Kritiskais brīdis – Artūrs pamazām pamet šo pasauli

Vēzis nav pasaules gals. 1:0 – piecus gadus vecā Artūra labā
Foto: Privātais arhīvs


Berlīnes klīnikas ārsti sagatavoja vienīgo, pareizo ārstēšanas plānu – ķīmija, starošana un kaulu smadzeņu transplantācija. Profesors no Vācijas klīnikas, ieraugot Artūra slimības vēstures dokumentus, atzina, ka "šis ir ļoti sarežģīts gadījums" un tas priekš viņa ir izaicinājums. Izejot divus lielus ķīmijterapijas kursus, Vācijā tika veikta izmeklēšana, kas uzrādīja metastāzes nierēs.

"Vienu brīdi man pateica – vairs neko nevar darīt, viņš dzīvos vēl nedēļu bez ķīmijas, bet ar spēcīgu ķīmiju – mēnesi. Tas bija pēc cilmes šūnu pārstādīšanas. Artūrs bija tādā pusnemaņā, tad viņam temperatūra bija 35 grādi, tad – 38. Kritiski, ļoti. Tas vilkās kādas pāris dienas. Mūsu palātā jau vairs neviens negribēja nāk – kā kaķi dara, - kāds tik palūrēja pa durvju spraugu un viss," stāsta Marina. Bet tad naktī uz palātu atnācis profesors, saka, ka grib operēt, prasījis Marinas atļauju.

"Es saku, protams, man jau nav nekādu citu variantu, kā vien piekrist, mēģināt. Operācijas laikā viņi gribēja visu aptaustīt – nieres, visu, lai saprastu, kas tur ir. Artūru jau no rīta paņēma, aizveda. Pēc kādām trim stundām atnāk pie manis un saka, ka jāiet lejā parakstīt dokumentus – ka atļauju visu griezt. Eju, bet tur satieku onkologu, kurš man saka: "Viss būs labi"," stāsta Marina.

Pēc tam Artūru aizveda uz reanimāciju, pastāstīja, ka ir nieres iztaustījuši, bet gribot operēt arī plaušas. "Plaušās izņēma metastāzi, un tad sāka domāt – varbūt tur ir sēnīte, varbūt tuberkuloze. Tad katru dienu nāca slēdzieni – nē, sēnīte tā nav, tuberkuloze arī nē. Un ārsti paziņoja, ka plaušās vienkārši ir rēta. Kad skatījos uz ārstu, viņš domāja, ka nesaprotu, rāda man uz rokas un stāsta, kā kaķi mēdz skrāpēties. Mistika," atceras Marina.

Un tad visi gaidīja. Katru dienu gaidīja. Un notika brīnums, Artūra imūnsistēma ar katru dienu uzlabojās, tāpat kā analīžu rezultāti. Un pienāca diena, kad ārsti paziņoja, ka Artūram vairs nav nepieciešama kaulu smadzeņu transplantācija, kā tika domāts iepriekš. "Viņi teica, ja mēs to nedarījām uzreiz, tagad vairs nav nepieciešamība. Artūrs veiksmīgi atveseļojas. Varat braukt mājās," stāsta Marina. Viņa arī uzsver, ka šajā laikā, kad Artūrs cīnījās par dzīvību, viņi paši un vēl ļoti daudz draugu, paziņu, līdzcilvēku lūdzās, par ko ģimene visiem ir ļoti, ļoti pateicīga.

Tagad situācija ir šāda – Artūram ir stabila remisija, kas nozīmē, ka slimība ir pierimusi, simptomi mazinājušies vai izzuduši. Artūrs reizi trīs mēnešos brauc uz pārbaudēm, un mamma drošības labad šādas pārbaudes veic gan tepat, BKUS, gan klīnikā Berlīnē. Tās dienas gan esot trakas, jo klīnika teritorijas ziņā ir milzīga, tieši tāpat kā birokrātija, tādēļ Marina ņem līdzi vīramāti, kura paliek ar Artūru slimnīcas Bērnu nodaļā, kamēr pati bizo, lai iegūtu visus saskaņojumus izmeklējumiem. Process aizņem vairākas dienas, bet rezultāti jāgaida pat pāris mēnešus. Bet viss ir labi, vismaz pagaidām.

Tags

Cilvēkstāsti Lasāmgabali Sarakstu karuselis

Comment Form