Vai ar bērniem ir jārunā par neveiksmīgu grūtniecību
Foto: Shutterstock

Vecāki, kuri zaudējuši mazuli grūtniecības laikā vai neilgi pēc dzemdībām, nereti sev uzdod jautājumu: vai par to ir jāstāsta vecākajiem bērniem? Un ja jā, tad ko un kā sacīt? Vai šī informācija nebūs lieka un nekaitēs bērna psihei?

Vecāki ar nepacietību gaida ģimenes pieaugumu – tiek pirktas drēbītes, mantiņas, gultiņa, rati. Mammas puncis ar katru mēnesi kļūst lielāks, bet tā gadījies, ka kaut kādu iemeslu dēļ grūtniecība pārtrūkst, jaundzimušais nomirst dzemdību laikā vai neilgi pēc tām. Kā vecākiem uzvesties attiecībā pret vecākajiem bērniem, kuri arī tā vien nespēja sagaidīt brālīti vai māsiņu?

Par zaudējumiem perinatālajā periodā nav pieņemts runāt plaši, taču šādu gadījumu, diemžēl, nemaz nav tik reti. Vai bērnam ir jāpaziņo, ka gaidītais brālītis vai māsiņa ir miris? Daudzi vecāki uzskata, ka labāk šo tēmu apiet: kādēļ gan traumēt bērna psihi? Paaugsies – uzzinās. Tomēr ir vairāki jautājumi, kurus agri vai vēlu vecākiem nāksies risināt. Šo sāpīgo tematu portālā "Psychologies" aplūko psiholoģe Vera Povetkina, kura darbojas labdarības fondā "Gaisma rokās".

Vai ir jāstāsta par brāļa vai māsas nāvi


Ja bērnam ir stāstīts par grūtniecību, viņš ir gatavots mazulīša ienākšanai ģimenē, tad par viņa nāvi ir jāpaziņo, jo tieši nezināšana (kur mazulis pazuda, kas ar viņu notika, kāpēc mamma raud un staigā ļoti bēdīga?) rada trauksmi un fantāzijas.

Ja grūtniecība pārtrūkusi ļoti agrīnā laikā, un bērniem un tuviniekiem nemaz netika paziņots par grūtniecību, tad lēmums par stāstīšanu vai nestāstīšanu jāpieņem saskaņā ar vecāku ieskatiem, bet jebkurā gadījumā ir svarīgi izskaidrot mammas sajūtas un viņas stāvokli. Piemēram, "mamma ir apslimusi, tāpēc dažas dienas paliks slimnīcā, kur dakteri par viņu parūpēsies".

  • Kādiem vārdiem runāt ar bērnu par nāvi, lasi šajā rakstā, kur par minēto tematu stāsta psiholoģe Laila Kalniņa.

Vai bērnus ņemt līdzi uz bērēm, ja vien tādas šādā gadījumā tiek organizētas


Visizplatītākās domas, tostarp atsevišķu psihologu un ārstu vidū, ir tādas, ka labāk bērnus netraumēt ar smagiem pārdzīvojumiem, atstāt mājās, lai mazulītis viņu atmiņā paliktu tāds, kāds bijis dzīvē (gadījumā, ja vispār vecākie bērni bēbīti ir redzējuši pēc dzimšanas). Taču nāve ir mūsu dzīves daļa. Bērns ir jābrīdina, ka viņš varēs braukt mājās jebkurā brīdī, ja bērēs jutīs, ka nevēlas vairs tur atrasties.

Pārdzīvot ģimenes bēdas, atbalstīt vienam otru, skumt un atcerēties labos brīžus, kuri piedzīvoti īsajā mazulīša dzīves laikā (mammas vēderā vai dzemdību namā), kopā ir vieglāk. Bērnam ir jājūt sevi kā svarīgu ģimenes locekli. Bērniem var palīdzēt pieņemt dzīvi, kā tā iekārtota: "Jā, tā mēdz gadīties. Tas ir ļoti skumji un bēdīgi, bet tā gadās".

