Uzaudzēt biezu ādu un meklēt padomu, ne mierinājumu. Stāsti par diagnozes 'autisms' atklāšanu
Foto: Shutterstock

Ir tik sāpīgi, kad saproti – tava bērna psihoemocionālā attīstība neievietojas rāmjos, bet vēl sāpīgāk ir tad, kad, meklējot palīdzību pie speciālistiem, liela daļa rausta vien plecus vai norāda, ka bērns vienkārši netiek audzināts. Un šādi patiesības meklējumi nereti velkas gadiem, tiesa, ir jau arī pozitīvie piemēri, tomēr uz nepietiekamām zināšanām traucējumu atklāšanā norāda arī paši mediķi.

Šis raksts ir kā turpinājums iepriekšējam, kurā skaidrojām par ieceri visiem bērniem jau agrīni veikt attīstības skrīningu, lai iespējami ātrāk atklātu grūtības un sniegtu palīdzību. Minētajā rakstā par problēmām valstiskā līmenī stāsta bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, pedagoģe Sintija Behmane, kā arī mamma Inga Švarca. Taču šoreiz ar Latvija Autisma apvienības atbalstu piedāvājam iepazīties vēl ar citu ģimeņu pieredzes stāstiem par to, cik grūts ceļš ir līdz diagnozei. Jāsaka liels paldies visām tām daudzajām mammām, kuras bija gatavas dalīties savā stāstījumā, viņu bija tik daudz, ka vēl citu stāstītais paliek nepublicēts. Lai sargātu bērnu intereses, pieredzes stāsti tiek publicēti anonīmi.

Diagnoze tikai 10 gadu vecumā?


"Puikam bija aptuveni trīs gadi, kad bērnudārza logopēds norādīja, ka bērns nav tāds kā pārējie, ka varētu būt autisms. Aizgāju pie ģimenes ārsta, kurš par to visu pasmējās. Aizgāju no darba, un tad sākās – pati vedu dzirdi pārbaudīt, neirologs, EEG (elektroencefalogrāfija – aut.) miegā, rehabilitācijas terapijas ārsts – diagnoze: nepareiza stāja, stīva, savilkta plecu zona, vajag korekciju. Izgājām terapiju (ergo, masāžas, vingrošanu), runāt sāka, bet vienalga nepietiekami. Papildus strādāja logopēds un speciālais pedagogs. Puikam pieci gadi, parādījās problēmas ar uzvedību, aizvedu pie psihiatra – viss esot kārtībā, bet varot uztaisīt intelekta testu. Tikai pie klīniskā psihologa parādījās aizmetņi tēmai – AST, tad lasīju informāciju, runāju bērnudārzā ar psiholoģi un logopēdi, kas bija ļoti atsaucīgas un krietni palīdzēja bērnam.

Iesaku uzaudzēt biezu ādu un pie savas jomas profesionāļiem un izciliem speciālistiem doties pēc padoma un ieteikumiem, nevis mierinājuma Mamma

Psihiatrs "uzsēdināja" uz medikamentiem – uzvedība nedaudz uzlabojās un runas spējas arī, spēja koncentrēties. Puikam seši gadi, gājām uz konsultāciju uz Autisma kabinetu, tur man iedeva norādes, ko un kur, ar ko sākt. Paralēli meitu vedu uz miofunkcionālo terapiju, terapeits ieteica vingrinājumus arī puikam, tie viņam patika. Šajā vasarā vēlreiz devos pie neirologa un audiologopēda "Pogā". Pienāca skolas vecums, un sapratu, ka parastā skola galīgi neder, ko man tiešā veidā pateica meitas klases audzinātāja. Izstāvēju deviņus mēnešus rindā pie valsts psihiatra, lai saprastu, ko darīt tālāk. Šobrīd gaidām rindā uz ADOS (tests autisma noteikšanai – aut.), bet puikam tūlīt jau astoņi gadi, paredzamais gaidīšanas laiks pusotrs līdz divi gadi. Oficiāli diagnozes nav. Puika iet privātajā skolā, kur bērnu tiešām pieņem tādu, kāds ir, un viņš ir atvēries citiem bērniem, ir jau arī draugi parādījušies. Var teikt – tā kā šobrīd vēl jāgaida, lielākais, divi gadi, tad pie diagnozes varētu tikt tikai tad, kad puikam būs 10 gadi. Vai tas ir normāli? Man tā nešķiet. Ģimenes ārste man godīgi pateica, ka es šajā jautājumā esmu daudz izglītotāka nekā viņa."

