"Maniem dēliem ir četri un seši gadi. Tēlaini izsakoties, vecākais ir "velniņš", jaunākais ir "enģelītis", tas ir raksturu ziņā, jo jaunākais ir jauks pret visiem, bet vecākais ir tāds nemiera gars un nāk prātā visādi jociņi, kas kaitē citiem. Vecākajam riebjoties jaunākais, jo viņš esot nesmuks. Es par šo nosmaidu pie sevis, jo abi ir simpātiski puisīši (tas nav tikai mans personiskais viedoklis). Abi gan plēšas, gan spēlējas. Ir bijušas situācijas, kad viens otru glābj, tāpēc pieļauju, ka nepatika ir tikai ārēja, bet dziļi sirdī tomēr viens otru mīl.
Man nepatīk tas, ka vecākais bieži izsakās slikti par jaunāko, saka, ka es viņu nemīlu brīžos, kad neļauju iet pusplikam ārā vai spēlēt spēles pārāk ilgi, jo labi vecāki to ļautu. Saprotu, ka tā ir manipulācija, bet acīmredzot viņa galvā ir haoss, es laikam neesmu ieaudzinājusi pareizās vērtības. Abiem dēliem bieži saku, ka mīlu, samīļojamies. Ko lai es daru, jo es saprotu, ka kaut kas trūkst?" pēc padoma taujā divu dēlu mamma.
Atbild ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe Aiga Ukstiņa:
"Labdien, paldies par jautājumu. Tik tiešām starp bērniem ģimenē, kuriem ir maza gadu starpība, bieži vien pastāv konkurence. Parasti jau ir arī par ko cīnīties, jo vecākais bērns kādu laiku ir piedzīvojis, kā ir būt vienīgajam un saņemt nedalītu uzmanību, bet tad ir jādala viss, kas ģimenē notiek, tai skaitā vecāki, uzmanība, mantas, saldumi vēl ar kādu citu. Līdz ar to dažkārt var būt sajūta, ka gribas dusmoties uz brāli, pateikt kaut ko nejauku, dusmās iesist vai norādīt, ka "brāli vispār negrib". Tas, ka jūs spējat uz šīm situācijām paskatīties mierīgi un pat ar smaidu un humoru, ir brīnišķīgs resurss un ļoti piemērota pieeja.
Šajā gadījumā ģimenē būtu svarīgi uzrakstīt (uzzīmēt, attēlot ar simboliem) un pārrunāt kopējos noteikumus. Piemēram, ka mēs viens otru neaizskaram ar vārdiem, neapsaukājam un fiziski neaizskaram. Kā arī paredzēt sekas, ja šis ģimenes noteikums tiek pārkāpts. Būtu svarīgi mācīt abiem bērniem problēmrisināšanas stratēģijas – kā pajautāt, ja vēlas no otra rotaļlietu, kā teikt "man nepatīk"' vai "nedari tā", ja viens otram ko dara.
Konflikta brīžos ir svarīgi izšķirt bērnus, dot atelpu, piemēram, pasēžot katram atsevišķi savā telpā, nomierinoties. Svarīgi arī vecākiem pamanīt, novērtēt un, iespējams, pat ar nelieliem apbalvojumiem izcelt brīžus, kuros brāļi labi sadarbojas, ir saticīgi.
Iespēju robežās īpaši bērniem šajā vecumposmā ir labi sniegt individuālu uzmanību, t.i. "ne vienmēr viss ir jādara kopā". Piemēram, var organizēt kārtas, kur tētis vienreiz jaukā aktivitātē dodas ar vecāko dēlu un pēc tam ar jaunāko, mamma piedzīvo ko jauku kopā ar vecāko dēlu utt.
Izklausās, ka jūs ļoti prasmīgi darāt daudzas brīnišķīgas lietas saistībā ar bērnu audzināšanu, un tas, kā dažkārt rīkojas jūsu vecākais dēls, nekādā gadījumā neatspoguļo nepareizas vērības, bet gan vecumposmam salīdzinošu normālu reakciju cīņā par kaut ko svarīgu – vecāku mīlestību un uzmanību. Bieži vien, vērojot brāļu un māsu un jebkura cita veida attiecības no malas, vieglāk ir pamanīt nevēlamo. Taču parasti attiecības ir dziļākas, un tajās vienlaikus var būt gan dusmas un greizsirdība pret brāli, gan pieķeršanās un mīlestība."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
