuri ir tikai ceļa sākumā, lai izsērotu šo ģimenes sāpi – kad nākas atvadīties uz mūžu no sava bērniņa. Lai Mātes diena visām zvaigžņu bērnu mammām silta un mīļa!
Par ilūzijām, Dieva gribu un bērnu nāvi – saruna ar teologu un psihoterapijas speciālistu Sandi Ratnieku
Ikvienam cilvēkam dzīvē ir kādi plāni – piedzīvot laimīgu bērnību, iegūt labu izglītību, veidot veiksmīgu karjeru, radīt ģimeni, laist pasaulē bērnus, uzcelt māju, iestādīt koku, apbraukāt pasauli, vēl un vēl... Kamēr viss norit tā, kā iecerēts, mēs dzīvojam tik dzīvi nost, itin nemaz neaizdomājoties par to, ka patiesībā ikkatru brīdi ar mums, ar mūsu tuvajiem var kaut kas atgadīties. Bet tad, kad šis "kaut kas" notiek, mēs nereti sākam meklēt vainīgos, kuri, pie velna, ir izjaukuši mūsu idillisko dzīves ainiņu. Ko es esmu izdarījis, ka ar mani tas notiek, tā mēs mēdzam pie sevis lādēties, mēģinot saprast, kādēļ mūsu plāniem pārskrējis pāri melnais kaķis.
Izsāpēt divu bērnu nāvi un atkal spēt izgaršot dzīvi. Annijas Ueidžanas stāsts
Ir cilvēki, kuriem izdodas visu dzīvi nodzīvot tā līgani, bez lieliem satricinājumiem, un par to var tikai priecāties. Bet dažiem tā neizdodas, nav lemts, tā ierakstīts likteņa grāmatā? Domā, kā gribi, bet šādiem cilvēkiem nākas piedzīvot daudz rūgtu brīžu. Tāda ir Annija Ueidžana (Oueijan), kura 29 gadu vecumā ir izgājusi cauri ērkšķu biezoknim. Annija ir zaudējusi divus bērnus, šķīrusies no pirmā vīra un spējusi atkal ieelpot dzīves garšu, pat ne tikai ieelpot, bet izgaršot jau ar citām, daudz spēcīgākām garšas kārpiņām. Viņa pilnīgi negaidīti un necerēti arī atradusi savu mīlestību, ar kuru nu ir precējusies – libānieti Sami Joe.
Šķīstības solījums, bērna zaudējums un Dieva mīlestība – daudzbērnu mammas Evelīnas neparastais stāsts
Evelīna Sproģe – meita, māte un sieva, tā viņa pati par sevi saka. Evelīnai ir 35 gadi un četri bērni, patiesībā – pieci, bet mazais Gustaviņš uz ģimeni noraugās no mākoņu maliņas. Sproģu ģimene ir kristieši, kuri pieder pie baptistu draudzes. Starp citu, Evelīnas vīrs Andris ir brālis zināmajam baptistu mācītājam Pēterim Sproģim.
Bēbītis pārvērtās par eņģelīti un aizlidoja debesīs: Daces stāsts par dēliņa zaudējumu
Tuvojas Mātes diena, un ikviena sieviete, kura ir piedzīvojusi gaidību laiku, atminas to ar skaistākiem vai mazāk skaistākiem mirkļiem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka mamma ir tā, kura audzina kaut vienu bērnu, bet patiesībā mamma ir arī tā, kura gaidījusi, bet zaudējusi mazuli. Šis būs mammas Daces stāsts, kura audzina divus dēlus, bet trešo dēliņu – Tomu – zaudēja, kam nekādi negribēja noticēt sievietes vecākie bērni. Kā pati saka: "Bēbītis pārvērtās par eņģelīti un aizlidoja debesīs."