Psiholoģe iesaka bērnam paskaidrot, kā cilvēks ienāk šajā dzīvē (piemēram, piedzimst dzemdību namā, kā viņu satiek mājās) un kā viņš šo pasauli pamet (atvadās, apglabā, sargā piemiņā visus gaišos un siltos brīžus). Kopīgas un godīgas sarunas ar bērniem šajā situācijā viņu māca līdzpārdzīvot citiem ģimenes locekļiem un sniedz pirmo pieredzi, kā atbalstīt tuviniekus. Tāpēc bērniem, sākot no trīs gadu vecuma var pavaicāt: "Mēs ar tēti/mammu brauksim uz mūsu mazulīša bērēm, vai tu vēlies braukt ar mums vai labāk vēlies palikt mājās?"

Ja bērns izlēmis palikt mājās, tad ir jāparūpējas, lai vecāku prombūtnē ar viņu paliktu kāds labs un pazīstams cilvēks, lai viņš varētu atbildēt uz visiem bērna jautājumiem, spētu viņu mierināt, ja tāda nepieciešamība rodas, nevis pārslēgtu uzmanību kādai citai tēmai.

Ja bērns piekrīt braukt uz bērēm, tad ir svarīgi ar viņu parunāties, pastāstīt, kāpēc tādas tiek rīkotas. Paskaidrot, kas ir bēres un kāpēc notiek apglabāšana. Pastāstīt, kā viss noritēs, piemēram: "Mēs atbrauksim, mazulītis būs mazā koka zārciņā, mēs būsim ar svecītēm, tiks noskaitīta lūgšana (ja bērēs piedalās mācītājs, ja nē, tad rituālā var būt gan mūzika, gan kāda bēru dzejoļa noskaitīšana), pēc tam zārciņu ieraks zemē".

Un pats galvenais: bērns ir jāpabrīdina, ka viņš jebkurā brīdī var pamest bērnu ceremoniju vai braukt mājās, ja jutīsies, ka vairs nevēlas tur atrasties. Bet viņam ir jāpaskaidro, ka tētis un mamma nevarēs ar viņu kopā iet prom, ka ar viņu mājās dosies aukle vai kāds radinieks (jau iepriekš ar kādu pieaugušo jāvienojas par šādu iespējamību).

Vai ar bērniem ir jārunā par neveiksmīgu grūtniecību
Foto: Shutterstock

Vai tas ir normāli, ja bērni uzdod daudz jautājumu par zaudēto mazuli?


"Bet kas notika? Kāpēc tā notika? Kurš ir vainīgs? Bet ar mani tā nenotiks?" šie jautājumi bieži uztrauc bērnus. Viņu pirmā reakcija pēc ziņas saņemšanas par brālīša vai māsiņas nāvi var būt absolūti dažāda: kāds sāks raudāt un steigs apskaut vecākus, kāds sadusmosies, aizskries uz savu istabu. Jebkuras reakcijas ir normālas: tā psihe reaģē un cenšas pieņemt sāpīgus notikumus.

Daudz jautājumu – arī tas ir normāli. Ļoti svarīgi, lai pieaugušie uz tiem visiem atbildētu, un lai bērniem būtu iespēja vaicāt, apspriest, dalīties ar kādu savos pārdzīvojumos un bailēs. Ja vecāki nevar uzreiz apjēgt, ko bērnam atbildēt, tad tā arī godīgi var pateikt: "Man nepieciešams laiks, lai padomātu par tavu jautājumu", – un atgriezties pie sarunas vēlāk.

