"Mana situācija ir ļoti komplicēta, taču mēģināšu to izskaidrot. Lai cik dīvaini tas neliktos, manu dzīvi noteikuši ir sapņi. Esmu 23 gadus jauna sieviete, un šodien redzēju savādu sapni. Kāpēc tas mani satrauc? Tāpēc, ka sapņos redzētais ir atbildis patiesībai un piepildījies, ne jau regulāri, bet tad, kad pēc pamošanās ir tik alarmiska (trauksmaina) izjūta, tad,"raksta "Cālis" lasītāja.
"Man ir ļoti nepatīkamas attiecības ar māti, dzīvojam tuvu, taču nepavadām kopā svētkus, viņa arī nevēlas pavadīt laiku ar mani tāpat. Īpaši svētkos jūtos ļoti atstumta un vientuļa, arī cilvēki no malas ir neizpratnē, kādēļ māte mani ignorē un atstumj. Pēdējo reizi ar viņu sarunājos, kad viņas draugs mūs pārtrauca un burtiski izdzina mani ārā no viņu dzīvokļa. Kopš tā laika vairs nesazvanāmies. Man ļoti sāp šāds gļēvums, ļaut svešam maisīties, īpaši tādēļ, ka mana bērnība ir pagājusi vienā dresūrā no patēvu (t.sk. kādas 4, 5 nežēlīgas skolas) puses.
Tagad it kā es esmu patstāvīga, tomēr emocionāli ilgojos pavadīt laiku ar māti, bet saprotu, ka sevi pazemoju, to darot. Kāpēc šodien man liekas, ka kaut kas jādara? Tāpēc, ka bija sapnis, kurā redzēju, ka viņai ir vēzis. Par to es pat arī nešaubos, jo, dzīvojot tik lielā nesaskaņā ar sevi un ļaujot sevi raustīt kā lelli, tas ir loģiski. Man vienmēr bijušas nesaskaņas ar patēviem. Tagad atskatoties, šķiet, viņi ir izjutuši manu pārākumu, un, savu gļēvumu apslāpējot, mani pazemojuši. To secināju, redzot, kā tagadējais mammas draugs, nespēj paciest manu enerģētisko pieeju dzīvei, vegānismu u.c., jo pats lieto alkoholu un uzskata, ka dzīvē galvenais uzdevums ir patērēt.
Par māti, jā, mums ir bijuši kopīgi uzskati par lietām, bet tiklīdz mammai parādās vīrietis, viņai nav pilnīgi nekādu uzskatu. Vēl arī domāju, ka māte manī saskata sievieti – konkurenti, lai gan viņa nav atklāti to teikusi man, bet ir uzbrukusi citām sievietēm. Kas man šķiet nožēlojami, mēs neviens nevienam nepiederam, un brīvība, manuprāt, ir augstākā vērtība.
Lūdzu, iesakiet, kā rīkoties, vai pilnīgi pārcirst radniecības saiti (kura, manuprāt, jau tikusi pārcirsta, kopš man vairs nav seši gadi), vai joprojām uzbāzties ar saviem mīlestības apliecinājumiem mātei?
Patiesībā, šobrīd, kā vēl nekad iepriekš, spēju samierināties ar šo nastu, tomēr, uztraucos, zinu, ka viņai nepieciešama mana palīdzība, ne jau morāla, bet materiāla. Ko vispār nozīmē būt bez ģimenes, jo man nav arī tēva? Vai tas ir normāli – apbedīt dzīvos?"
Atbild psihoterapeits Dr. Andris Veselovskis:
"Lai bērns izaugtu neatkarīgs, viņam ir nepieciešama mīlošu vecāku klātbūtne noteiktā daudzumā. Ja šīs klātbūtnes ir trūcis, tad bērns neapzināti tiecas pēc vecākiem, dažos gadījumos pat visu dzīvi, ar vēlmi saņemt pietrūkušo mīlestību, uzmanību, pozitīvu vērtējumu. Bērns tiecas pēc tā, ko viņa vecāki nespēj dot. Viņš cenšas būt labs vecāku acīs. Gaidīto vērtējumu nesaņem un cenšas atkal un atkal. Veidojas bezcerīga situācija. Veidojas atkarības saite.
Bieži bērni sāk domāt, ka nesaņem pozitīvu vērtējumu, jo ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Attīstās vainas sajūta, kura neļauj turpmāk dzīvot priekš sevis. Taču problēmu patiesais iemesls ir vecāku nespēja dot mīlestību, uzmanību, rūpes.
"Ko vispār nozīmē būt bez ģimenes, jo man nav arī tēva?"
Būt bez ģimenes nozīmē just emocionālas ciešanas. Just emocionālas ciešanas par to, ka vecāku ir pietrūcis un trūkst tagad. Šīs ciešanas nevar mazināt, cenšoties tās neredzēt – tās atgriezīsies kādā slēptā veidā, piemēram, izpaužoties kā depresija. Vienīgais, ko var darīt šajā situācijā, ir izsērot to, ka vecāku ir trūcis, izsērot to, ka viņu pietrūkst arī tagad. Ir jāsastopas ar vientuļa bērna sāpēm sevī, jāiepazīst tās un jāspēj tās izturēt, pieņemot situāciju tādu, kāda tā ir. Būtu labi, ja tu šīs sajūtas varētu izrunāt ar draugiem – ar cilvēkiem, kuri spēj tevi pieņemt bez nosodījuma un kritikas.
Ja vecāku rūpes ir nepietiekamas, tad parasti bērnos rodas dusmas. Un ir ļoti grūti sadzīvot ar pretrunīgām jūtām sevī - vēlmi palīdzēt un vēlmi aizcirst durvis.
Tev nevajadzētu vainot sevi par to, ka mātei iet grūti. Nevajadzētu vainot sevi arī par dusmām, kas rodas pret māti. Ja vecāku rūpes ir nepietiekamas, tad parasti bērnos rodas dusmas. Un ir ļoti grūti sadzīvot ar pretrunīgām jūtām sevī – vēlmi palīdzēt un vēlmi aizcirst durvis. Bieži šādās situācijās cilvēkā dziļi iekšā cīnās divas ļoti spēcīgas un pretrunīgas jūtas – mīlestība un naids.
Tad, kad tu izsērosi par to, kas ir trūcis no vecākiem, tad, kad negaidīsi no mātes to, ko viņa nespēj dot, tad, kad pieņemsi sevī tās jūtas, kas tev ir, kļūs vieglāk pieņemt lēmumus savā dzīvē.
Varbūt ir iespējams paņemt no vecākiem pozitīvo un neņemt negatīvo? Un varbūt ir iespējams pārgriezt nabassaiti, neaprokot dzīvos."
