Vienmēr jāgatavojas neplānotiem šķēršļiem. 16 gadus vecās Sofijas ārstēšanās Beļģijā
Foto: Privātais arhīvs

Rīdziniece Sofija Gimelfarba, kuras ārstēšanai līdzekļus ziedoja no visas pasaules, nupat atgriezusies no Beļģijas, kur kopā ar mammu Annu Stroju pavadīja pusotru mēnesi. Aiz muguras – divas operācijas. Priekšā – atkal ķīmijterapija. Izmantojot iespēju, iztaujājām mammu un meitu par to, kā aizvadītas "medicīniskās brīvdienas Eiropā", kā viņas pašas sauc šo laiku, un kāpēc Sofija atkal ir slimnīcā.

Šis stāsts, par kuru jau plaši un detalizēti skaidrojām iepriekš, sākās pērnruden, kad mediķi ļoti ilgu laiku nevarēja saprast, kas Sofijai kaiš un līdz diagnozei nonāca tikai šajā pavasarī. Diagnoze nebija iepriecinoša – hepatoblastoma jeb ļaundabīgs aknu audzējs, kuru Latvijā diagnosticē reti.

Mierināja tas, ka šis vēža veids ir ar labiem izārstēšanās rādītājiem – ja audus izņem, tad audzējam vairs nav, no kā veidoties. Tika nolemts, ka operācija notiks Beļģijā pie konkrēta ķirurga – Reimona Redinga, kam ir milzu pieredze šādās operācijās.

Sākotnēji tika lēsts, ka brauciens uz klīniku "Saint-Luic" izmaksās 60 tūkstošus eiro, kuros ietilpst operācija, rehabilitācija, dažādas manipulācijas. Labdarības fonds "Ziedot.lv" klīnikai samaksāja 40 tūkstošu eiro depozītu.

Pēc trīs ķīmijterapijas kursiem Latvijā 19. augustā Sofija kopā ar vecākiem aizlidoja uz Beļģiju.

Briseles Mākslas muzejs

Tā kā burtiski pirms brauciena Latvijas mediķi konstatēja, ka meitenei samazinās leikocītu un trombocītu līmenis, ģimene nolēma no lidostas tūlīt doties uz klīniku, lai atkārtotu analīzes un saprastu, vai steigšus nav nepieciešama hospitalizācija. Par laimi, tas neapstiprinājās, bet līdz plānotajai operācijai bija jāgaida divas dienas.

Pirmais šoks

Šajā laikā ģimene piedzīvoja divus satricinājumus. Pirmais bija saistīts ar izmitināšanu. "Ar to mēs nošāvām ļoti greizi. Pieejamajā informācijā par klīniku bija teikts, ka pie tās ir tā sauktā rezidence ģimenēm, kurā rezervējām istabu. Mūsu izpratne par "rezidenci" krietni atšķīrās no realitātes – tā bija ļoti askētiska naktsmītne: maza istaba, divas gultas (bet mēs bijām trīs), elektriskā plītiņa un viens katliņš. Faktiski nav, kur gatavot ēdienu, bet Sofijai ir īpaši svarīgi ievērot diētu," atceras Anna.

Посмотреть эту публикацию в Instagram

Публикация от Sophie Gimelfarb (@minthief_2003) 20 Авг 2019 в 8:10 PDT

Otrs šoks bijis saistīts ar izpratni par slimnīcu kā tādu. "Klīnika izrādījās milzīga – 10 stāvi virs zemes, četri – pazemē (pagrabā). Tā paredzēta 1000 pacientiem, te ir 6000 darbinieku. Viss tiek mērīts nevis kabinetos, bet maršrutos: sekojot norādēm, nonāc līdz medmāsas postenim, tālāko ceļu viņa konkretizē."

Vienmēr jāgatavojas neplānotiem šķēršļiem. 16 gadus vecās Sofijas ārstēšanās Beļģijā
Foto: Privātais arhīvs

Mums slimnīca ir samērā savrupi korpusi, bet te dzīve mutuļo, daudz cilvēku no visas pasaules. Daudzi smēķē, staigā bez bahilām. Bet meitai ir tāds stāvoklis, ka pastāv liels risks noķert infekciju. Tas viss lika panervozēt, mēs nebijām gatavi tādiem apstākļiem. Galu galā nolēmām pirmās divas dienas īrēt numuru tuvākajā viesnīcā, lai būtu laiks saprast, kas, ko un kā."

