216 000 eiro rēķins no klīnikas Berlīnē


Vēl pirms konsīlija lēmuma, ģimene saprata, ka jārīkojas arī pašiem. Bērnu slimnīcas fonds apmaksāja konsultāciju pie ārsta Vācijā, bet paziņas, savukārt, apmaksāja starpnieka pakalpojumus. Tieši starpnieks palīdzēja ļoti ātri tikt pie ārstiem un iekārtoties slimnīcā. Ziedojumu vākšanu Artūra ģimene sāka 10. decembrī, un jau pēc pāris dienām kontu slēdza, jo valsts bija piešķīrusi naudu Artūra ārstēšanai ārzemēs.

"Jā, jā, zinu, ka Latvijā pret šādiem starpniekiem ir negatīva attieksme, bet, nē, Vācijā tas ir normāls pakalpojums, tieši tāpat kā sētnieks saņem algu par ielas uzkopšanu, strādā arī starpnieki. Viņi mums ļoti, ļoti daudz palīdzēja, visu noorganizēja, sarunāja. Mēs aizbraucām uz Berlīni, un Bērnu slimnīcas fonds jau mums apsolīja, ka palīdzēs, tā viņi pakāpeniski apmaksāja mūsu uzturēšanos tur," stāsta Marina. Profesors, iepazīstoties ar Artūra veselības stāvokli, un konsultējoties ar kolēģiem, piedāvāja risinājumus, izsniedzot arī rēķinu – 216 000 eiro. Turklāt to nevarēja apmaksāt pa daļām, tikai vēlāk, kad jau Latvijas valsts bija piešķīrusi naudu Artūra ārstēšanai ārzemēs, starpnieks bija panācis, ka rēķinu varēs "dalīt".

Bet tas vairs nebija nepieciešams, jo Nacionālais veselības dienests, pamatojoties uz Latvijas ārstu konsīlija atzinumu, izsniedza speciālo S2 veidlapu, kas, savukārt, nozīmēja – valsts apmaksās puisēna ārstēšanos Berlīnes Universitātes klīnikā. Bet Marina arī vēlreiz no sirds pateicas tiem daudzajiem cilvēkiem, kuru burtiski dienas laikā Artūra ārstēšanai saziedoja ap 35 000 eiro. Arī tie ir un vēl tiek izmantoti, braukājot uz Berlīni un tur uzturoties.

Marina kopā ar Artūru uz Vāciju aizbrauca 2015. gada novembra vidū, bet mājās atgriezās jau šā gada aprīlī.

Tikmēr Latvijā, Marinas vīrs palika ar pārējiem bērniem – Artūra vecāko brāli Edvardu, kuram nule kā nosvinēta astotā dzimšanas diena, un jaunāko brāli – Ēriku, kuram nākamā gada janvārī paliks četri gadi. Vēl Artūram ir 17 gadus veca pusmāsa no tēta pirmās laulības.

"Skolā mācījos vācu valodu, bet nevarētu teikt, ka to labi mācījos. Bet tad, kad tu nonāc stresa situācijā, pēkšņi pamazām viss ataust atmiņā. Es vīram telefonā priecīgi rakstīju: "Atcerējos pagātnes formu lietošanu". Man pat tulku nevajadzēja, lai gan to pieaicināja tad, kad notika nopietnākas sarunas," ar smaidu atceras Marina.

Tags

Cilvēkstāsti Lasāmgabali Sarakstu karuselis

Comment Form