Man ir četri bērni. Viens – debesīs
Mēdz teikt, ka nav nekā sāpīgāka, kā vecākiem zaudēt savu mazuli. Turklāt maldīgs ir uzskats, ka kāda nozīme jāpiešķir, vai mazulis jau bija piedzimis un tad miris, vai tikai vēl mammas puncī un mazā grūtniecības laikā. Ikviena bērna zaudējums ir emocionāls pārdzīvojums vecākiem.
Grēta no saviem vecākiem atvadījās dzemdību laikā. Mammas atklāsmes stāsts par zaudēto meitiņu
Deviņi laimīgi grūtniecības mēneši, bet...Grētas dzīvība nu ir eņģeļu pārziņā. Diemžēl, tik skumjus brīžus nākas piedzīvot gana daudziem vecākiem, tāda ir statistika. Kāpēc šos stāstus stāstām? Tādēļ, lai vecāki, kuriem nācies pārdzīvot bērniņa zaudēšanu, zinātu, ka viņi nav vienīgie, tādēļ, lai mēs, kuriem bērni ir veseli, zinātu, kā jūtas mūsu darba kolēģi, paziņas, kaimiņi, kuri gaidījuši, bet nesagaidījuši savu brīnumiņu. Šis būs stāsts par Grētu un viņas vecākiem.
Atklāts stāsts par meitas zaudēšanu: Elīna dzima un mira vienā dienā
"Elīna dzima un mira vienā dienā. Viņa būtu mans ceturtais bērniņš. Nu jau viņa ēstu dārzeņus, čāpstinādama lūpeles. Es nekad nevarēšu pateikt, ka man ir trīs bērni, jo man ir četri – pat, ja citi to vienu neredz," tā par zaudēto meitiņu jeb skaisto eņģeli Elīnu stāsta kāda māmiņa. Viņa savu pieredzi uzticējusi dveseludarzs.lv - interneta vietne vecākiem, kuri zaudējuši savus mazuļus. Ar viņu atļauju un saistībā ar 14.decembrī Torņakalna baznīcā iecerēto dievkalpojumu mirušo bērnu piemiņai, publicējam mammas stāstījumu.
Mirklim, kad tavs bērns mirst, nevar sagatavoties: Ilzes pieredze par dēla slimību un atvadīšanos uz mūžu
"Lai gan 11 gadus es zināju, ka šāda diena pienāks, tomēr mirklis, kad tavs bērns mirst, vienmēr ir negaidīts, tam nav iespējams sagatavoties," atzīst Ilze Petrovska. Viņa pirms pieciem gadiem mūžībā pavadīja dēlu Eināru, kurš mira vien 17 gadu vecumā – smagas ģenētiskas slimības dēļ.
Betija slimoja ar osteosarkomu un 17. dzimšanas dienu nesagaidīja; kāpēc ir svarīga paliatīvā aprūpe
“Es nekad, nekad nemiršu!” – tie ir Ingas Laufmanes mūžībā aizgājušās meitas Betijas pēdējie vārdi. Betija slimoja ar osteosarkomu un savu 17. dzimšanas dienu tā arī nesagaidīja. Tagad Inga atbalsta citas ģimenes, kuras audzina neizārstējami slimus bērnus, un piedalās arī psihosociālās rehabilitācijas nometnes "Esi ar mani!" rīkošanā, kas aizvadītajā nedēļas nogalē norisinājās viesnīcā "Baltic Beach Hotel SPA". Nometne paredzēta Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības pārziņā esošajām ģimenēm.
Meitiņa man māca tik plašu mīlestību, cik zvaigznes izkaisītas pie debesīm
Ko man māca bērni, vēstījumu par laimi un zaudējumiem atklāj kāda mamma. Mātes dienā ikviena mamma vēlas būt samīļota, bet, vai katra arī aizdomājas, cik daudz beznosacījuma mīlestības spēj sniegt pašas bērni. Iespējams, tieši tādēļ, ka esi tik stipri mīlēta, vari būt pati, pati labākā mamma pasaulē.