Ar saviem niķiem un stiķiem, ar savu mīļumu un draudzēties gribēšanu ar visiem, ar pucēšanos un pavārmākslas mīlēšanu – tāda ir astoņus gadus vecā Luīze, meitene ar Dauna sindromu. Tāds pats bērns kā citi, uzsver viņas mamma Līva Veiherte, ar kuru tiekos ģimenes mājā Rīgā. Luīze ar piecus gadus veco brāli Teodoru devusies izklaidēs ar vecmammu, bet dārzā ratiņos saldi čuč piecus mēnešus mazā māsa Austra. Trīs bērni ģimenē, un viens jeb pirmdzimtais ir īpašs.
Par to, ko Līva juta pirms astoņiem gadiem, par uzdrīkstēšanos domāt par ģimenes pieaugumu, par ikdienu un svētkiem, par sabiedrības attieksmi, iekļaujošo izglītību un kāpēc vecākiem būtu jāpārstāj kautrēties par saviem īpašajiem bērniem, stāsta Luīzes mamma.
Pārsteigums – bērns ar Dauna sindromu
Līva stāsta, ka viņas īpašais bērns dzima vecumā, "kad jau parasti šādām lietām pienāk laiks", – 28 gados. "Latvijai tie bija ekonomiskā uzplaukuma gadi. Pirms tam es 10 gadus biju nodzīvojusi ārzemēs, un man Latvijā piedāvāja labi atalgotu darbu banku sektorā. Atgriezos Latvijā kā Sprīdītis, aiz muguras arī atstājot vienu laulību. Iepazinos ar vīru, un pavisam drīz mums pieteicās mazulis. Neplānots, bet ļoti gribēts," smaidot stāsta Līva.
Grūtniecība noritēja lieliski, nevienas analīzes neliecināja, ka kaut kas nav tā. "Man ritēja 36. grūtniecības nedēļa, un bērns pārstāja kustēties. Aizbraucu uz Stradiņiem (Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Dzemdību nodaļu – aut.), un tur konstatēja, ka bērnam ir skābekļa bads, tika veikts akūts ķeizars. Un… tiklīdz bērns bija piedzimis, ārsti izteica aizdomas, ka meitiņai ir Dauna sindroms," atminas Līva. "Man pat ārsti tā kā atvainojās par to, minot, ka varbūt vajadzējis visam ritēt savu gaitu…"
Līva apliecina, ka tas bija šoks, nepatīkams pārsteigums, ar kuru nu vajadzēja samierināties. "Kad taujāju ārstiem, ko man tagad darīt, kādus speciālistus meklēt, man piedāvāja parunāt ar slimnīcas kapelāni," par brīžiem pēc dzemdībām atceras Līva, kura atzīstas, ka pirmais mēnesis bijis emocionāli ļoti smags, lai gan vīrs, piemēram, uzreiz bērnu pieņēmis tādu, kāds tas ir: "Tas ir mans bērns." Līva stāsta: "Protams, ka nav jau variantu, jāpieņem ir, bet tas bērns, ko tu esi ieplānojis, savā ziņā nomirst, un tad tu sāc pieņemt jauno versiju. Bet esmu tāds cilvēks – varu kārtīgi izraudāties un nākamajā dienā sākt dzīvot no jauna."
Tagad, atceroties pirmo mēnesi, runāt jau ir vieglāk, bet toreiz pa galvu jaukušies dažādi jautājumi, tostarp – "kāpēc man". Bet tad Līva sākusi domāt – "bet kāpēc ne man?". "Vienmēr jau šķiet, ka īpaši bērni piedzimst, nu, tādiem īpaši sirdsšķīstiem vecākiem, kuri droši vien tiks galā, bet, redz, tā viss nenotiek."
Daudz asaru bija, kad Luīze piedzima, – gan pašiem vecākiem, gan radiem, bet visi saņēmušies un bērniņu pieņēmuši tādu, kāds tas ir. Sākotnēji jau vizuāli bēbītis nemaz neizskatās ar Dauna sindromu, bet ārsti gan "aci ietrenējuši", un jau tūliņ pēc Luīzes piedzimšanas viss bijis skaidrs.
Līvai nekad – ne toreiz, ne šajos astoņos gados – nav ienākusi prātā doma, ka bērnu varētu kaut kur atdot aprūpēšanai. "Daudziem jau to ārsti piedāvā, bet mūsu sejas laikam liecināja, ka paši tiksim galā," atklāj Līva.
Vai ikviens var noģībt kā Ušakovs? Kādi ir skriešanas riski un kā tos nepieļaut 