Uz ko vecākiem jāvērš uzmanība bērna reakcijā? Ja bērni nav redzējuši mazulīti, tad sajūtu par viņa nāvi viņi uztver mazāk reālistiski. Bērni runā par to, ka viņiem varēja būt brālītis vai māsiņa, bet tas nenotika, un viņi apraud savu sapni. Arī par to ir vērts parunāt. Kāds no bērniem var vainot vecākus, ārstus un pat paši sevi (parādās maģiska fantāzija: "Es negribēju, lai vecākiem būt vēl viens bērns, tas ir manis dēļ").

  • Par to, kā ar bērniem runāt par nāvi, sērām, vai ņemt līdzi uz kapu svētkiem un ko par tiem stāstīt, pieredzē un zināšanās šajā rakstā dalās psiholoģijas un kognitīvi biheiviolārās terapijas centra "Intellego" konsultante Katrīna Žaltkovska.


Dažreiz bērnu pārņem bailes par sevi, ka arī ar viņu vai kādu no tuviniekiem var notikt tieši tas pats. Tādos brīžos viņš ar grūtībām šķiras no vecākiem. Godīga un atklāta saruna palīdzēs atspēkot maģisko un kļūdaino bērna priekšstatu par nāvi, sniedzot viņam drošības sajūtu. Jau vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem bērni sāk saprast, ka dzīve nav bezgalīga, ka neviens nedzīvo mūžīgi.

Nevajadzētu baidīties no jautājumiem: "Bet tu nomirsi? Bet kad? Bet kāpēc cilvēki mirst?" Ar tavu bērnu viss ir normāli, viņš vienkārši iepazīst dzīvi.

Kā organizēt ģimenes dzīvi pēc bērēm


Ieteicams saglabāt iepriekšējo dzīvesveidu – dienas kārtību, ierastās nodarbes, ģimenes tradīcijas. Ir jābūt kādam, kurš uzklausīs un atbildēs uz bērnu jautājumiem, lai viņiem būtu iespēja runāt, nepaliekot vienam ar savām bailēm un fantāzijām. Ieteicams bērniem piedāvāt veidus, kā iespējams pieminēt mirušo brāli vai māsu: aiziet uz kapiņiem, aizdegt svecīti, izveidot atmiņu grāmatu, uzzīmēt zīmējumu, uzrakstīt vēstuli, iesaka psiholoģe.

Kā nevajadzētu uzvesties vecākiem


Nedrīkst uz bērniem novelt atbildību un rūpes par sērojošiem vecākiem. Bērni var palīdzēt mammai un tētim, viņus var palūgt palīdzēt, bet ir svarīgi, lai vecāki saņemtu atbalstu no malas (draugiem, radiniekiem, psihologiem, ārstiem), paliekot pieaugušajiem ar saviem bērniem.

Nevajadzētu radīt iespaidu, it kā viss būtu labi un šķietami nekas nav noticis: bērni jūt, ka kaut kas ir mainījies, un, nesaņemot ticamu informāciju, sāks satraukties un fantazēt ne sevis labā. Nedrīkst aizliegt jautāt vai runāt par zaudējumu. Nedrīkst aizliegt un rāt bērnus par jūtu izrādīšanu: "Pietiek raudāt!"

Kad ir vērts ar bērniem doties pie psihologa


Kādiem signāliem bērna uzvedībā ir jāpievērš uzmanība? Ja ilgstoši saglabājas vai pastiprinās izpausmes, kuras līdz bēdīgajam notikumam nav bijušas: bērnam ir bezmiegs – viņš ilgi nespēj iemigt, pamostas, pa naktīm kliedz; ja tiek novērotas izmaiņas apetītē – bērns visu laiku ēd vai otrādi – ēd ļoti maz; krasi pasliktinājušās sekmes skolā, krasas izmaiņas uzvedībā – bērns kļuvis kluss vai pārmērīgi skaļš, pat agresīvs, vai arī ļoti bailīgs.

Source

Cālis.lv

Tags

Bērna audzināšana Bērni Ģimene Grūtniecība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!
Sludinājumi

Comment Form