Veiksmes stāsts: Samantai prognozēja pusgada dzīvildzi, tagad meitenīte iet parastā bērnudārzā
Foto: Shutterstock

Dana Celma ir divu meitu mamma, ar kuru liktenis bija izlēmis nejauki paspēlēties. Trauslā sieviete patiesībā ir tik stipra – kā akmens mūris. Viņa spējusi izkārpīties no visām ķibelēm, kas dzīvē vienubrīd nākušas kā no pārpilnības raga. Šis būs stāsts ar laimīgām beigām, bet pa vidu – gana daudz grūtību. Stāsts gan par Danas dzīvi, gan viņas meitiņas Samantas veiksmīgo atveseļošanos.

Toreiz, pirms sešiem gadiem, ārstu prognozes bija – mazā dzīvos aptuveni pusgadu, taču nu meitenīte iet parastā bērnudārzā un nākamgad sāks arī skolas gaitas visparastākajā skolā kopā ar bērniem, kuriem nekad šādas prognozes nav bijis.

Dana izgājusi cauri smagam periodam, kas ilga pat vairākus gadus, tagad, kā pati saka, ir mainījusies par simt procentiem, un tas viss – pateicoties meitas slimībai. Samantai diagnosticēta ļoti reta ģenētiska slimība – metilmalonskābes acidūrija/acedānija ar homocisteinēmiju. Ar šādu diagnozi Latvijā neviena nav, izņemot Samantu, bet pasaulē šī slimība konstatēta 4000 cilvēkiem. "Invalīdi esam mēs, kuriem šī diagnoze ir galvā, nevis bērni un pieaugušie ar īpašām vajadzībām," arī pie šādas atklāsmes nonākusi Dana, kura nemitīgi vēl joprojām audzina pati sevi un savas domas par pasauli.

Zaudēts mazulis, šķiršanās un lielā mīla

Dana bija gaidībās, bet zaudēja mazuli 2. grūtniecības mēnesī. "Lidojuma laikā biju zaudējusi mazuli. Biju Turcijā, un, atlidojot mājās, ārsts konstatēja, ka sirsniņa ir apstājusies," stāsta sieviete, kuras vecākā meita toreiz bija padsmitniece. Dana bija kopā ar vīrieti, kas nebija vecākās meitas tēvs, jo ar to izšķīrās jau tad, kad meitai bija aptuveni pusotrs gads. "Viņš bija spēlmanis. Visa mana alga, viņa, bērna nauda – viss aizgāja azartspēlēs. Un tad es nodomāju – tā nu nebūs, ja jau es spēju uzturēt viņu, sevi, bērnu un viņa automātus, varēšu iztikt arī viena ar bērnu," atminas Dana.

Un tā arī bija – viņa audzināja meitu, dzīvojot pie vecākiem privātmājā Rīgā. Tad iepazinās ar vīrieti, no kura gaidīja mazuli, ko zaudēja. "Ai, toreiz arī bija traki. Ārsti nolēma gaidīt, kad iztīrīsies pats, tad mēģināja ar medikamentiem, kamēr beigās nolēma veikt abortu. Un pēc tam man pateica, ka vairāk nevarēšu palikt stāvoklī. Ar to puisi izšķīrāmies tieši šī iemesla dēļ, jo viņš ļoti gribēja bērnus," stāsta Dana, kura jau tad pie sevis nodomājusi – ja būs vīrietis, ko pati mīlēs no sirds, tad arī bērniņš pieteiksies.

Foto autors: Ruslans Tihonovs. Bildē - Dana.

Dana sagāja kopā ar vīrieti, ko tiešām mīlēja, un viņš patiesībā bijis blakus Danai jau kopš bērnības, tikai citā statusā. "Gadu pēc aborta es paliku stāvoklī. Tas notika divus trīs mēnešus pēc tam, kad sākām dzīvot kopā ar manu mīlestību. Es biju pārliecināta, ka nevaru palikt stāvoklī, bet viņš domāja, ka es izsargājos. Nezinu, kā mēs tā toreiz to visu neizrunājām, bet es biju fakta priekšā. Uztaisīju testu un parādīju viņam, un jau tad viņš parādīja savu attieksmi, ka nav tam gatavs. Lielajai meitai toreiz bija 13 gadi, un es atkal faktiski biju viena ar savu īpašo stāvokli. Jā, viņam bija normālas attiecības ar manu meitu, bet – kā pašam savs, tā laikam nobijās," pieļauj Dana.

Bijām Vaivaros, nu jau esam paguvušas tur būt vairākkārt, un tieši tur es sapratu, ka invalīds esmu es, nevis tie bērni – bez rokām, kājām vai ar citiem šķietamiem trūkumiem. Dana Celma

"Un tad es lielajai meitai prasīju, ko darīsim. Izaudzināsim – viņa man iedrošinoši teica. Tad es pie sevis nodomāju: 2002. gadā man bija dzemdes kakla vēža operācija, tad vēl aborts. Ja es tagad veikšu vēl vienu, tad patiešām bērnu man vairs nevarēs būt. Un sev ieskaidroju, ka esmu stipra sieviete, jo arī lielo meitu taču izaudzināju viena. Ja es varu uzturēt automātus, ko spēlēja vecākās meitas tēvs, tad varu audzināt arī divus bērnus," stāsta Dana, kura pieņēmusi lēmumu mazuli paturēt.

Tags

Cilvēkstāsti Lasāmgabali

Comment Form