Iepazīšanās ar ķirurgu

21. augustā notika plānotā konsultācija, kurā Sofija pirmo reizi tikās ar ķirurgu, kam viņa jāoperē. Izrādījās, ka Reimons Redings zina dažus vārdus krievu valodā, jo ik gadu klīnikā palīdz bērniem no Krievijas un Ukrainas. No Latvijas gan ne – Sofija bija pirmā.

"Mums viņš ļoti iepatikās, kompetents, labsirdīgs. Stāstīja par iespējamajiem sarežģījumiem, ik reizi piebilstot: "Man tas jums ir jāstāsta, bet es strādāju 30 gadus un pa visu šo laiku manā praksē nekas tāds nav noticis," atminas Anna un piebilst, ka ārstam izdevies radīt pārliecību, ka viss būs labi.

Operāciju ieplānoja 6. septembrī. Tā kā līdz tam bija jāgaida divas nedēļas, ģimene nolēma uz šo laiku pieņemt drauga radu piedāvājumu padzīvot viņu mājā Ljēžā, stundas brauciena attālumā no Briseles. Tieši tur viņi galvenokārt uzturējās turpmāko pusotru mēnesi.

Kamēr Sofija bija slimnīcā, viņas mamma drīkstēja uzturēties palātā pie meitas, bet tētis pārcēlās uz to pašu askētisko rezidences istabu, savukārt pirmās dienas pēc izrakstīšanās no klīnikas piesardzības dēļ visi pavadīja tuvējā viesnīcā.

800 grami audzēja

Pirmajā operācijā bija paredzēts izgriezt audzēju no aknas. "Iestājāmies slimnīcā dienu pirms operācijas. Ārsts pie mums vairs nenāca. Agri no rīta aizveda uz narkozi. Brīdināja, ka viss ilgs 6-8 stundas, galu galā operācija tik tiešām notika astoņas stundas. Nav iespējams izstāstīt, kā tas ir –tik ilgi gaidīt. Ārsts iznāca un teic: "Priecājos, kā viss izdevās." Viņš optimistiski prognozēja, ka viss ir izgriezts – 800 gramus smags audzējs. Tajā brīdī izplūdu asarās... Pēc kāda brīža mūs ielaida intensīvās terapijas nodaļā, kur gulēja Sofija. Un atkal jau – ej pa turieni virsdrēbēs, nekādu uzsvārču, bahilu, masku..."

Varbūt tas ir sargeņģelis?

Anna piemin arī citus, šķietamus sīkumus, kas daudz ko padarīja vienkāršāku. Piemēram, pēc operācijas tika izsniegts vienreiz lietojams maisiņš ar trīs vates kociņiem (tikai lielākiem) un glicerīns ar citronu. "Mums ar to bija jāmitrina meitai lūpas, kamēr viņa atgūstas." Blakus meitai drīkstēja atrasties līdz pulksten 23.

Diennakti vēlāk Sofiju pārveda uz parastu palātu. Anestēzijas devu pakāpeniski samazināja 3-4 dienu laikā. Šajā laikā darbojās tā dēvētā pompa sistēma – pacients ir pieslēgts sistēmai, pēc noteikta laika tiek ievadīta medikamentu deva. Ja ar to nepietiek un sāpes nerimstas, cilvēks pats var palielināt devu, turklāt precīzais mehānisms neļaus pārdozēt.

Interesanta ir arī ēšanas sistēma. "Man pavaicāja, ko meita neēd. Atcerējos, ka Sofijai negaršo tomāti nekādā formā, spināti, cūkgaļa utt. Ik reizi viņai nesa paplāti ar viņas vārdu un sarakstu, kas viņai tiek dots (līdz pat mērces sastāvdaļām) un brīdinājumu, kādus produktus nepiedāvāt. Brokastīs pasniedza maizi, jogurtu, ievārījumu, vakariņās – maizi, gaļas ruleti vai desu. Mēs esam raduši pie silta ēdiena. Toties pusdienas vienmēr bija izcilas, lielas, skaistas porcijas kā restorānā. Vienu reizi pasniedza sulīgu vistas krūtiņu ar kartupeļu biezeni un ceptiem āboliem. Bet pēc tam vēl arī desertu."

