Par kādiem grēkiem bērnam vēzis? Vēzis nešķiro bagātajos un nabagajos

Vēzis nav pasaules gals. 1:0 – piecus gadus vecā Artūra labā
Foto: Privātā arhīva foto


Šādu jautājumu Marina dzirdējusi no daudziem tuviniekiem tad, kad Artūram noteica diagnozi. "Šī slimība ir tāda, ka ar to saslimst bagātie un nabagie, pieaugušie un bērni, pat zīdainīši. Nu kāds – par ko un kāpēc?! Tā vienkārši notiek, ka paša organisms sāk cīnīties pret pašu. Un ir jāiet uz priekšu. Ir jābūt pašam pozitīvam, jo bērni jau to redz. Tās mammas, kuras redzēju slimnīcā, staigā izmisušas, noraudājušās, bet tas jau nepalīdz. Mēs visu centāmies uztvert ar smaidu. Protams, pirmā pieņemšana bija grūta, bija jāsaprot, kā dzīvosim tālāk. Paraudāju vienu nakti, otru, bet tad savācos, sapratu, ka nav jau variantu, ir jāvirzās tālāk, jācīnās," Marinas optimismu un spēju šo slimību uztvert mierīgi patiešām var apbrīnot. "Arī Dievs ir sacījis, ka ir jāpieņem visas sekas," norāda Marina, kura apliecina, ka viņas ģimene tic augstākiem spēkiem.

Bet Marina vērš uzmanību, ka Latvijā, un patiesībā arī Vācijā nevienam jau īsti neinteresē tavs psihoemocionālais stāvoklis, tāpat tas, cik daudz informācijas ārsti tev stāsta. Pēc Marinas domām, šāda diagnoze vecākiem būtu jāpaziņo psihologam, nevis ārstam, kurš vienkārši atnāk un pasaka: "Jūsu bērnam ir vēzis". Un viss, bez tālākas intereses, kā ar šo jaunumu sadzīvot. Tieši tas pats ir par ārstēšanas gaitu, iespējām, slimību kā tādu – ja pats nevaicāsi, nekas nenotiks.

Marina stāsta, ka pēc diagnozes uzzināšanas devusies pie psihoterapeita, kurš, starp citu, atbalstījis viņas nākotnes ideju, solot palīdzību. Proti, Marina, kad būšot savas domas salikusi vienā lielā idejā, vēlas izveidot klubiņu vecākiem, kuru bērni slimo ar šādām smagām slimībām, lai sniegtu iedrošinājumu, atbalstu. Tieši tas arī viņai pašai palīdzējis – no vienas mammas uzzinājusi vienu lietu, no citas – ko citu, un visas turējušās soļa attālumā. Tagad, kad Artūrs praktiski ir izveseļojies, ar šīm mammām tikai sarakstoties, jo slimnīcā vairs nav nepieciešamības tikties. Bet Marina uzsver, ka šādi pozitīvie stāsti ar laimīgām beigām palīdz sevī uzturēt to cerības stariņu, palīdz noticēt, ka viss izdosies.

Marinas sirdī ir palikušas arī mieles par dažu labu pašmāju ārstu kompetenci, ko apšaubījuši arī Vācijas ārsti, atzīmējot, ka "nedrīkstēja tā darīt", tomēr visumā Marina saka, ka "mums ir labi ārsti". Un tagad jau uz visu var paraudzīties vieglāk, jo Artūrs ir dzīvespriecīgs, ar "stabilu remisiju" un kā būs tālāk, dzīve rādīšot.

Pagaidām Artūrs sparīgi gatavojas Ziemassvētku eglītes pasākumam bērnudārzā. Arī man bija tas gods dzirdēt Artūra dzejolīti, ko viņš skaitīs vecītim.

Tags

Cilvēkstāsti Lasāmgabali Sarakstu karuselis

Comment Form