Veiksmes stāsts


"Mūsu ceļš uz diagnozi sākās 23 mēnešu vecumā, kad bērnudārzā pievērsa uzmanību tam, ka meitiņa nerunā, neatsaucas uz vārdu. Lūdza pārbaudīt dzirdi. Es, protams, konsultējos ar "Google" un konstatēju, ka bērnam daudz AST pazīmju. Devāmies pie ģimenes ārsta, kurš par mums burtiski smējās, jo meitene ir vokāla, daudz bubina, dungo. AST gadījumā esot jāklusē un jātup vienam pašam stūrī, šūpojoties vai sitot galvu pret sienu. Turklāt viņa paša dēls sāka runāt tikai trīs gadu vecumā un viss ir lieliski. Par laimi, nosūtījumu pie psihiatra un uz dzirdes centru ģimenes ārsts tomēr izsniedza, lai psihiatrs mums paskaidro, ka tas nav AST. Visus izmeklējumus veicām par maksu un trīs mēnešu laikā ieguvām AST diagnozi. Sākām ABA terapiju un strādāt arī paši. Tagad meitiņai ir 30 mēneši, rezultāti ļoti labi. Sākusi runāt, arī citas jomas lēnām uzlabojas. Diagnozes noteikšana bija ļoti svarīga! Galvenais, ka zinām, kāpēc viņai grūtības ir tādas, kādas ir, un kā palīdzēt, lai neatpaliktu no vienaudžiem. Ja mēs nebūtu stingri savā pārliecībā, ka kaut kas nav kārtībā, būtu uzklausījuši ģimenes ārstu un pēc palīdzības vērstos pa vēlu. Ir ļoti svarīgi izglītot ģimenes ārstus par to, ka autismam ir plašs spektrs, un par tā brīdinājuma signāliem!"

Vai svars svarīgāks par psihi?


"Diezgan ātri pamanīju, ka īsti tomēr ar attīstību bērnam viss nav kārtībā. Pediatram poliklīnikā pamatā ir svarīgi, lai būtu normāls svars, laicīgi visas potes un papīri kārtībā. Bija nosūtījumi pārbaudīt sirsniņu, vēdera dobumu, pie gastroenterologa, rehabilitologa – masāžas, baseins. Bērnu neirologs poliklīnikā par AST aizdomas neizteica, acīmredzot vēl nogaidīja. Saņēmos un, draugu pamudināta, pierakstījos uz konsultāciju pie privātā bērnu neirologa. Izrādījās labs speciālists un uzreiz izteica aizdomas par AST, kā arī iedeva mums secīgu ķēdīti, kā rīkoties tālāk, ārstu kontaktus, pie kuriem var vērsties, lai veiktu ADOS testu. Pēc tam tālāko ceļu parādīja klīniskais psihologs, kas pēc ADOS testa veikšanas ieteica iet pie bērnu psihiatra un mudināja uzsākt ABA terapiju. Tātad ADOS testu dabūjām, pirms dēlam bija divi gadiņi, uz ABA terapiju sākām iet divu gadu vecumā. Tagad puikam ir trīs gadi – darbojamies ar "pecs" kartītēm un ejam speciālajā dārziņā. Es mammām ļoti ieteiktu paļauties uz savu intuīciju, novērojumiem un rīkoties savlaicīgi."

Tags

Lasāmgabali Psihoemocionālā veselība Veselības aprūpe Autisms

Comment Form