Rēķins novembra beigās

No slimnīcas Sofiju izrakstīja astotajā dienā pēc operācijas. Tomēr jau tad bija zināms, ka sekos nākamā operācija, ko ieplānoja 24. septembrī.

"Noteiktajā dienā atbraucam, bet mums saka, ka par operāciju nav samaksāts, tādēļ viņi mūs nevar uzņemt. Kā tā? Pirms pirmās operācijas "Ziedot.lv" slimnīcas kontā ieskaitīja depozītu 40 tūkstošu eiro apmērā. Cik izmaksājusi pirmā uzturēšanās, nav zināms, tāpat arī otrās operācijas izmaksas. To aprēķinās tikai novembra beigās. Jebkurā gadījumā līgums par pirmo operāciju jau bija slēgts. Labi, ka mums izdevās vienoties ar klīnikas starptautiskās nodaļas vadītāju, parakstījām vienošanos, ka maksāsim par otro operāciju. Tajā pašā laikā viņi pat aptuvenu summu nevarēja mums nosaukt."

Atgādinām, ka kopējā ziedojumu summa bija ap 60 tūkstošiem eiro, tādēļ pašlaik nav nepieciešams vākt papildu līdzekļus. Jo vairāk, kamēr nav skaidrs, cik izmaksāja pirmā operācija un vai ir atlikusi nauda.

Vienmēr jāgatavojas neplānotiem šķēršļiem. 16 gadus vecās Sofijas ārstēšanās Beļģijā
Foto: Privātais arhīvs

Klīnikas devīze – "Slimnīca dzīvei"

Ar parakstīto vienošanos šķēršļi pazuda. Operācija, kas ilga piecas stundas, noritēja vieglāk nekā plānots. Paredzētā iegriezuma un iespējamo ribu zāģēšanas vietā mediķiem līdz diviem perēkļiem izdevās nonākt caur nelielu iegriezumu sānos. 29. septembrī Sofija iznāca no slimnīcas.

Vienmēr jāgatavojas neplānotiem šķēršļiem. 16 gadus vecās Sofijas ārstēšanās Beļģijā
Foto: Privātais arhīvs

Intensīvo palātu rotā zvēriņi no visiem kontinentiem.

Pēdējais izrāviens

"Pēc plaušu operācijas nāca jauns pārsteigums – trīs nedēļas nedrīkstējām lidot ar lidmašīnu, pārvietoties drīkstēja tikai pa sauszemi. Tā kā ļoti gribējām mājās, nolēmām braukt pāri Eiropai – vispirms ar vilcieniem, pēc tam ar auto," stāsta Anna.

Beļģijā baznīcu torņos bieži vien var redzēt gaiļus. Tas bija kā atgādinājums par mājām.

Pilnībā atslābt nevarēja – neziņa neļāva. Ārstiem bija nepieciešams laiks, lai saprastu, kas tie par perēkļiem plaušās. Atbilde saņemta burtiski nupat, ģimenei atgriežoties mājās. "Piektdien no klīnikas atnāca apstiprinājuma vēstule – plaušās atklāts labdabīgs fibrozs veidojums. Kādēļ tas izveidojies, mums nav zināms, bet svarīgākais, ka tas nav vēzis. Lūk, tas bija īstais atgriešanās mirklis."

14. oktobrī Sofija iestājās Bērnu slimnīcā, lai ķertos pie pēdējā izrāviena – ar pārtraukumiem izietu noslēdzošo pēcoperācijas ķīmijterapijas kursu, lai iznīdētu iespējamās audzēja atliekas.

"Nevaru visiem dot universālo padomu "ārstēties tikai ārzemēs". Ja jums ir izvēle, jums ļoti skaidri jāsaprot, ka ārzemēs gaida lieli izdevumi sadzīvei. Ziedojumi sedz ārstēšanās izmaksas, pārējais jāmaksā pašiem, un jābūt uz to gataviem. Tāpat vēlams prast tās valsts valodu, uz kuru tu dodies, jo ne visi pietiekami labi zina angļu valodu. Man ļoti palīdzēja franču valodas zināšanas. Vēl jābūt arī elastīgam un gatavam jebkurai neparedzētai situācijai. Kādam palikšana mājās varētu būt mierīgāka un drošāka. Mēs izvēlējāmies pareizi, jo ķirurģiskā pieredze ārzemēs ir lielāka, bet, runājot par aprūpi, Latvijā pret pacientiem ir daudz uzmanīgāki."

