Atbildes palīdzēs meklēt psihologi, ko uzrunājis portāls "Letidor", uzsverot, ka atbilžu meklēšana uz minēto jautājumu var izrādīties pietiekami sarežģīta, dažreiz pat mokoša. No vienas puses, tu vari būt aizvainots par tēva rīcību, bet no otras – tu nevēlētos, lai tavi bērni kļūst par šīs nepatīkamās ainas aculieciniekiem. Tomēr lēmumu tev nāksies pieņemt. Lūk, kādas ir ekspertu domas šajā jautājumā!
Pagātnes ielaušanās šodienā
Komentē psiholoģe Marina Matvijenko: "Kad man bija 17 gadu, es atcerējos, ka kaut kur pavisam netālu dzīvo mans tēvs, kuru es nekad nebiju redzējusi. Zināju, ka viņš dzīvo divus kvartālus tālāk nekā es. Man ļoti gribējās iepazīties ar cilvēku, kurš kādreiz man devis dzīvību. Tādēļ situācija, kad pēc gadiem pamostas nepārvarama vēlme satikties ar savu pagātni, man ir pazīstama no pirmavotiem. Ko darīt, kad pagātne tik pēkšņi ielaužas tavā dzīvē?
1. Šķiršanās procesā vienmēr piedalās divi. Un tas, ka tēvs "bezatbildīgi" pametis, nav simtprocentīgs faktors. Aizvainotās sievietes bieži saviem bērniem stāsta, kādi "maitas" un "nelieši" ir viņu tēvi, tādā veidā izlādējot savu aizvainojumu un niknumu. Tā var būt subjektīva un vienpusēja patiesība. Nenāks par skādi iepazīties arī ar stāsta otro daļu un tad izdarīt kaut kādus savus secinājumus.
Ir svarīgi saprast, kādēļ cilvēks pie tevis atnācis, ko viņš vēlas un kas viņu virza šajā brīdī. Iespējams, tā ir vainas sajūta, bet, iespējams, vēlme visu labot un atjaunot pazaudēto.
- Šeit atradīsi publicistes un žurnālistes Slounas Bredšovas pārdomas par to, kā kļūdas nogalina mīlestību, un kādēļ izjuka viņas laulība.
3. Parūpējies par iekšējo dvēseles stāvokli. Laimīgs cilvēks ir tas, kurš ir brīvs no aizvainojumiem, dusmām, vainas sajūtas un kurš prot piedot. Uzklausi savu tēvu un pamēģini viņam dot otro iespēju. Iespējams, tieši tagad jūs viens otram varat sniegt to, ko tu neesi saņēmis bērnībā. Iespējams, tavi bērni iegūs mīlošu un gādīgu vectētiņu, bet tu – tēvu, kura tev tā ir trūcis. Protams, viss var būt arī ne tik skaisti…
- Par to, ko mums var pastāstīt bērnības atmiņas, lasi te, kur skaidrojumu sniedz ārste psihoterapeite Gunta Andžāne un psiholoģe Anna Plesko.
4. Varbūt, ka cilvēks atcerējies par tevi tikai tāpēc, ka gaida palīdzību, ieskaitot finanšu, un viņam pret tevi nav nekādu cēlu jūtu, bet tikai izdevības meklēšana. Par šo visu tev jātiek skaidrībā patstāvīgi, neklausot nekādus padomus no malas, un tad jāpieņem lēmums.
Ja tev ir iespēja palīdzēt materiāli, palīdzi, ja nē – tātad vienkārši atsaki. Šajā situācijā pats galvenais – pieņem lēmumu, paļaujoties uz veselo saprātu, nevis aizvainojumiem no bērnības. Pretējā gadījumā aizvainojuma jūtas aizstās vainas un dusmu sajūtas par pieņemto lēmumu.
Ir svarīga tava iekšējā pārliecība, ka tu rīkojies tā, kā uzskati par pareizu, un šaubu par to nepastāv. Šaubas saēd dvēseli un noved pie slimībām, bet tas nu gan tev nav vajadzīgs un arī ne taviem bērniem.
- Savukārt šajā rakstā vari iepazīties ar kognitīvā neirologa Endela Tulvina stāstījumu par to, kā atšķetināt savu bērnības atmiņu paslēptās mācības, un atklāj trīs soļus, kas jāņem vērā par šīm atmiņām.
Mātes un tēva atšķirīgie instinkti
Komentē psiholoģe Valērija Zinatulina: "Vecāku instinkts cilvēkam ir no dabas dots. Bet pastāv atšķirība starp mātes un tēva instinktiem. Ja pirmais ir ielikts bioloģiski, tad otrais – tēva – rodas audzināšanas procesā. Šī iemesla dēļ vīrieši bezatbildīgāk attiecas pret bērniem. Skumji, bet tas ir fakts.
Situācijas un iemesli, kādēļ pāri šķiras, ir atšķirīgi. Tieši tāpat, kā iespēja uzturēt komunikāciju ar bērnu. Ar gadiem vīrietis saprot vērtību, kāda piemīt saiknei ar šo pamesto bērnu. No šejienes arī dzimst vēlme atjaunot tuvas attiecības.
Un arī par finanšu pusi: mēs nekļūstam jaunāki, bet perspektīva palikt vienam, bez atbalsta, morāla un finansiāla, biedē.
Novērtēt sen notikušus notikumus un attiecības nav vērts.
Kā tad reaģēt uz tuvo-tālo tēvu, miesīgu, bet vienlaikus arī svešo?
Vairumā gadījumu pats pieķeršanās fakts ģimenei un apziņa, ka ir mājas, kur par viņu priecājas, ir daudz vērtīgāks par materiālo labumu.
Manā praksē bija šāds pārsteidzošs gadījums:
Kādu dienu no rīta pie manis vērsās kliente, 22 gadus veca. Nezināja, vai viņai ir vērts dzemdēt, jo nule kā viņu pametis kāds jauns cilvēks. Mans mērķis – nedot padomus, bet te…
Uzmanīgi noskaidrojot iespējas bērnu audzināt vienai, pārliecināju viņu par mazulīša saglabāšanu. Viņa, pēc lēmuma pieņemšanas un bez aizvainojuma uz bezatbildīgo tēvu, aizgāja iedvesmota.
Bet tajā pašā dienā, vakarā, atnāca cita kliente ar jautājumu, vai viņai ir vērts pieņemt piedāvājumu tikties un parunāties ar tēvu, kurš pirms daudziem gadiem viņas māti pametis vienu, stāvoklī ar viņu. Es pieļāvu, ka viņa nevēlas tēvu nedz redzēt, nedz vēl jo vairāk arī sarunāties. Bet, man par pārsteigumu, viņa sacīja, ka sākumā gribējusi "atšūt" un izteikt aizvainojumu, bet pēc tam padomājot, pieņēma gudru lēmumu - aizvainojumu izteikt un pastrādāt ar psihologu. Un ar manu palīdzību spēt piemeklēt vārdus, kas palīdzētu atrast un atjaunot siltu kontaktu ar novecojušo, vientuļo tēvu.
Lai kas neatgadītos tavā dzīvē, atceries: mīnuss dažreiz var kļūt par plusu, pateicoties mūsu pūliņiem un emocionālajai atdevei."