"Pamodos un gaudoju"

Sofija neslēpj, ka ļoti gribējusi mājās, bet bijis nepatīkami apzināties, ka atkal nāksies piedzīvot ķīmijterapiju. Par operācijām neesot pārāk satraukusies, droši vien tādēļ, ka neesot līdz galam sapratusi, kas un kā notiks. "Atceros, pēc aknu operācijas bija trakas sāpes. Pamodos un gaudoju. Māsiņas mēģināja pieslēgt anestēziju, kateterus, bet es aiz sāpēm viņas grūdu projām. Pēc otrās operācijas atlabšana bija daudz vienkāršāka," piezīmē Sofija.

Brisele, kur mita viņas cerība atveseļoties, sākumā neesot patikusi. "Tomēr pēdējā dienā pirms aizbraukšanas, kad gājām pastaigā, man tā šķita ļoti draudzīga un simpātiska," stāsta meitene.

Mājupceļš bijis ērts. "Ātri, ērti vilcieni. Man patīk braukt, man tas ir nomierinošs process, tādēļ pat nepamanīju, kā paskrēja laiks."

Посмотреть эту публикацию в Instagram

Публикация от Sophie Gimelfarb (@minthief_2003) 6 Окт 2019 в 12:12 PDT

No visa Beļģijā pavadītā laika Sofijai atmiņā visspilgtāk iespiedušies suņi, to viņa pavēsta, ne mirkli neaizdomājoties.

Посмотреть эту публикацию в Instagram

Публикация от Sophie Gimelfarb (@minthief_2003) 26 Сен 2019 в 9:06 PDT

"Mājā, kurā dzīvojām, bija divi suņi, tas bija neticami labi. Tas tikai stiprināja manu vēlmi pēc sava suņa. Ļoti ceru, ka jaunajā gadā mūsu ģimenē būs par vienu locekli vairāk. Visdrīzāk, korgijs. Gribu, lai tā būtu meitenīte. Bet vārdu izvēlēšos, ieskatoties acīs."

Kā tu juties, saņemot atbildi no klīnikas par to, ka plaušās vēža veidojumi nav atrasti?

Tas bija atvieglojums, ne sajūsma. Tātad slimnīcās nevajadzēs pavadīt daudz laika.

Bet tagad tu atkal esi slimnīcā, bet nu jau mājās, Latvijā.

Jā, ir tāda sajūta, it kā nekur nebūtu braukuši, viss tik pierasts. Tikai laiks tik ļoti velkas...

Saprotu, ka tuvojas gals, un labi, ka tās ķīmijas būs mazāk, nekā sākotnēji bija paredzēts un uz ko mēs noskaņojāmies. Bet kopumā esmu ļoti nogurusi. Nogurusi no ilgā ārstēšanas procesa.

Protams, es nevaru strīdēties ar ārstiem, taču man liekas, ka šī ķīmija jau vairs nav tik obligāta, ka vēzis var atgriezties, ja ne aknā, tad kaut kur citur, jo nav nekādas garantijas.

Protams, mēs visi esam optimistiski noskaņoti un nedomājam, ka tas atgriezīsies. Ja, nedod Dievs, tas notiks, es būšu vīlusies, ka tik daudz laika ir velti iztērēts.

Посмотреть эту публикацию в Instagram

Публикация от Sophie Gimelfarb (@minthief_2003) 24 Янв 2019 в 1:44 PST

"Vēlos pateikt lielu paldies visiem, kas sekoja līdzi un atbalstīja mūs sociālajos tīklos un klātienē, visiem radiniekiem un tuvajiem. Mēs jutām jūsu interesi un rūpes. Šī situācija iemācīja nekad nepadoties un vienmēr cerēt uz labāko," uzsver Anna.

Source

Cālis.lv

Tags

Lasāmgabali Ziedot.lv Aknu vēzis Onkoloģija Vēzis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form